Noslēpums: Un tā viss Israēls tiktu glābts

Raugoties uz pēdējām lietām, redzam daudz ko tādu, kas mūs satrauc attiecībās ar citiem cilvēkiem individuāli, taču arī attiecībās ar citām tautām un reliģijām globālā mērogā. Labā griba un rūpes, taču arī vainas sajūta atkal un atkal aktualizē jautājumu par cilvēka likteni pastarā tiesā. Tomēr tieši saistībā ar visu cilvēcīgo līdzjūtību ir stingri jāpaliek pie atziņas pamata, kas mums dots vienīgi trīsvienīgā Dieva vārdā, Vecās Derības un Jaunās Derības Svētajos Rakstos, nevis mūsu priekšstatos, vēlmēs, rūpēs un raizēs.

Vecās Derības un Jaunās Derības apkārtējā pasaule politiskā un reliģiskā ziņā ir izteikti plurālistiska. Tātad šāda situācija nekādā ziņā nav jaunlaiku parādība – tās nav tā sauktās globalizācijas sekas, kas agrāko laiku lielvalstīs zināmos apstākļos ir bijusi vismaz tikpat izteikta parādība. Bet Dieva vārds mums rāda, kā Dieva tauta atkal un atkal ir pieredzējusi svešu tautu uzbrukumus. Tas var būt noticis politiskas nepieciešamības vai saimnieciskas atkarības dēļ, jo politiskā un reliģiskā kopība, neraugoties uz visiem pretējiem apgalvojumiem par valsts nošķiršanu no reliģijas, tomēr nepieciešamības dēļ arvien ir saistītas; tās var būt arī valdītāju laulības saiknes politisku un saimniecisku apsvērumu dēļ (salīdz. piemēram, Soģu 10:6; 1.Ķēn.11; 16:29–34; 2.Ķēn.16). Taču tā var būt arī dabas varenības fascinācija, līdz pat seksuālajai tieksmei (Rom.1:18 un tālāk).

Te vēlreiz jāatgādina Piektās Mozus grāmatas 4. nodaļa. Dieva kopība ar Viņa izredzēto tautu īstenojas vienīgi ar Dieva vārda starpniecību, un tā parādās Radītāja un radības atšķirība. Dievs ir sastopams Viņa vārdā, nevis radītu lietu attēlos. Bet par radītajām lietām sacīts:

“..ka tu nepacel savas acis uz debesīm un, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā arī zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un ka tu tiem nekalpo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visām tautām zem visas debess.” (5.Moz.4:19)

Tomēr glābšana no pastarās tiesas notiek tikai ar grēknožēlu un ticību Jēzum Kristum (Ap.d.17:30 un tālāk).

Cilvēces sapņiem kopš seniem laikiem pieder tautu un reliģiju vienotības ideja. Tomēr, saskaņā ar Dieva vārdu, nevaram nepamanīt, ka tieši šie centieni: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi!” (1.Moz.11:4) ir noveduši pie valodu sajaukšanās un tautu savstarpējas nošķiršanās. Tātad šis plurālisms ir Dieva tiesas soda sekas, kas izpaužas laikā. Katrā ziņā cilvēces vienotības atjaunošana Dieva vārdā nav apsolīta. Gluži pretēji, valdīšana pār “visām pasaules valstīm un to godību” ir trešais velna kārdinājums, kas prasa no Dieva Dēla ar darbiem pierādīt Viņa Mesijas uzdevumu. Par to velns prasa, lai Jēzus viņu pielūdz. Izšķiršanās starp Dievu un velnu šeit tiek pateikta pirmā baušļa vārdiem: “Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts (5.Moz.6:13): tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot”.” (Mt.4:10)*

Tautu un reliģiju mierīga līdzāspastāvēšana un kopdzīve, turpretī, ir politisks uzdevums, kas parasti risināms šaurās sava laika iespēju robežās, ievērojot ļaunuma valdīšanu šīs pasaules laikā.

Tādēļ mums, saskaņā ar Dieva vārdu, ir pilnīgi viennozīmīgi jāsaka: mēs nezinām citu pestīšanas ceļu, kas glābtu no pastarās tiesas pār dzīvajiem un mirušajiem un no nāves, kā vien ticības apliecinājumu Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Tādēļ atteikties sludināt visā pasaulē priecīgo vēsti par glābšanu no pastarās tiesas ar ticību Jēzum Kristum – tā būtu ne tikai nepaklausība Dieva vārdam, bet arī vislielākais mīlestības trūkums pret cilvēkiem. Aicinājums atgriezties attiecas uz ikvienu cilvēku šajā Dieva radītajā, no Viņa atkritušajā, tomēr līdz pastarās tiesas dienai uzturētajā pasaulē.

