Taisnošanas pasludinājuma pamats
Dievs nevar vienkārši pasludināt grēcīgu cilvēku par taisnīgu un Dievam pieņemamu, tāpēc ka starp Dievu un cilvēku ir stingrs tiesnesis – Dieva Bauslība. Bauslība norāda uz mūsu vainu. Mēs neesam dzīvojuši svētu dzīvi un nespējam izpirkt savus grēkus, kas mums būtu jādara, lai mēs tiktu attaisnoti. Bauslība ir varenais tiesnesis, kas šķir Dievu no cilvēkiem.
Taču Dieva tiesneša krēsla priekšā nostājas vēl kāds – Jēzus. Viņa priekšā Bauslība klusē, jo Viņš pilnībā atbilst Dieva svētuma prasībām. Viņš ir Dieva Dēls, uz ko Dievam labs prāts.
Jēzus ir arī mūsu Vidutājs. Kādreiz Dievs bija pasludinājis spriedumu, kurā atzina nevainīgo par vainīgu. “To, kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor.5:21)
Jēzus ir izlīdzinājis mūsu grēkus un samaksājis par tiem. Jēzus svētu dzīvi ir dzīvojis mūsu dēļ un tāpēc kā uzvarētājs piecēlies no kapa trešajā dienā.
Kad grēcinieks stāv Dieva soģa krēsla priekšā, Jēzus stāv viņam blakus. Un Dievs pasludina spriedumu, ka gluži tāpat, kā mūsu grēki tika uzkrauti Jēzum, tā arī Viņa taisnība pieder grēciniekam. Dievs piedod grēciniekam visus viņa grēkus un vainu un pasludina, ka Jēzus dēļ viņš Dieva priekšā ir svēts, tirs un taisnīgs.
Pontopidans saka:
Taisnošana notiek, kad trīsvienīgais Dievs žēlastībā sava soga krēsla priekšā attaisno patiesi nožēlojošu un ticīgu grēcinieku, atbrīvojot viņu gan no grēkiem, gan arī no pelnītā soda, tajā pat laika piešķirot tam Kristus taisnīgumu; jā, Kristus dēļ raugās uz viņu kā tādu, kurš nekad nebūtu grēkojis.
Tāpēc taisnošanas (t.i., taisnošanas pasludināšanas) pamats nav ne paša grēcinieka taisnīgums, ne viņa solījumi laboties. Pamats ir vienīgi Jēzus Kristus un Viņa taisnīgums. Dievs uzlūko Vidutāja taisnīgumu tā, it kā tas piederētu grēciniekam. “Un atrastos viņā; negūdams savu taisnību no Bauslības; bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata.” (Fil.3:9)
Jesajas grāmatā lasām Vecās Derības liecību, kas ir piepildījums Kristū: “Es priecājos lielā priekā par to Kungu, mana dvēsele ir liksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības mēteli..” (Jes.61:10)
Viss iepriekšteiktais ir ļoti svarīgs kristīgajā dvēseļu kopšanā. Grēcinieks, kas savā pazušanas stāvoklī atrodas Dieva priekšā, vienmēr meklēs kādu pamatu sevī pašā, uz ko viņš varētu paļauties. Neko neatrodotviņš vai nu krīt izmisumā, vai arī tomēr iedomājas sevī kaut ko tādu, kas varētu mainit viņa dzīvi. Viņš ir padevies Dievam; vai tam ir kāda nozīme? Viņš ir izšķiries, tātad viņš vairs nav ietiepīgs grēcinieks kā iepriekš. Viņš ir kļuvis citāds; vai tas jau par kaut ko neliecina? Nekad nav par daudz atkārtot: nevienam cilvēkam nepiemit absolūti nekas, ar ko viņš varētu pastāvēt Dieva priekšā. Tāpēc taisnošanas pamatā ir vienīgi Jēzus pestīšanas darbs Golgātā.
Ieskaties