Jēkaba salmu vēstule un brāļu mīlestība

Lasot Jēkaba vēstuli, kārtējo reizi atcerējos, ka Luters to nosauca par salmu vēstuli.

Ar salmiem šeit jāsaprot tādu gala produktu, no kā nevar iegūt nekādu labumu. Lutera gadījumā tas bija attaisnošanas vienīgi ticībā Kristum trūkums Jēkaba vēstulē.

Tajā ir visbriesmīgākā frāze, kādu luterānis varētu izdzirdēt: “Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” [Jēk.2:24]

Šī vēstule ir pilnīgi pretēja, piemēram, Pāvila vēstulei Galatiešiem. Bet nevarētu teikt, ka tā ir pretēja Pāvila mācībai, jo, savukārt, vēstule Efeziešiem ir rakstīta līdzīgā garā kā Jēkaba vēstule.

Man personīgi kā luterānim Jēkaba vēstule vienmēr ir likusies pat svarīgāka par citām vēstulēm, jo vērš mūsu uzmanību kam ļoti būtiskam.

Luteriskajā sludināšanā tiešām ir likts ļoti liels uzsvars uz attaisnošanu vienīgi ticībā Jēzus Kristus vietnieciskā upura dēļ, kā arī uz to, ka nekādi labie darbi nekādi neietekmēs mūsu stāvokli Dieva priekšā.

Bet, kas Jēkaba vēstulē ir būtiskākais, un, ja tā varētu teikt, pat būtiskāks par Lutera atklāto Evaņģēliju? Tas, ka Jēkabs runā par to, kas notiek pēc attaisnošanas, un ka attaisnošanai ir jāmateralizējas, lai mēs nekļūtu par salmu kristiešiem.

Lieta tāda, ka luterānim varētu šķist, ka attaisnošana ir bezgalīgs process no svētdienas uz svētdienu, kas nekad nebeidzas. Tādēļ arī īsti nekad nesākas kristīgā dzīve pēc attaisnošanas, dzīve, kad ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, dzīve, kad ir jādzīvo labos darbos jeb jānes ticības augļi.

Luterānis vienmēr vēlas būt un palikt kā asniņš siltumnīcā, kas nekad neizaug par lielu koku, kas pastāv vētrās un nes daudz augļu.

Lūk, visas Jēkaba vēstules būtību var izteikt ar pantu “esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji.” [Jēk.1:22] Tātad viņš nepiedāvā kādu alternatīvu pestīšanas modeli, bet vērš uzmanību, ka “ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” [Jēk.2:17] Tas ir tādā kontekstā, “ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva.” [2.Kor.3:5]

Manuprāt, tas mums luterāņiem pietrūkst. Gluži kā mēs attaisnoties jautātu: “Kurš tad ir mans tuvākais? [Lk.10:29] tad, kad mums ir jāmīl Kristū.

Jo arī Jānis māca: “Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu.” [1.Jņ.5:18] “Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” [1.Jņ.2:4]

Arī Pāvils saka: “Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” [Rom.8:12-13] “Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!” [Rom.6:12]

Un Pēteris raksta: “Sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” [1.Pēt.1:15]

Tātad ne tikai Jēkabs, bet arī pārējie apustuļi māca par dzīvi pēc attaisnošanas. Īpaši viņi uzver mīlestību, kas mums luterāņiem trūkst.

“Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” [1.Jņ.4:11]

“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” [Rom.12:10] “Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” [1.Jņ.3:18] “Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” [1.Pēt.4:8]

Tātad jāmīl ir ar darbiem. “Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” [1.Jņ.3:17] “Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas.” [1.Pēt.4:9] “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!” [Rom.12:13] Pāvils saka, ka “visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams.” [1.Kor.10:33] Viņš uzsver arī neviltotu mīlestību. [2.Kor.6:6]

Tad nu, luterāņi, Jēzū Kristū attaisnotie, mīlēsim viens otru, kā Dievs mūs ir mīlējis “pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi” [Fil.2:3] un palīdzēsim viens otram. “Ja vien jūs pildāt ķēnišķīgo likumu pēc rakstiem: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu, – tad jūs darāt labi.” [Jēk.2:8] “Pats visur esi paraugs labos darbos.” [Tit.2:7]

Jo tā sacīja Jēzus: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” [Jņ.13:34-35]