Tas, ka pret šādu pamattēzi visasākie iebildumi var atskanēt tieši no kristīgām aprindām, ir paredzams. Katrā ziņā tas arvien izskaidrojams ar cilvēku priekšstatiem par mērķi, kas nekādā ziņā neatbilst Dieva pestīšanas plānam. Drīzāk gan cilvēks ar saviem labajiem nodomiem tieši šeit grib „būt kā Dievs” – tiesu un arī glābšanu no tiesas viņš grib ņemt pats savās rokās. Viņš pats grib izdibināt noslēpumu par izredzēšanu un atmešanu, pats grib izdarīt izšķiršanu un pieņemt lēmumu.

Bet kāds ir šis noslēpums, par to raksta apustulis Pāvils:

“Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad Es dzēsīšu viņu grēkus. Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību, gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti. Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.” (Rom.11:25–32).

“Viss Israēls” ir Dieva izredzētā tauta – no jūdu un pagānu vidus. Viņi visi, bez kādas izšķiršanas, nespēj pastāvēt Dieva tiesas priekšā, kur tiek tiesāts pēc visiem cilvēkiem atklāto Dieva baušļu mērauklas, un uz viņiem visiem – sākot ar Ādamu un Ābrahāmu – attiecas Evaņģēlijs par Jēzu Kristu (Rom.1:16 un tālāk; 2:10 un tālāk; 4:5). No grēkākrišanas ar tās sekām, proti, nāves (Rom.6:23), nav izslēgts neviens cilvēks. Taču neaptveramajam noslēpumam pieder tas, ka

“Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.” (Rom.11:32)

Vēstulē galatiešiem (3:22) sacīts: “Bet raksti ir it visu saslēguši grē­kā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.”

Teksts tiek ievērojami saīsināts, ja netiek pamanīts, ka šeit nekādā ziņā nav runa tikai par jaunlaiku vēsturē apgrūtinātajām jūdu un kristiešu vai, precīzāk sakot, jūdu un vāciešu attiecībām, bet par visu cilvēci, kurā Dieva izredzētā tauta un pagāni atrodas savstarpējā pretrunā. Sarunās starp kristīgajām baznīcām un citām reliģijām nevar tikt apspriests jautājums par to, kā farizejiskā paštaisnībā (Lk.18:11) pārvarēt pagājušo laiku diferences. Jo ikviens jūds zina un arī ikvienam kristietim jāzina: grēkus piedot var tikai Dievs (Mk.2:7). Mēs, cilvēki, nekad nespēsim tos “atstrādāt”, nespēsim “vērst par labu”.

Saturīga saruna starp dažādām reliģijām, lai kāda veida reliģijas tās būtu, var tikt raisīta tikai saistībā ar pēdējo lietu gaidīšanu, tātad, ievērojot aspektu, kas mums ir svarīgs. Precīzāk, par To, kurš mums ir svarīgs, proti, tas ir Dieva svaidītais, Soģis un Glābējs Jēzus Kristus.** Visi cilvēki, dzīvie un mirušie, tad atzīs Jēzu Kristu, Dieva Dēlu (Mk.13; Ap.d.17:31). Tikai tad kļūs redzamas galīgās robežas starp izredzēto Dieva tautu un tiem, kuri tai nepieder. Mēs zinām, ka tas notiks; mēs nezinām, kad tas notiks (Ap.d.1:7). Tādēļ mums nav jāspriež tiesa, bet ar Evaņģēlija pasludinājumu jāglābj no tiesas, jo “nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana”. (Ap.d.4:12)

** – Diemžēl šī svarīgā tēma te nevar tikt aplūkota plašāk, jo tādam izklāstam būtu vajadzīgi atsevišķi pierādījumi par pēdējo laiku gaidīšanu. Tomēr pastarās tiesas gaidīšana ir plaši izplatīta un līdz ar to – arī atgriešanās un pestīšanas nepieciešamība. Kā aizkustinošu un ar kristīgo cerību tieši saistītu dokumentu šeit varam minēt jūdu Musafa lūgšanu (grēknožēlas lūgšanu), kura runā par vēsturiskajiem notikumiem – tempļa nopostīšanu un upuru kulta beigām un kurā sacīts: “Mūsu grēku dēļ tiekam padzīti un raidīti projām no mūsu zemes, tā ka vairs neesam spējīgi pildīt savu pienākumu namā, kuru Tu mums esi izraudzījies, lielajā, svētajā namā, pār kuru skan Tavs vārds, – to roku dēļ, kuras tika izstieptas pret Tavu svētumu. Mūsu Tēvs, mūsu Ķēniņ, atklāj jo drīz mums Savas valstības godību, atspīdi un parādies no augšienes visu dzīvo acu priekšā, atved mūsu izklīdinātos ļaudis no visu tautu vidus, sapulcini mūsu izraidītos no visām zemes malām, ved mūs uz Ciānu, Tavu pilsētu, uz Jeruzālemi, Tava svētuma mājvietu, mūžīgā priekā. Tur mēs nesīsim Tev upurus, kā to prasa mūsu pienākums, pastāvīgus upurus, atbilstoši Tavai iedibinātajai kārtībai…”