Pēdējo laiku pasludinājums – divi sprediķu piemēri

Kristīgais pēdējo laiku pasludinājums nāk no mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdiem un ved cauri laikam uz laiku beigām Viņa atkalatnākšanas dienā. Šis vārds sevī nes tā piepildīšanās apsolījumu. Tādā veidā Jēzus Kristus draudze tiek pasargāta ticības paklausībā un vesta uz Dieva godības skatīšanu vaigu vaigā.

Pasludinājums notiek, izskaidrojot Rakstus, un šādi ar Dieva vārda palīdzību ir atzīstams tas, kas notiek laikā. Pēdējo laiku pasludinājumā līdz augstākajai pakāpei saasinās spriedzes pilnas attiecības starp Dieva pestīšanas vēsturi un cilvēku laika vēsturi.

To vislabāk varēsim vērot savstarpēji pretrunīgos Rakstu skaidrojuma un pasludinājuma piemēros. Viens no diviem sprediķiem ir Lutera sprediķis par tekstu Lūkas evaņģēlijā (21:25–36), kas teikts 1531. gada otrajā Adventē. Šī sprediķa salīdzinājums ar evaņģēliska teologa sacerētu sprediķa meditāciju 1984. gada otrajai Adventei parādīs mums esošo pretrunu.

Vispirms citēsim jaunā sprediķa tekstu:

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.

Galvenā doma teksta skaidrojumam 1984. gada otrajā Adventē kopsavilkuma veidā tiek formulēta šādi:

Šajā sprediķī apliecināmais Evaņģēlijs īsi būtu raksturojams tā: Jēzus Kristus draudzei, redzot bailes un bezpalīdzību izraisošus, visu pasauli satricinošus notikumus, nav jāšaubās par Kunga Kristus uzvaru, bet, gluži pretēji, tā var uzlūkot vēl pēdējo brīdi (!) trakojošo spēku “zīmes”, zinot, ka de facto Pestītājs, kas atkal nāk, jau sen ir atņēmis šīm varām visu spēku (acīmredzot, atsauce uz Kol.2:15). Sprediķis tiek ­mērķēts uz šīs atbrīvojošās vēsts fonā esošajiem mūsu dzīves jautājumiem, apsolot un pretendējot uz vēl apslēpto, bet jau īstenoto un ticībā droši sagaidāmo atkal nākošā Kunga Ķēniņa valdīšanu.

Tikpat strauji un ar tikpat lielu pārliecību par sasniedzamo mērķi seko turpinājums:

Mums ir pilnīgs pamats.., redzot šīs ļaunās zīmes, sacīt, ka tās radušās nevis pēc Dieva gribas, bet cilvēka vainas dēļ, un patiesībā mums tiek atgādināts par labo Dieva zīmi, par Viņa mīlestību pret Savu radību, kā tā ir tikusi parādīta kopš iesākuma un Jēzū Kristū apstiprināta reizi par visām reizēm.

Jau šeit jāpamana, ka, sagrozot teksta nozīmi, tiek izstumts aicinājums uz atgriešanos. Un tad veikli tiek turpināts ar nodomu parādīt “Lūkas ētisko pamācību aktualitāti”:

Kā nedrošība par nākotni katram atsevišķam cilvēkam, īpaši jaunajiem, ne tikai darbu, bet arī perspektīvas un dzīves jēgu meklējošajiem, tāpat arī nedrošība attiecībā uz Eiropas un pat cilvēces izdzīvošanu, ievērojot cilvēku iespējas izraisīt to, ka pār zemi un Visumu nāktu “lietas”, kas Dieva radību var pārvērst haosā, – tas viss ietekmē mūsdienu situāciju, izraisot cilvēkos bailes un padoma trūkumu.

Tā sludinātājs vada draudzi pie šāda uzskata:

Mūsu teksts grib dot mums drosmi. Pretstatā cilvēku spēkiem, kuri pakārto vai pat upurē cilvēkus savām ideoloģiskajām un saimnieciskajām interesēm, valdot mūsu pasaulē, mūsu bezspēcības un rezignācijas pieredze gan ir saprotama, taču Jēzus Kristus draudzei tā nav leģitīma. Ne šīm varām, bet Kungam, kam ir šķietami bezspēcīgā mīlestības vara, pieder uzvara!

