Jēzus Kristus mums ir dāvājis varu atraisīt un saistīt

Pirms vairākiem gadiem vasaras konferences laikā tās vadītāji kādu vakaru sarunājās par Sv. Vakarēdienu. Tika pieminēta kāda Sv. Vakarēdiena norise konferencē pirms gada. Tajā piedalījās vairums dalībnieku, un tās bija neaizmirstamas svinību stundas, kad grupa pēc grupas jaunu vīriešu un sieviešu piepildīja altāra telpu, radīdamas vīziju par to baznīcu, kura mums vēl jāuzceļ, bet kuru mēs skatām savās lūgšanās un Dieva apsolījumos un vismaz laiku pa laikam kādā no draudzēm redzam parādāmies kā reālu tās aizsākumu.

Tad kāds ieminējās, ka tieši tā Sv. Vakarēdiena norise viņu saviļņojusi stiprāk nekā vairums citu un minēja arī iemeslu. Kāds cits piebalsoja, iemeslu tam tomēr meklēdams citur. Bet kāds jauns mācītājs izteicās:

“Tas tā bija varbūt tādēļ, ka pirms šī Sv. Vakarēdiena tika tādā mērā sūdzēti grēki, ka mums, kas stāvējām pie altāra, gandrīz vai nācās vienam otru pieturēt aiz rokas, lai nesabruktu zem nastas, redzot tik jaunus cilvēkus nesam tik baismīgas lietas.. Ja kaut kas tajā vakarā bija jūtams, tad tā bija atskārsme, ka tur bija pazudušas dvēseles, kas patiešām bija atradušas mieru ar Dievu.”

Atbilde izskanēja, un saruna turpinājās. Bet vēlāk man ļoti skaidri atausa atziņa: daudz agrāk to vēl nebūtu bijis iespējams tā pasacīt, kamēr mēs nebijām atdarījuši savas acis. Tagad tas bija kaut kas pašsaprotams. Mēs visi zinājām, ka tas bija tā: mēs savā baznīcā esam no jauna sākuši izsūdzēt grēkus, ejot pie bikts. Īpaši dažos jaunatnes kustības atzaros privatā [individuālā] grēksūdze vai bikts ir gluži vienkārši ieviesusies un nostiprinājusies. Laimīgā kārtā par to netiek daudz runāts. Bikts zīmogs, kas visam tajā izpaustajam pāri klāj nesaraujamu klusēšanas plīvuru, ir iemesls tam, ka grēksūdze nekļūst par “baznīcas darba formu”, par ko diskutētu tādā pašā veidā kā, piemēram, par evaņģelizācijas nedēļām vai konfirmandu dienām.

Ir laiks pavisam skaidri parādīt to, ka privātā bikts mūsu baznīcā pastāv un ka Zviedrijas baznīcas likumi katram zviedru mācītājam pavēl pieņemt cilvēkus grēksūdzē [biktēt] un – piedraudot ar amata zaudēšanu – to, kas ir ticis tajā izpausts, saglabāt pilnīgā slepenībā. Nezināšana par to ir tikpat vispārēja, cik liktenīga. Kāda pazīstama rakstniece pirms dažiem gadiem kādā nedēļas laikrakstā stāstīja par savas draudzenes žēlošanos:

“Ja mūsu baznīcā būtu kaut kas tāds, kas ir katoļiem bikti,” viņa kādreiz man sērīgi pažēlojās pēc kādas no tām daļējas atklātības un neskaidru mājienu stundām, kas vienmēr nozīmē galējo punktu iespējai atklāties otram cilvēkam, – “cilvēks, pie kura var aiziet ar izjūtu, ka viņam ir pilnvaras atraisīt un saistīt, tā ka viņš Dieva vietā varētu piedot, tā cilvēka vietā, pret kuru tu esi nogrēkojies, tā ka viņš tevi zināmā mērā varētu darīt brīvu… Ja šeit, pie mums, iet pie mācītāja es to vairākkārt patiešām esmu gribējusi darīt, taču nekad neesmu iedrošinājusies -, tad tā ir tikai tāda pa pusei izdarīta lieta. Pienākuma klusēt jau nav, pilnvaru arī nav… Nav neviena – neviena…” viņa bēdīgi apklusa.

Uzkrītošākais šeit ir tas, ka rakstniece pati, kā redzams, par grēksūdzi mūsu baznīcā zina tikpat maz kā viņas draudzene, un tas, starp citu, nepavisam nav vienīgais pārsteidzošās nezināšanas fakts attiecībā uz Zviedrijas baznīcas dzīvi. Tādi nereti redzami mūsu presē. Jebkurā citā dzīves jomā to uzskatītu par apkaunojošu kultūras cilvēkam. Šādi fakti aplie- cina pilnīgu izpratnes trūkumu par baznīcas būtību un darbu, un šeit baznīcas vīriem ir lielāks iemesls nožēlot grēkus nekā baidīties. Mums vajadzētu sev nopietni pajautāt: kā tas var būt, ka cilvēkiem, kas cieš un ilgojas pēc izrunāšanās, jābūt vientuļiem vai jānokļūst dvēseļu homeopātu rokās, tāpēc ka tiem nav ne jausmas par to, ka grēksūdze vēl pastāv mūsu vidū? Cik tad bieži tiek sprediķots par grēksūdzi, absolūciju un klusēšanas pienākumu? Kaut vai mūsu konfirmandi – vai mēs viņus pietiekami esam mācījuši par sakramentiem un grēknožēlu? Vai varbūt apgaismības filozofijas seklais racionā- lisms vēl joprojām ietekmē mūsu baznīcas? Baznīcas dzīvajos novados bikts nekad nav izzudusi. Un novados un pilsētās, kur tā ir izzudusi, dvēseļu posts šodien izkliedz savu briesmīgo apsūdzību pret mācītājiem, kuri taču nav ordinēti tāpēc, lai kārtotu baznīcas grāmatvedību, lai nogrimtu skolas mācībās un draudzes lietu kārtošanā, ne tikai tāpēc, lai pārvaldītu baznīcas un draudžu mājas, lai vadītu grupas un korus, apvienības un pulciņus, bet gan pirmām kārtām tāpēc, lai aprūpētu dvēseles, kuras mūsu Kungs un uzdevumu devējs ir izpircis ar Savām asinīm, lai to dēļ mūsu rokās tiktu likta svētā absolūcija.

Šeit no jauna ar nopietnību un dedzību jāuzsver, ka Jēzus Kristus arī mums ir dāvājis to, ko tēvi ir nosaukuši par atslēgu amatu, varu atraisīt un saistīt, lai nabaga cilvēks zinātu, kur viņam jādodas, lai tiktu brīvs no sava grēka. Jāpasaka arī, ka individuālā grēksūdze nav paredzēta tikai lieliem grēciniekiem. Arī gluži parastiem ikdienas grēciniekiem tā ir ceļš ārā no grēka uz kāpinātu ticības dzīvi, uz nepieciešamo svēttapšanu un mieru ar Dievu. Arī pavisam mazi un banāli ikdienas grēki var kļūt par mūri starp dvēseli un Dievu, par nospiedošu problēmu kalniem, ar kuriem cilvēks veltīgi mēģina tikt galā saviem spēkiem. Bet arī visvarenākie muri brük, kā kādreiz Jērikä bazūnes satricināti, ja paša Dieva balss kādam nomāktam grēciniekam pasludina atbrīvošanu.