Ārpus Kristus iestādīšanas nav Sakramenta

Lai gan Luters konsekrāciju Svētajā Komūnijā saprot kā kaut ko vairāk, kā pašu konsekrāciju, vairāk kā elementu nodošanu [dedication], tā tiek uzskatīta par konsekrāciju stingrā nozīmē. Konkordijas formula savā mācībā par konsekrāciju to apgalvo šādā nozīmē, kā mēs to redzējām iepriekš minētajā citātā. Šī mācība ir izveidota tā, kā mūsu baznīca to ir attīstījusi, cīnoties pret entuziastiem, vēlāk to noteica tas, lai cīņā pret Romu tiktu pieveikts mises upuris. Tieši tāpēc, ka iestādīšanas vārdus vairs nekādā veidā nav iespējams sajaukt kopā ar cilvēku vārdiem jeb apslēpt starp cilvēku vārdiem, jo tie ir paša Kunga Kristus vārdi, tie ir tikpat spēcīgi kā Dieva vārdi radīšanā un tie paveic to, ko tie saka.

Tādējādi Kunga vārdi katrā Viņa Vakarēdiena celebrēšanas reizē maizi padara par Kunga miesu un vīnu par Kunga asinīm.

“Jo tiklīdz Kristus saka: ‘Tā ir Mana miesa,’ Viņa miesa ir klātesoša caur vārdu un Svētā Gara spēku”.

“Kā tas notiek, jūs nevarat zināt”.

“Mums nav aizliegts meklēt, kā tas var būt, ka mūsu maize kļūst par Kristus miesu un ir Kristus miesa”.

Pamatojoties uz principu, ka teoloģijai ir jārunā tur, kur runā Dieva vārds, un jāklusē tur, kur Dieva vārds klusē, Luters un luteriskās ticības apliecības neveido nekādus dogmatiskus formulējumus par patiesās klātbūtnes veidu. Filozofiskajai domu gaitai, ar kuru sastopamies šur un tur, ir tīri apoloģētisks raksturs. Tās nemēģina izskaidrot patieso klātbūtni, bet tikai konfrontēt pārmetumu, ka luteriskā mācība ir blēņas. Luteriskā Baznīca nepazīst dogmu par patiesās klātbūtnes veidu, kas atbilst transsubstanciācijai.

Šī atturība jautājumā par veidu (kā) tiek apskatīta arī tad, kad sāk aplūkot praktiskas problēmas. Kad patiesā klātbūtne sākas? Kad tā beidzas? Vai tā notiek tikai saņemšanas brīdī? Kāda atšķirība starp konsekrēto maizi un nekonsekrēto dievmaizi? Vai ir nepieciešama otrreizēja konsekrācija, ja pietrūkst konsekrēto elementu, un ja tā, tad kāpēc? Kas notiek ar tiem elementiem, kas paliek pāri?

Ja pārdomājam Lutera apgalvojumus, var pamanīt ļoti reālu “katolizējošu” nostāju, kura ir pilnīgi nepieņemama vēlākajam visu konfesiju Protestantismam. Vispirms, ir noteikts, ka patiesā klātbūtne sākas ar iestādīšanas vārdiem, kuri to izraisa.

Tur vārdi maizi padara par Kristus miesu, kas dota par mums. Tādēļ tā vairs nav tikai maize, bet Kristus miesa apvelk maizi.

Šis jēdziens neatšķiras no idejas par Formula Missae un Deutsche Messe. Sakraments “saskaņā ar Svēto Vakarēdienu būtu jāadministrē tūlīt pēc maizes konsekrēšanas, pirms tiek svētīts biķeris.” Jo Luters apsvēra, vai vislabāk nebūtu šajā gadījumā sekot Lūkam un Pāvilam. Tādā gadījumā konsekrācija saglabātos kā konsekrācija un nekļūtu par izdalīšanas formulu, kā tas ir noticis daudzās mūsdienu baznīcās.