Norādījumi pēdējo laiku gaidīšanā un ar to saistītais uzmundrinājums un mierinājums šeit tiek sagrozītā veidā attiecināts uz cilvēka eksistences rūpēm un izdzīvošanas jautājumu, domājot par labklājīgu sabiedrību. Taču tas netiek darīts, raugoties uz Dieva darbiem nākotnē un Kunga Kristus atkalatnākšanu līdz ar pasaules galu un pastaro tiesu pār visu pasauli, bet kā uzmundrinājums centieniem glābt pasauli no bojāejas cilvēka vainas dēļ. Pēdējo laiku pasludinājums šeit ir apziņas stiprinājums. Bet tur, kur Dievs vairs nav Kungs par labo un ļauno, parādās markionītisks duālisms, kuru citēsim vārdu pa vārdam, jo ikviens apraksts varētu izskatīties kā karikatūra:

Bet pestīšana un iznīcināšana nav novedamas pie kopsaucēja – tas ir tikpat droši kā tas, ka iznīcināšanas darbi vienmēr ir sātana, nevis Dieva darbi. Mums bailēs vēl jo vairāk jābūt pārliecinātiem par mūsu pestīšanas dienu, ko paveiks mūsu Kungs, kas ir uzņēmies mums paredzēto Dieva tiesu un nesis to mūsu un visu cilvēku (arī visu „­ateistu”!) labā. Līdzās Jēzus krustam sarīkot vēl citu Dieva tiesu – tā pat no labi domātas dievbijības puses būtu no Dieva pestīšanas gribas nošķirta, „bez-dievīga”, „ateistiska” rīcība.

Ja pēdējie laiki vairs netiek saprasti kā Dieva darbs un uzņemti, sagaidot Kristus personisku atkalatnākšanu, tad pasludinājums var tikai vairs griezties ap cilvēku sajūtām šajā pasaules laikā. Labklājīga sabiedrība un tās pasargāšana ar cilvēku darbības palīdzību stājas gaidāmās Dieva valstības un pastarās tiesas izšķiršanas vietā. Dieva vārda saturs šeit tiek ne tikai atcelts, bet sagrozīts par kaut ko gandrīz pretēju. Par Evaņģēliju kā priecīgo vēsti, par glābšanu no gaidāmās tiesas ticībā Jēzum Kristum šeit nav sacīts ne vārda. Viss tiek saistīts tikai ar apziņas stiprinājumu centienos uzturēt šo pasauli. Tādēļ šāds pasludinājums ir saucams par nekristīgu, jo Kristus darbs tajā aizstāts ar kristiešu darbiem. Šajā nozīmē tāds sprediķis ir antikristīgs. Tas, ka pasaule ir kritusi un tādēļ pakļauta grēka, velna un nāves varai, šeit netiek saskatīts.

Lutera sprediķim par šo pašu tekstu 1531. gada otrajā Adventē ir šāds virsraksts: „Mierinošs sprediķis par Kristus atnākšanu un tās priekšvēstnesēm – pastarās dienas zīmēm”.

Skaidrojuma pamatdoma tiek uzsvērta pašā sprediķa sākumā:

Šajā Evaņģēlijā mūsu Kungs Kristus jau iepriekš skaidri pasludina, kā notiks un klāsies pasaulē, kad tā būs pietuvojusies savam galam, – lai varētu atpazīt dienu, kad mūsu Kungs Kristus nāks redzamā veidā uz tiesu, un nebūtu jāšaubās, nedz jāpaliek nedrošās iedomās. Un Viņš skaidri norāda dažādas zīmes, kuras notiks pēdējos laikos un nāks pirms šīs dienas; jo nav iespējams, ka par šādu neizsakāmi lielu, galīgu pasaules pārveidošanu nevēstītu daudzas un lielas zīmes. Arī par mazāk nozīmīgām lietām, kas notiek ar zemēm un ļaudīm, vēstī zīmes, kuras ir redzamas pirms tām.

Nozīmīga atšķirība parādās jau Rakstu izpratnē: Bībeles teksts netiek nosaukts par “Lūkas teoloģiju” laika nosacītā, subjektīvā izteiksmē, bet tiek citēts vārdu pa vārdam, kā tieša Jēzus Kristus runa, tātad kā pavēle un apsolījums Viņa mācekļiem un Viņa draudzei visos laikos, līdz pat pasaules galam, tātad arī mums šodien. Sludinātājs neatgādina kaut ko no pagātnes, bet sludinātāja vārdā Kungs Kristus pats uzrunā Savu draudzi (Lk.10:16). Tādējādi situāciju jau iepriekš nosaka Kunga Kristus attiecības ar draudzi, kuru Viņš uzrunā un dod tai apsolījumu. Tā nav distancēta, neitrāla refleksija par šādiem vārdiem, kas sacīti pagājušos laikos, un to, kā šie vārdi varētu iedarboties un būt noderīgi šodien.

