Kalpošanai – jā, distancei – nē!

Ir taisnība, ka ticība, tās iedegšana un uzturēšana ir būtiskāka nekā mīlestība un tās dažādie kalpošanas veidi. Tomēr nav taisnība, ka Evaņģēlija kalpi paši par sevi būtu Dievam tīkamāki kā jebkurš cits kristietis. Ticība ir augstākais kalpošanas veids – tā visu saņem no Dieva Kristū, un mīlestība ir tās rezultāts.

Pentakostālismā un piētismā mēs sastopamies ar jauna veida monasticismu, kurš atkal vēlas „baznīciskot” visus labos darbus un sašaurināt kristiešu vispārējās priesterības kalpošanu ikdienas dzīvē līdz nemitīgai reliģiozai tarkšķēšanai. Nē! Dievbijīga atkritumu savācēja dzīve un darbs ir daudz labāka kalpošana Dievam nekā garīdznieka laiska remdenība vai uzspēlēta dedzība (Mt.23; 1.Kor.13). Ir svarīgi, lai būtu ticība un mīlestība, nevis tikai savstarpējas attiecības (Mt.12:46-50; Lk.11:27-28).

Tas nozīmē, ka vispārējās priesterības tituls visiem kristiešiem ir būtisks. Būtu aplami censties baznīcas kalpošanu izcelt ārā no tās patreizējā panīkuma uz Dieva tautas karaliskās priesterības pazemināšanas rēķina. Pareizi izprastas, tās viena bez otras nevar pastāvēt. Evaņģēlija kalpošanai spožumu piešķir pats Evaņģēlijs (2.Kor.3), nevis kalpotāju sociālais stāvoklis vai pagājušo laiku krāšņie tērpi. Sentimentāls klerikālisms, kas tīko pēc pasaulīgas slavas, ir tikpat slikts, kā sekulārs antiklerikālisms. Šajā ziņā nākas piekrist Deivida Lūkes kritiskajai piezīmei par dažu luterāņu mācītāju tendenci „ieturēt distanci starp sevi un savu draudzi”.*

Kalpošanas amata nopietnība jeb „cieņa” (Tit.2:7) galu galā atspoguļo Pestītāja mīlestības uz cilvēkiem (philanthropia, Tit.3:4) svēto cēlumu un neatlaidību, bet nekādā ziņā nekādas sociālā stāvokļa vai elitārisma ambīcijas. Atceros, reiz lasīju par to, ka vācu zinātnieks raķešbūvētājs Verners fon Brauns kļuva par pārliecinātu luterāni tikai Amerikā. Šķiet, tieši skats, kā Teksasā kāds Amerikas luteriskās baznīcas mācītājs darbdienās vada draudzes skolas autobusu, noveda Braunu pie apzinātas sastapšanās ar Evaņģēliju. Vācijas valsts baznīcā Braunam par garīdzniekiem bija veidojies priekšstats kā par uzpūtīgiem valsts birokrātiem, līdz kāds vienkāršs Dieva vīrs šo stereotipu lauza. (Atcerēsimies, ka agrāk daudzi Misūri Sinodes mācītāji darbdienās bija pasniedzēji draudzes skolās, ja draudze nespēja algot skolotāju. Arī apustuļi iesākumā, kamēr vēl draudzes nebija kļuvušas pārāk lielas, paši veica visus pienākumus Ap.d.6).

Vēlreiz atkārtoju – gan tiem, kas simpatizē luterānismam, gan tā pretiniekiem ir skaidri jāapzinās, kas šobrīd tiek likts uz spēles. Runa nav par reiz priviliģētas kastas zaudētā sociālā statusa atjaunošanu, bet gan par Tā Kunga svētīgās dāvanas – Evaņģēlija kalpošanas – saglabāšanu.

Tomēr Lūkes kritika tikai daļēji ir pamatota. Bez iepriekšminētā, viņš uzskata, ka arī amata tērpa lietošana ir mācītāja „distancēšanās” no pārējiem cilvēkiem. Viennozīmīgi – nav nekā absurdāka par centieniem teoloģiskus jaunievedumus maskēt zem tradicionāla ietērpa, turpretī kur tiek apliecināta baznīcas vēsturiskā ticība, tur iederas arī vēsturiskās formas, tai skaitā arī amata tērpi. Šo tērpu nozīme
ir nevis izcelt un rotāt personu, bet gan tieši otrādi – pēc iespējas noslēpt personu zem kalpošanas amata zīmes. Amata tērps, tāpat kā uniforma, stāv pāri sociālo slāņu robežām, kam ir ne maza nozīme, pastāvot mūsdienu sociālajām barjerām. Mācītāji tāpat kā visi pārējie kristieši ir vienlaikus svētie un grēcinieki, un viņu ticības brāļi to zina. Bet kad mācītāji kalpo savai karalisko priesteru saimei ar žēlastības līdzekļiem, viņi to nedara vienkārši kā brāļi ticībā, un viņu ticības brāļi to arī nemaz nevēlētos. Šajā gadījumā viņi

pārstāv Kristus, nevis savu personu, kā to apliecina Kristus: „Kas jūs klausa, tas klausa mani” (Lk.10:16). Kad viņi pasniedz Kristus vārdu un sakramentus, tad viņi aizvieto Kristu un stāv Viņa vietā.

Amata tērps izceļ šo pretimnākošo kalpošanu, nevis kaut kādu augstprātīgu sociālu „distanci”! Baznīcas izaugsmes piekritēju iebildumi patiesībā nemaz nav vērsti pret tērpiem, bet gan pret kalpošanas amatu kā tādu.