Nav nepieciešams iedziļināties faktā, ka Lutera izpratnē tikai tāda Svētā Vakarēdiena celebrēšana, kas saskan ar Kristus iestādīšanu, ir pareizs sakraments; tādēļ nav privāta mises, kurā nepiedalās draudze. Konsekrācija, kas tiek izteikta šādā misē, nav spēkā esoša, turpretim pat Romas misē ar dievgaldu – pat ja tajā ir tikai viens elements – Kristus iestādīšana ir joprojām tur, gan bēdīgi sakropļota. Ārpus Kristus iestādīšanas nav Sakramenta; tātad patiesā klātbūtne izzūd tad, kad konsekrācija beidzas. Nav sakramenta saglabāšanas, nav procesijas ar Sakramentu un dabiski nav saglabāto dievmaizīšu godināšanas. Šāda prakse ir radītu lietu godināšana, jo tajā brīdī tā ir tikai maize. Bet celebrēšanas laikā pastāv Kristus miesas un asiņu sakramentāla vienotība ar elementiem. Raugoties tikai no šāda viedokļa ir jāsaprot Lutera diskusija par konsekrēto dievmaizi. Galvenokārt tas atklājas viņa dotajos padomos gadījumos ar mācītājiem Bessereru Veidā un Volferīnu Eislēbenē.

1546.gada 11.janvārī Luters izteica savas domas vēstulē Amsdorfam attiecībā uz Bessereru, kurš bija ieslodzīts tāpēc, ka viņš dievgaldniekam konsekrētās dievmaizes, kura bija nokritusi uz grīdas, vietā bija iedevis nekonsekrētu dievmaizi. Luters iestājās pret viņa apcietināšanu, bet atbalstīja viņa atcelšanu no amata:

Lai viņš iet pie saviem cvingliāniešiem!

Kā Dieva un cilvēku apsmējējs viņš ir uzdrīkstējies publiski izturēties vienādi pret konsekrētu un nekonsekrētu dievmaizi, it kā tas būtu viens un tas pats.

Gadījumā ar Volferīnu, kas bija noticis trīs gadus agrāk, nācās saskarties ar to, ka starp Eislēbenes mācītājiem izcēlās strīds tāpēc, ka Volferīns konsekrētos elementus bija ielicis atpakaļ pie nekonsekrētajiem, atsaucoties uz faktu, ka sakramenti ir darbības [actiones], ne statiski fakti [stantes factiones – lietas paliekošas paveiktas. Luters savā pirmajā vēstulē Volferīnam 1543.gada 4.jūlijā, kuru parakstīja arī Bugenhagens kā viens no Lutera vērtējuma atbalstītājiem, neatlaidīgi brīdina atmest šādu bīstamu praksi, kas varētu novest pie Cvingliānisma; bez tam tas ir pretrunā ar citās baznīcās piekopto praksi. Elementi, kas ir palikuši pāri, mācītājam un dievgaldniekiem ir jāizlieto, “tā lai nebūtu nepieciešams pacelt šādus apstrīdamus un bīstamus jautājumus par sakramentālo darbību pārtraukšanu”. Šī prasība saskan ar Reformatora daudzkārt atkārtoto padomu, ka tas, kas paliek pāri [die “reliquiae”] ir vai nu jāpatērē, vai jāsadedzina.

Otrajā (20.jūlija) vēstulē Luters brīdina Volferīnu par nepareizi saprasto Melanhtona apgalvojumu “Ārpus sakramenta nav sakramentālas darbības”. Volferīns tik ļoti ierobežo sakramentālās darbības, ka viņš gandrīz zaudē Sakramentu. Viņa definīcija draud ierobežot patieso klātbūtni līdz konsekrācijai, kura patiesi ir visiedarbīgākā un būtiskākā darbība Sakramentā, un varētu novest pie sholastiskā jautājuma atjaunošanas – Ar kuriem vārdiem sākās Klātbūtne? Sakramenta darbība nav ierobežota kādā laika brīdī, bet patiesībā izstiepjas pāri laika periodam. Tad Luters sniedz savu definīciju par sakramentālo darbību [actio sacramentalis]. Viņš to izsaka šādā veidā:

Tā sākas ar Mūsu tēvs lūgšanu un ilgst līdz brīdim, kad visi ir ņēmuši dalību dievgaldā, biķeris ir izdzerts, dievmaizītes ir apēstas un cilvēki ir atlaisti un devušies prom no altāra.

