Baznīca nav spējīga mazināt cilvēku ciešanas
Apsūdzība, ko komunisti un sociālisti izvirza pret baznīcu un kristīgo reliģiju, ir šāda: kristīgā baznīca ir izrādījusies nespējīga uzlabot nabadzīgo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nespējot izmainīt nepareizās attiecības, kas pastāv starp darba devēju un nodarbināto, un nav spējusi ieviest tādu situāciju, ka visi cilvēki varētu ar prieku dzīvot šajā pasaulē.
Brāļi, tā tiešām ir taisnība, ka kristietība nav iznīcinājusi veco apspiešanas sistēmu. Kristietība ne tikai nav iznīcinājusi pasaules dabisko ļaunumu, bet arī pasaule ir turpinājusi pastāvēt visā savā ļaunumā arī pēc Kristus nākšanas. Bet vai šādu efektu varētu sagaidīt vai pieprasīt kādai reliģijai? Vai tas nav pats reliģijas mērķis — norādīt un radīt pareizas attiecības starp cilvēku un Dievu un atklāt cilvēka saistību ar nākamo dzīvi? Baznīcai saskaņā ar tās reliģiju ir jāvērš mūsu uzmanība uz pareizajām attiecībām, kurām ir jābūt cilvēku starpā, kā arī jārada šādas attiecības. Bet baznīca to var izdarīt tikai savās iespēju robežās. Vai fiziskā spēka izmantošana nav pretrunā ar baznīcas raksturu un kristīgo reliģiju? Tāpēc tā ir kliedzoša netaisnība padarīt reliģiju atbildīgu par to, ka tā nav izpildījusi to, ko viņai nav tiesību un varas darīt.
Te vēl jāpiebilst, ka, ja patiesā kristīgā reliģija pārņem cilvēka sirdi, tur tā maina attiecības arī cilvēku starpā un tās uzlabo. Tieši tad arī patiešām uzlabojas attiecības starp bagātajiem un nabagiem, starp valdniekiem un viņiem pakļautajiem, starp darba devējiem un darbiniekiem un starp augstdzimušajiem un pārējiem. Šī patiesā ticība rada šos augļus, kad ticība ir pārņēmusi sirdi, to mēs uzzinājām pēdējā lekcijā. Jo, kad lielas vajadzības uzradās kristīgajā draudzē Jeruzalemē, kad zobens, bija pakārts plānā diegā virs kristieša galvām, kristiešiem visas lietas boja kopīgas, neviens no viņiem neteica, ka tas, kas viņam piederēja, bija viņa paša un visi rūpējās, lai nevienam nekā netrūktu. Un tādas būs cilvēku attiecības vienam ar otru, kur cilvēki ir kļuvuši par patiesiem kristiešiem, kuriem ticība nav tikai mēles galā, bet gan kuriem ticība mīt viņu sirdīs.
Turklāt visi atzīs, ka galīgo lēmumu, kas izšķirtu, kuram taisnība šai lietā var pieņemt tikai pēc pārbaudījuma. Tad nu, lai sociālisti un komunisti dot iespēju kristietībai, tas ir, lai viņi kļūst par patiesiem kristiešiem: Kādas būs sekas? Tad viņi atzīs, ka kristietība ir patiess dievišķs, debesu spēks cilvēka pārvēršanai un visu cilvēku attiecību maiņai viens otram; tad viņi redzētu, ka, ja kristietība kļūtu universāla, tad šīs dzīves slimības un vājās puses, kultūraugu, negadījumu, nāves un citu dabiskais ļaunums tad patiešām atkāptos; un viņi redzētu, ka tas izbeigtu tirānu tirāniju un tas liktu viņiem kļūt par taisniem valdniekiem, tas atņemtu bagāto visa iekārošanu un padarītu viņus liberālus, atņemtu darba devēju savtīgumu, tā ka viņi vairāk pievērstu uzmanību kopīgajām interesēm un rūpētos vairāk par strādnieka labklājību, nevis par viņu pašu, izbeigtu nabadzīgo cilvēku skaudību un padarītu viņus apmierinātus ar dzīvi.
Sociālisti un komunisti, bez šaubām, šo izsmietu; ļoti nedaudzi tam noticēs un līdz ar to paliks savā mizantropijā, tas ir, paliks naidīgi pret cilvēci, un tāpēc arī turpmāk uzskatīs, ka atrodas nelaimīgā stāvoklī. Bet, mani brāļi, mēs tam ticam. Kāpēc! Mēs to esam pieredzējuši un katru dienu piedzīvojam, ka kristietībai ir šāda vara. Tas ne tikai dara mūs par svētītiem nākamajā dzīvē, bet arī dara mūs svētītus arī šajā pasaulē, kā tas ir rakstīts 128. psalmā: “Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus! Tu pārtiksi no savu roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas!” To mēs lasām ne tikai Rakstos, bet arī to esam pieredzējuši. Jā, mēs esam pieredzējuši arī to, ko Asafs saka 73. psalmā: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! .. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.”
Tā nu lai katrs kristietis nav vieglprātīgs par šo brīdinājumu, kas attiecas uz sociālistu un komunistu aģitāciju. Viņu mērķis ir Fata Morgana, tas ir, izcili gaisīgs izskats, kā pasaku pils. Šai aģitācijai noticējis svētceļnieks daudz pūlas, lai sasniegtu šo pili. Un, kad viņš beidzot sasniedz vietu, kur no tāluma izskatījās, ka atrodas šī valdzinošā izskata pils. Bet kas tad tas? Pils ir zudusi, un pievilto klejotāju tagad ieskauj tumsa un nepatikšanas, un viss ir vēl drūmāk kā iepriekš.
Ak, tad nu, mani brāļi, tieksimies pēc kāda cita objekta – tā, kas mums uzrunā mūs ar Debesu aicinājumu Kristū Jēzū. Tā nav Fata Morgana, tā ir realitāte, tā ir patiesība! Patiešām daudzi saka: “Neviens vēl nav atnācis no citas pasaules pie mums, lai darītu zināmu, ka ir cita dzīve.” Nē, viens ir nācis no citas pasaules pie mums, proti, mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš ir sarāvis nāves saites un ir pasludinājis mums visiem: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” [Jņ.11:25-26] Tad nu lai Jēzus ir mūsu ceļvedis un lai mēs Viņam sekojam pāri kalniem un cauri ielejām, cauri labklājībai un nelaimēm, cauri tumsai un gaismai! Un tad reiz pienāks brīdis, kad parādīsies mūžīgā un svētīgā gaisma, tad visas mūsu asaras tiks nožāvētas, mūsu bēdas beigsies un mūsu sirdis pārņems mūžīgs un nemainīgs prieks. Mūsu Kungs Jēzu Kristu, kas mums to esi ieguvis, palīdzi, lai mēs no tā nenomaldītos. Āmen.
Ieskaties