Beigu zīmes ir piesaistītas vārdam. Tādēļ jau iepriekš ir skaidrs, ka tās attiecas tikai uz tiem, kuri ticībā uzklausa šos Jēzus Kristus vārdus. Šādi Luters pievērš skatienu faktam, ka līdz ar Dieva vārda pasludinājumu vienmēr visos laikos notiek izšķiršana starp ticību un neticību, paklausību un nepaklausību. Nav vispārējas cilvēku atpestīšanas, bet, cieši turoties pie Bībeles teksta, tikai izredzēto draudze ar Dieva vārda palīdzību tiek izglābta no tiesas pasaules laika beigās:

Jo tas ir sacīts un rakstīts visvairāk tāpēc, lai mums, kas sludinām Kristu un ticam Viņam, tas kalpotu par mierinājumu, par stiprinājumu mūsu ticībai un cerībai, gluži kā tam vajadzētu izbiedēt pārējos – rupjo un bezdievīgo ļaužu pulku, uz kuru šīs zīmes attiecas. Taču viņiem (šiem pārējiem) ir dota tāda žēlastība (!), ka tie nemaz par šīm zīmēm neraizējas, bet vispārdrošākajā veidā atstāj tās neievērotas. Tādēļ arī ļausim, lai viņi iet savu ceļu, un atstāsim mūsu Kunga un Soģa ziņā, kas nāks un dos tiem pelnīto algu, lai viņiem nāktos pieredzēt un mūžīgi sajust to, kam tie tagad negrib ticēt un ko tie negrib ievērot. Bet mēs šo Evaņģēliju gribam izmantot tā, lai tas nestu mums labumu un kļūtu mums par saldu cukuru, par mīļu un priecīgu sprediķi, lai tas nebūtu velti uzrakstīts un nezaudētu savu spēku un augļus.. bet, kas netic Dieva vārdam, tas neticēs arī zīmēm un neuzskatīs tās par zīmēm, bet nicinās tās un laidīs pa vējam…

Ja sprediķa meditācijā 1984. gada otrajā Adventē ticība tiek uzslavēta kā pārbaudīts līdzeklis apziņas stiprināšanai, ievērojot bezjēdzības pieredzi, tad Luters, pievienojoties Rakstu vietai Lūkas evaņģēlijā (21:26): „Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies”, raugās uz to ar pārsteidzošu reālismu. Jo ir jau noteikti dievbijīgie, kuri kļūs par šo zīmju nesējiem. Viņiem uzbruks skumjas, kas izdeldē gluži kā dilonis un izsūc no miesas dzīvības spēkus. Nākamais teikums dod norādi, kā ticībā izturēt šīs norises, kas satriec tieši kristiešus:

Jā, tas ir skarbi – redzēt tik daudzas briesmīgas zīmes, un tās izbiedē daudzas dievbijīgas sirdis, – kā Kristus šeit saka. Šīs sirdis ir noskumušas, jo visas šīs zīmes tiešām neizskatās mierinošas.

Luters nenodarbojas ar negatīvās pieredzes izskaidrošanu, bet vērš klausītāju skatienu prom no subjektīvās pieredzes tagadnē uz Kristus draudzes situāciju laiku beigās:

Ja esi kristietis, tad neskaties uz šādu ārējo izskatu un savām sajūtām, bet uz savu un visas kristietības postu; jo, mīļais Dievs, ja tā diena nekad nenāktu, tad arī es labprātāk vēlētos, kaut nemaz nebūtu dzimis. Paraugies, kā tagad viss notiek, kā mīļajam Evaņģēlijam un mums klājas pasaulē, kura, velna pamudināta, mūs tik neganti vajā un tik apkaunojošā veidā nicina, cik tā ir lāstu, zaimu, izsmiekla, nepateicības un indīga, rūgta naida pārpilna, kādas ļaunas viltības tā izdomā. Arī pašu vidū mums nākas paciest daudz viltīgu, melīgu un ļaunu ļaužu, ik dienu pieredzot tik daudz patvaļas, ļaunprātības, laupīšanas un zagšanas, ka nekāda audzināšana, godbijība, bijība, nedz sods vairs nedarbojas. Ļaudis ir tādi, ka, jo vairāk viņiem sludina, jo ļaunāki tie kļūst, turklāt vēl iespītējas, kad viņi tiek nosodīti un brīdināti. Tad redzi, ka mēs ar mīļo Evaņģēliju pasaulē neatrodam nekā cita, tikai vienu vienīgu zobošanos, izsmieklu un velnišķīgu naidu, kas dievbijīgiem kristiešiem plosa sirdis.