Un viņš vēl piebilst:

Tādā veidā mēs būsim pārliecināti, brīvi no šaubām un no uzbrūkošiem, nebeidzamiem jautājumiem.

Šīs Lutera rakstītās atbildes saskan ar viņa personīgo izturēšanos kā dievgaldniekam un kā dievgalda celebrētājam. Daudzās baznīcās, kurās viņš celebrēja Svēto Vakarēdienu, par viņa vadīšanu atmiņas saglabājās ilgi, piemēram, Mūsu Ķēniņienes Baznīcā Hallē, kuru viņš apmeklēja sava pēdējā ceļojuma uz Mansfeldu laikā. Vēl ilgi pēc tam ļaudis stāstīja par šo celebrēšanu, kas bija viena no pēdējām, ja ne pēdējā, viņa dzīvē.
Liels dievgaldnieku skaits bija licis pagurt viņa vecajām rokām; vienā brīdī savu trīcošo roku dēļ viņš nedaudz konsekrētā vīna izšļakstīja uz grīdas. Luters nolika biķeri uz altāra, nometās ceļos un uzlaizīja vīnu, lai tas netiktu samīts ar kājām, pēc kā visa draudze ieelsojās un apraudājās.

Šos Lutera priekšstatus nevar vienkārši skaidrot kā viņa katoliskās pagātnes ietekmi. To, cik lielā mērā viņš bija atbrīvojies no pagātnes, mēs esam redzējuši diskusijā par mises upuri.

Viss nonāk pie jautājuma, vai mēs šajā gadījumā apskatam Lutera, viņa kolēģu un XVI gadsimta mācītāju vairākuma personīgos ieskatus, vai arī mācība par konsekrāciju, kas ir ietverta šajos ieskatos, ir jāuzskata par luteriskās Baznīcas mācību. Jo šis ir tas jautājums, par kuru mums būtu jādomā visvairāk, un nevis par to, kas attiecas uz liturģiju un rituālu.

Atkārtoti tiek citēta Saligera diskusija par Sakramentu pret hipotēzi, ka Konkordijas formula apliecina šo mācību. Saligers Lībekā un vēlāk Rostokā ir apgalvojis, ka patiesā klātbūtne ir tur pirms sumptio, elementu saņemšanas, un viņš un viņa sekotāji atsaucās uz Luteru. Tas, ka Saligers tika nosodīts, daudzkārt ir ticis izvirzīts, lai parādītu, ka saskaņā ar luterisko mācību konsekrētās maizes un vīna saņemšanās brīdī ir tikai patiesā klātbūtne. Bet viņa nosodīšanā lielu lomu spēlēja citi faktori, galvenokārt veids, kādā viņš piegāja savam jautājumam un izteikumiem, kurus viņš lietoja.

Tie, kas nesekoja Salingeram, pat tie, kas bija viņa oponenti, šajā strīdā nepastāvēja uz to, ka patiesā klātbūtne notiek tikai saņemšanas brīdī. Vigands, kad viņš bija atlicis malā šo gadījumu, savā eksperta viedoklī parāda, ka ja sakramentālā darbība tiek pārtraukta un saņemšana nenotiek, pirms ēšanas un dzeršanas notiek patiesā klātbūtne.

