Nogalināt Mīlestību
“Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.”” [Lk.23:44-47]
Ja mēs vēlamies saprast cilvēka grēcīguma milzīgo lielumu, mums jādodas uz Golgātu. Jo kurš gan tur karājas starp debesīm un zemi, starp diviem noziedzniekiem, ar izstieptām rokām un ar asinīm, kas plūst pār visu Viņa ķermeni? Par kuru te ņirgājas un kuram dod dzert etiķi un žulti? Kurš te tiek lēnām spīdzināts līdz nāvei? Tas nav noziedznieks, kas izcieš sodu par to, ko pats pelnījis, jo Viņš sauc uz Savu Tēvu Debesīs: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Ar satriektu sirdi dežurējošais virsnieks pēc Viņa nāves iesaucās: “Patiesi, šis bijis taisns un nevainīgs cilvēks!” Ja krustā sistais tikai pēc nomiršanas tika atzīts par nevainīgu cilvēku, mums patiesi jāsatraucas par cilvēku ļaunumu, kā tie varēja Viņu nodot šādā mokošā nāvē.
Bet te ir vairāk nekā nevainīgs cilvēks, pat vairāk nekā visi eņģeļi un erceņģeļi. Viņš ir Visaugstākā Dieva Dēls. Viņš ir godības Kungs, pasaules Radītājs un visu cilvēku Dievs, kurš mūžīgās mīlestības dēļ pieņēma cilvēka dabu, lai cilvēkus izpirktu un atpestītu. Viņš ceļoja visapkārt, sludināja Evaņģēliju, piedeva grēkus un dziedināja visus, kuri bija velna varā. Un tomēr ļaudis Viņu sagrāba, piekāra pie koka krusta un nogalināja. Šī ir viskaunpilnākā, zemiskākā un nosodāmākā darbība, kas izplānota cilvēku sirdīs un veikta ar cilvēku rokām. Šeit mēs redzam cilvēka ļaunumu visaugstākajā pakāpē un vispretīgākajā formā. Mēs redzam, ka cilvēka sirds ir spējīga uz visbriesmīgāko, ko vien var iedomāties: nogalināt savu Radītāju un Mūžīgo mīlestību. Kad saule to ieraudzīja, tā pārstāja spīdēt, it kā tā nevarētu izturēt šo mokošo ainu. Kad zeme to redzēja, tā trīcēja un plēsa pušu savas klintis, it kā dusmās par šo zaimošanu pret savu Radītāju.
Golgātā mēs redzam grēka grandiozos apmērus un tā šausminošo rezultātu. Par ko gan Kristus šeit cieta, Viņš necieta Sava grēka dēļ. Tā vietā Viņš labprātīgi cieta mūsu grēka dēļ. “Tiešām,” saka pravietis Jesaja, “viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev … Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (53:4-5) Tas, ko Kristus cieta, ir tas, ko mums vajadzēja mūžīgi ciest par saviem grēkiem. Viņš izcieta sodu, parādot mums, ka mūsu grēki ir pelnījuši mūžīgas mokas. Viņš karājās kails, apkaunots, izsmiets un apkaunots — tādam būtu bijis jābūt mūsu stāvoklim, ko esam pelnījuši par saviem grēkiem. Viņš bija izslāpis un netika atspirdzināts, parādot, ka mūsu grēkiem vajadzēja uzkraut mums mūžīgas slāpes un ciešanas. Viņa krusts tika novietots starp laupītāju un slepkavu krustiem, parādot, ka mūsu grēkiem vajadzētu mūs izslēgt no visas svētās radības kopības un tā vietā iemest mūs ļaunuma un notiesāto bērnu sabiedrībā. Dievs šai brīdī pameta Kristu, uzsverot faktu, ka mūsu grēki ir pelnījuši mūžīgu Dieva noraidījumu. Viņš tur karājās šausmīgā tumsā, parādot mums, ka par saviem grēkiem neesam pelnījuši ne kripatas no žēlastības gaismas. Kristus, pati Dzīvība, nomira, un tas mums ir stingrs atgādinājums, ka mūsu grēki ir pelnījuši mūžīgu nāvi un mūžīgu nolādētību.
Ja mēs nevēlamies ticēt bauslības šausmīgajiem draudiem par cilvēku paveiktajiem grēka darbiem, tad Dievs mums tos ir uzzīmējis Golgātā ar platiem un asiņainiem otas triepieniem, lai novērstu visas šaubas un visu attaisnošanos. Uz Kristus krusta visu cilvēku acu priekšā ir rakstīts: Dievs piepilda to, ko Viņš ir draudējis. Grēciniekam ir jāmirst!
Ieskaties