Jautājums par personīgo pestīšanu
Ko nozīmē “interpretēt reliģiskā nozīmē”?
Manuprāt, tas nozīmē runāt, no vienas puses, metafiziski un, no otras puses, individuāli.
Neviens no tiem vairs neattiecas uz Bībeles vēstījumu vai mūsdienu cilvēkiem. Vai individuālais jautājums par personīgo pestīšanu nav mūs visus gandrīz pilnībā atstājis? Vai tiešām mums nav radies iespaids, ka ir svarīgākas lietas par šo jautājumu (varbūt ne svarīgākas par pašu lietu, bet svarīgākas par jautājumu!)?
Es zinu, ka tas izklausās diezgan briesmīgi. Bet, būtībā, vai tas patiesībā nav Bībeliski? Vai jautājums par dvēseles glābšanu vispār parādās Vecajā Derībā? Vai visa uzmanības centrā nav taisnība un Dieva valstība uz zemes, un vai tā nav taisnība, ka Romiešiem 3:24 un tālāk ir nevis individuāla pestīšanas mācība, bet gan uzskatu kulminācija, ka tikai Dievs ir taisnīgs?
Mūsu uzmanību piesaista nevis viņpasaule, bet gan šī pasaule kā radīta un uzturēta, pakļauta likumiem, samierināta un atjaunota.
Tas, kas ir pāri šai pasaulei, evaņģēlijs māca, ka ir paredzēts pastāvēt šīs pasaules dēļ. Es to domāju nevis liberālās, mistiskās, piētiskās, ētiskās teoloģijas antropocentriskajā izpratnē, bet gan Jēzus Kristus radīšanas un iemiesošanās, krustā sišanas un augšāmcelšanās bibliskā nozīmē.
Ieskaties