Lēmumā, Vismāras, ko bija uzrakstījis Hitraeuss, viens no Konkordijas formulas autoriem, kas daļēji ir iekļauts Konkordijas formulā, pāvesta izteikumi, kas ļāva Sakramentam eksistēt ārpus tā lietošanas [extra usum], tiek aizliegti, bet arī īpaši tika noraidīta mācība “ka Kristus miesa un asinis nav klātesošas Svētajā Vakarēdienā līdz brīdim, kamēr konsekrētā maize un vīns nesaskaras ar lūpām vai netik uzņemti mutē.” Šeit tiek noraidīts tieši tas viedoklis, kuru vēlākā ortodoksija uzskatīja par pareizu. Tādēļ tā arī nav Konkordijas formulas mācība, ka patiesā klātbūtne šeit ir tikai sumptio, elementu saņemšanā. Šo viedokli var izskaidrot ar to, ka ir ticis pārprasts tas, ka usus, Sakramenta lietojums, ir tas pats, kas sumptio, saņemšana. Tādejādi Konkordijas formula konsekrācijas iedarbību vērtē šādi:

Bet šī svētīšana pēc iestādīšanas vārdu atkārtošana (ja netiek izpildīta visa Vakarēdiena darbība, kā to Kristus ir iedibinājis, – kad svētītā maize netiek izdalīta, saņemta un baudīta, bet gan ieslēgta, upurēta vai nesta apkārt) vēl nerada Sakramentu; Kristus pavēlei: “To dariet!” (kas ir visa šī Sakramenta darbība jeb izpildīšana kopumā – ka kristīgā sapulcē maize un vīns tiek ņemti, svētīti, izdalīti, saņemti, ēsti un dzerti, pasludinot tā Kunga nāvi), jātiek izpildītai nedalītā un nesagrozītā veidā, kā arī Sv.Pāvils 1.Kor.10:16 rāda mums visu maizes laušanas, izdalīšanas un saņemšanas darbību.

Lai uzturētu šo patieso kristīgo mācību par Svēto Vakarēdienu, kā arī, lai izvairītos no dažādiem elkdievīgiem šīs derības izkropļojumiem un novērstu tos, no iestādīšanas vārdiem ņemta šī nepieciešamā norma un mēraukla: Nihil habet rationem sacramenti extra usum a Christo institutum jeb extra actionem divinitus institutam (tas ir: ja Kristus iestādījums netiek pildīts tā, kā Viņš ir pavēlējis, tas nav Sakraments), šī norma nekādā ziņā nav atmetama, bet gan ir nepieciešams to lietot un uzturēt Dieva baznīcā.

Pēc tam tiek atkārtota usus kā actio definīcija:

Un usus jeb actio, tas ir, lietojums jeb darbība šeit apzīmē nevis tikai ticību, tāpat arī ne tikai baudīšanu ar muti vien, bet gan visu ārēji redzamo, Kristus iestādīto Vakarēdiena darbību: konsekrāciju jeb iestādīšanas vārdus, svētītās maizes un vīna – Kristus miesas un asiņuizdalīšanu un saņemšanu jeb baudīšanu ēdot un dzerot.

Šī saņemšana [sumptio] tādejādi ir tikai daļa no lietojuma [usus]. Mācība, kas ietverta Konkordijas formulā pilnībā saskan ar Lutera mācību. Arī Lutera izpratnē usus ir pilnīga actio un patiesā klātbūtne, kuru rada Kristus vārds konsekrācijā, ir saistīta ar visu actio un tādejādi to nevar attiecināt tikai uz saņemšanas brīdi. Konsekrētā maize ir Kristus miesa arī tad, kad atrodas uz altāra, kad mācītājs to tur savās rokās. Tāds ir Lutera viedoklis.

