Dieva pēdējā griba

“Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum. Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu. Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar Savu apsolījumu ir dāvinājis.” (Gal.3:15-18)

Cilvēki paši no sevis nevar zināt Evaņģēliju. To Dievs atklāj tikai Savā svētajā Vārdā. Tur mēs lasām, ka mums nav neviens cits vārds dots, kurā mums lemta pestīšana, kā vien Jēzus vārds. Viņš kā Dievs un cilvēks samierināja grēkā kritušo cilvēci ar dusmīgo Dievu un to atpestīja. Daudzi par to apvainojas un domā: “Ja ārpus Kristus nav pestīšanas, kā gan Vecās Derības tēvi, kuriem tika pasludināta Bauslība, varētu tikt izglābti?”

Šāda domāšana ir kļūdaina. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā Dievs parādīja, ka vienīgais ceļš uz debesīm ir ticība pasaules Pestītājam, par kuru teikts, ka Viņš ir “vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr.13:8). Lai gan Ēdenē Kristus vēl nebija miris par mūsu grēkiem, tur tika pasludināts Evaņģēlijs par Viņu, un pirmie cilvēki tika aicināti ticēt savam nākamajam Mesijam. Dievs tur teica šos mierinošos vārdus: “Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī.” (1.Moz.3:15) Tas nozīmēja, ka ar asiņainu upuri sievietes Dēls kādu dienu nomazgās cilvēci no tās grēkiem un posta. Šis dārgais apsolījums bija žēlastības Evaņģēlijs, uz kuru paļāvās visi dievbijīgie cilvēki turpmākajos laikos. Ābels, Sets, Noa, Šems un Melhisedeks stingri turējās pie šī apsolījuma un nomira šādā ticībā, pārliecināti un izglābti. Divtūkstoš gadus vēlāk Dievs atkārtoja šo solījumu Ābrahāmam, visu ticīgo tēvam: “Iekš tavas sēklas (tas ir, vienā Pēcnācējā no tavas ģimenes) visas tautas virs zemes taps svētītas.” (1.Moz.22:18)

Šī ir tā griba, par kuru svētais Pāvils runā mūsu tekstā. Viņš min divus iemeslus, kāpēc Bauslība neatceļ Evaņģēliju: pirmkārt, tāpēc, ka Dievs Ābrahāmam deva Evaņģēliju kā Savu testamentu, kā Savu pēdējo, neaizskaramo gribu, un, otrkārt, tāpēc, ka Viņš Bauslību pirmo reizi atklāja ar Mozus starpniecību 430 gadus vēlāk. Kā gan mēs varētu noticēt, ka Dievs ar Savu draudošo Bauslību vēlas anulēt Savu žēlastības bagāto Evaņģēliju? Kāpēc tad Viņš deva Bauslību vairākus gadsimtus pēc Evaņģēlija? Un vai pats Dievs nav paziņojis, ka apsolījums par Kristu ir Viņa testaments, Viņa pēdējās gribas izpausme, kurā Viņš visus zemes cilvēkus ir iecēlis par Savas svētības mantiniekiem? Lai arī Dievs Bauslību uz Sinaja kalna ir devis ar lielu varenību, taču tas nevar apgāzt Viņa Evaņģēlija gribas izpausmi mūsu labā. Bauslība nonāca pie mums vēlāk nekā Evaņģēlijs, un tādējādi tā nevar būt nekas cits kā jauns zīmogs Dieva gribai, kas apustuliskajā laikmetā beidzot tika salauzts, visā pasaulē sludinot svēto Absolūciju.

Ak, kāda gan svētīta mācība! Tā ir bagāta ar mierinājumu visiem, kas baidās no Bauslības! Lūk, dārgais kristieti, ja tu esi kritis grēkā, iespējams dziļi, tu varētu baidīties tuvoties svētajam Dievam, jo Bauslība tev saka: “Dievs nav dievs, kam patīk bezdievīgas būtnes. Kas ir ļauns, tas nevar atrasties Viņa tuvumā.” Tāpēc zini, ka Dieva pēdējā griba nevēlas tevi atstumt, kā tas izteikts Viņa Bauslības draudos. Atver dārgo evaņģēliju, izlasi tur sava Dieva testamentu, un tu atradīsi Viņa galīgo gribu, kas netiks mainīta:

Jēzus pieņem grēciniekus

un: “Tici uz Kungu Jēzu, un tu tiksi glābts” (Ap.d.16:31). Viņā visi cilvēki ir svētīti. Tici sava Dieva Evaņģēlijam un ar prieku raugies uz Svētās Kristības un Svētā Vakarēdiena zīmogu, ar kuru Dievs ir neatgriezeniski apstiprinājis Savu dārgo derību ar tevi.