Pat pārāk skaidri, ļoti asi šeit saskatāms pretstats: 1984. gada otrajā Adventē Evaņģēlijs kalpo problēmu atrisināšanai un savas laimes nodrošināšanai; 1531. gada otrajā Adventē Evaņģēlijs tiek sludināts kā ģeķība un apgrēcība, pretstatā pasaules gudrībai un pasaules vajadzībām, kas grib pati labot visu, kas tajā aplams. Vai tas katrā no šiem gadījumiem nav cits Evaņģēlijs?

Perikopes noslēguma līdzību par vīģes koku (Lk. 21:29–31) Luters pārsteidzošā veidā ir uzņēmis savā sprediķī ar visu tās paradoksu, proti, teksta kopsakarībā paradoksāli ir tas, ka pasaules laika beigās koku augšanai vajadzīgie dzīves apstākļi tiks izpostīti, savukārt līdzība runā par vīģes koka plaukšanu vasaras sākumā un Dieva valstības nākšanu.

Protams, varētu mēģināt tekstā aprakstīto notikumu secībā aplūkot redakcijas vēsturi un dalīt visu šo tekstu dažādos tulkojuma izcelsmes variantos, lai novērstu pretrunu, izmantojot mūsu prāta iespējas. Tomēr Luters stingri paliek pie šīs pretrunas un domā par to:

Tas ir brīnumains skaidrojums, kuru es nevarētu atrast, nedz pieskaņot šai Rakstu vietai. Jo kurš gan būtu dzirdējis, ka koki uzplaukst un zied, kad saule un mēness zaudē savu spožumu, debesis un zeme brūk, ļaudis izbīstas un dreb, gaiss, ūdens un visa radība izskatās tā, ka kuru katru brīdi aizies bojā? Ja to sauc par zaļošanas uzsākšanu un vasaras tuvošanos, tad tā gan ir dīvaina valoda un gramatika. Es domāju, drīzāk vajadzētu būt sacītam otrādi: tuvojas skarba, auksta, nedzīva ziema, kas noposta visus augļus un visu, kas aug. Bet Kristus ir citāds Meistars, kas prot runāt par lietām citādā veidā un spēj mierināt labāk, nekā to spējam mēs. Viņš no nelaipnās ainas izveido jauku, mierinošu attēlojumu un skaistu, vērtīgu interpretāciju no retorikas, skaidrojot līdzību tā, ka brīdī, kad redzu sauli un mēnesi satumstam, ūdeņus mutuļojam un vēju trakojam, kalnus un ielejas sabrūkam, es tomēr varu sacīt: lai slavēts Dievs, nu sāksies vasara!

Tādēļ mācīsimies arī mēs šo prasmi un jauno valodu, vingrināsimies tajā, lai mēs šīs zīmes spētu sevī iztēloties tik mierinošā veidā, raugoties un spriežot atbilstoši Dieva vārdam! Ja sekojam mūsu prātam un gudrībai, tad nespējam neko citu, tikai izbīties no redzētā un bēgt. Jo mūsu prātam nepatīk, ka viss izskatās tik tumši un skarbi, ka zibeņi zibeņo un pērkons dārd, vējš un ūdeņi trako un mutuļo, itin kā viss gatavotos apgriezties kājām gaisā. Taču kristietim par to nav jāraizējas, bet gan jāsatver Dieva vārds, jo Viņš grib atdarīt mūsu acis un skaidrot visu tā, kā tas skaidro, – itin kā notikumi virzītos pretī mīļajam vasaras laikam, it kā plauktu un uzziedētu skaistas rozes un lilijas, ko prieks uzlūkot .. jo Viņš grib, lai mēs taptu jauni cilvēki, kam ir arī citādas un jaunas domas, kas nevienu lietu neuzlūko tā, kā prāts par to spriež un kā tas izskatās pasaules priekšā, bet raudzītos, kā viss redzams Dieva acīm; lai mēs vadītos pēc nākotnē gaidāmās, vēl neredzamās jaunās dzīves, uz kuru mums jācer un kura arī sekos pēc šīs ciešanu pilnās, nožēlojamās dzīves.