Šis viedoklis noteikti nepieļauj to, ko māca Romas mācība: precīzu tā brīža norādīšanu, kurā patiesā klātbūtne sākas un kur tā beidzas. Mēs esam ievērojuši, ka Luters kādā vietā uzskata, ka Mūsu Tēvs lūgšana, kura ir pirms iestādīšanas vārdiem, pieder pie actio, kurā notiek patiesā klātbūtne. Kad mēs sakām, ka konsekrācija rada patieso klātbūtni, mēs neapgalvojam neko tādu, ko Romas teoloģija definē kā konsekrācijas brīdi. Kad mēs sakām, ka pēc celebrēšanas konsekrētā maize vairs nav Kristus miesa, tad ar to netiek domāts brīdis, kad beidzas sakramentālā vienība, saskaņā ar Romas mācību, ka patiesā klātbūtne beidzas tad, kad ārējās formas sairst.

Šo brīžu norādīšana bija sholastiskās teoloģijas darbs, galvenokārt Akvīnas Toma darbs. Tomēr pat Toms nespēja rast tam pamatojumu Rakstos. Viņš vienkārši no tagadnes laika est lietojuma šajā apgalvojumā “Hoc est corpus meum” secina, ka konsekrācijas iedarbība notiek tajā brīdī, kurā šis teikums tiek pilnībā izrunāts. Tas pats attiecas arī uz biķera vārdiem – kamēr viņa concomitance mācība ļauj viņam pieņemt asiņu klātbūtni kopā ar miesu ex reali concomitantia. Tomēr tas ir tikai racionāls arguments. Līdz 4.gadsimta vidum senbaznīca nekad nebija dzirdējusi neko par “konsekrācijas brīdi.” Tā atrodama pie Jeruzālemes Kirila un Serapions (Serapion) (Ēģipte) un Rietumos pirmo reizi pie Ambrozija. Bet līdz pat šai dienai Austrumu Baznīca nav nonākusi pie pilnīgas skaidrības par šo “konsekrācijas brīdi” (iestādīšanas vārdi jeb epiklēze), turpretim latīņu sholastikas, kura Austrumu Baznīcai izvirzīja šo jautājumu, ietekme zūd.

Sholastiskās tradīcijas ietekme darbojās arī tad, kad luterāņu teologi mēģināja norādīt to brīdi, kad patiesā klātbūtne sākas un kad tā beidzas. Tur slēpjas Saligera teoloģiskā kļūda, un Hitraeuss bija pilnīga taisnība, kad viņš, kritizējot to, teica, ka dievbijīgai sirdij pietiek ar to, ka tā no iestādīšanas vārdiem zina, ka mums tiek dotas miesa un asinis, un ir bezjēdzīgi strīdēties par maizi uz šķīvja jeb par mazi, kas ir palikusi pāri. Tas pats ir jāsaka par vēlākā laika ortodoksajiem teologiem, kuri loģisku apsvērumu dēļ noraidīja patiesās klātbūtnes ilgšanu un sasaistīja to ar saņemšanas brīdi, līdzīgi kā to darīja Aegidius Hunnius, kas gribēja parādīt patiesās klātbūtnes, kas sākas ar konsekrāciju, ilgšanas teoloģisko neiespējamību. Viņš norāda uz hipotētisku Svētā Vakarēdiena celebrēšanas gadījumu, kad tas tiek pārtraukts ugunsgrēka dēļ pēc konsekrācijas, bet pirms tā izdalīšanas. Uz to mēs varam atbildēt, ka te tiek pieļauta tieši tā pati kļūda, kas tika izdarīta sholastikā. Tiek mēģināts atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem Svētie Raksti nedod atbildi un tādēļ arī baznīca nevar uz to atbildēt racionāli.

Mēs nevaram noteikt Kristus miesas un asins patiesās klātbūtnes sākumu un beigas Altāra Sakramentā, stāvot ar pulksteni rokās, tieši tāpat kā mēs nevaram noteikt Kristus klātbūtnes laiku, kad divi jeb trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā un tādejādi pie viņiem tiek piepildīts Mt.18:20 dotais apsolījums. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Kristus klātbūtne, Viņa dievišķā un cilvēcīgā daba, vienmēr ir eshatoloģisks brīnums, kurā sastopas laiks un mūžība.