Par ticību Dieva Garam

Es ticu uz Svēto Garu…

Svētie Raksti runā par dažādiem gariem – cilvēku gariem, debesu gariem un ļaunajiem gariem. Taču tikai Dieva Gars ir Svētais Gars. Svētais Gars caur Evaņģēliju rada kristīgo draudzi. Viņš veido arī svēto biedrību, kas acīmredzot nenozīmē tikai pašu draudzi kā tādu, bet vispirms Svētā Vakarēdiena kopību. Šis pats Gars darbojas Kristībā, sniedzot grēku piedošanu, Viņš pastarajā dienā cels augšā mirušo cilvēku miesas un dāvās ticīgajiem mūžīgo dzīvošanu.

Tagad apskatīsim katru ticības apliecības izteikumu atsevišķi.

Svētais Gars. Svētā Gara darbība ir nesaraujami saistīta ar Kristu, un savukārt kristīgā draudze nav iedomājama bez Svētā Gara un Kristus klātbūtnes. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”, saka Kristus. Kristus klātbūtnes veidu mums palīdz izprast kāds jūdu izteikums: “Kad divi sēž kopā un Toras vārdi ir viņu starpā, tad shekinah, (Dieva godības klātbūtne) ir viņu vidū.”

Abos izteikumos – gan jūdu, gan kristiešu tiek runāts par reālu dievišķās Būtnes klātieni. Abos gadījumos šī klātiene ir saistīta ar draudzi un svēto Vārdu. Pirmajā gadījumā tas ir lūgšanā piesaukts Kristus vārds, bet otrajā Toras. Kas jūdu izteikumā ir shekinah (Dieva godības klātbūtne), kristiešu izteikumā ir Kristus. Tas paskaidro Jaunās Derības izpratni par nesaraujamo saistību starp Kristu un Svēto Garu. Tas Kungs ir klāt savā draudzē, Viņa klātiene ir Svētajā Garā, un tikai šajā Garā draudze apliecina, ka Kristus ir Kungs. (1.Kor.12:3)

Lai saprastu, kas ir Svētais Gars, mums vispirms ir jāatmet maldīgā pagānisko reliģiju izpratne par garu. Par Svēto Garu nedrīkst domāt kā par cilvēcisko spēju kāpinājumu līdz pat pārdabiskā robežai, pateicoties dievišķam spēkam, kas darbojas cilvēkā. Bibliskā Svētā Gara mācība skaidri nošķir Dieva Garu no cilvēka un visiem citiem gariem. Tā ir pretrunā ar jebkuru panteismu, mistisku reliģiju, kurā Dievs un pasaule, Dievs un cilvēks tiek atklāti vai slepeni saistīti. No otras puses bibliskā mācība par Svēto Garu noraida duālismu, kas šķir Dievu no cilvēka līdz tādai pakāpei, kas nepieļauj nekādu attiecību iespēju. Svētie Raksti māca, ka pastāv nemainīga atšķirība starp Dievu un cilvēku, taču Dievs darbojas caur savu Garu gan pasaulē, gan cilvēkā.

Tā kā kristīgā draudze ir jaunais Israēlis Garā un pats Kungs Kristus ir klāt savā draudzē šajā Garā, tad no visa iepriekš teiktā ir skaidrs, ka Jaunā Derība māca, ka tur, kur ir Kristus, ir arī Svētais Gars, un – kur ir Svētais Gars, tur ir Kristus, tie abi ir kopā, kā mēs to redzam Kristus Kristībā, kad Svētais Gars nolaidās un palika uz Viņa.

Protams, Svēto Garu un Kristu nedrīkst uzskatīt par vienu personu. Svētais Gars ir Dievs pats, kurš darbojas, tas nav kāds abstrakts spēks, ar kura palīdzību Dievs darbojas, tas nav nedz Tēvs, nedz Dēls, bet tā ir dievišķa persona – Svētais Gars. Svētā Gara vienība ar Kristu nav personas, bet gan būtības vienība, kā to izsaka Nikajas ticības apliecībā vārds homoousios.

Svēto Garu kristīgajai draudzei dāvāja Vārds, kas tapa miesa. Neatkarīgi no šā Vārda nevar runāt par Svēto Garu, kā to dara mistiķi un entuziasti. Tur, kur tiek sludināts Kristus, tas notiek Svētajā Garā, “jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētajā Gara.” (2.Pēt.1:21)

Tādējādi Kristus un Svētā Gara klātbūtne draudzē ir apustuliskās sludināšanas jeb Svēto Rakstu vārdā. Hermanis Zasse, kurš ir arī vairāku iepriekšminēto domu autors, raksta:

Pareiza Jaunās Derības izpratne, kristīgās ticības šķīstums, kā arī baznīcas eksistence ir atkarīga no tā, vai mēs no jauna sapratīsim, ka mums Svētais Gars un Jēzus Kristus ir klātesoši vienīgi tur, kur ir Dieva vārds, kur ir Evaņģēlijs.

Šajā kontekstā mēs redzam īpaši skaidri, ka Luters savā Katehismā runā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un senbaznīcu, paskaidrodams trešo ticības apliecības locekli šādi:

Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis ..tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svēti un pie Jēzus Kristus uztur istenā, vienīgā ticībā.

Un tālāk Lielajā Katehismā Luters stingri sasaista Svētā Gara darbu ar Kristu, kura “darbs būtu bijis veltīgs un gājis zudumā”, ja Svētais Gars nebūtu to darījis zināmu” caur kristīgo draudzi, kuru Viņš “rada, saaicina un sapulcina”, un “ārpus kuras neviens nevar nokļūt pie Kunga Kristus.