Kristieša cīņa starp miesu un garu
“Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal.5:17)
Kad Svētais Pāvils mūsu tekstā saka, ka “miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu” (Gal.5:17), viņš runā par kristiešiem. Šeit mēs redzam, ka patiesā kristietī ir divas lietas, miesa un gars. Tas nozīmē, ka ir vecā sirds un jauna sirds, vecais prāts un jauns prāts, vecā tumsa un jauna gaisma, vecā ļaunā griba un jauna laba griba, vecās dabas bezspēcība un jaunas dabas spēks, vecā iedzimtā grēcīgā samaitātība un jaunas spējas, ko rada Svētais Gars. Bībele par visu to runā kā par veco cilvēku un jaunu cilvēku.
Pāvils arī norāda, ka kristietī notiek cīņa starp miesu un garu. Pirmkārt, mums jāsaprot, ka ne katra cīņa pret cilvēka miesu ir zīme, ka viņš ir kristietis, jo pat nekristiešiem bieži notiek zināma cīņa pret miesu. Tomēr nekristietim kaujā piedalās saprāts pret miesu vai arī miesa pret miesu (tas ir, grēks pret grēku). Piemēram, var notikt cīņa starp alkatību (mantkārību) un izšķērdību, starp lepnumu par sevi un kādu apkaunojošu netikumu, kā arī starp slinkumu un iekāri pēc labumiem. Ja nekristieši tiek vilināti darīt kādus noteiktus grēkus, viņi bieži saka: “Nē, es nedrīkstu darīt šo grēku, jo ko gan cilvēki par mani teiks, ja tas taps zināms? Tad es taču varu zaudēt savu labo vārdu, savu godu, pat visu savas dzīves laimi!” Vai arī viņi varētu teikt: “Nē, es to nedarīšu, jo tas iznīcinās manu veselību!” un pat: “Tad jau Dievs mani sodīs gan laicīgi, gan mūžīgi!” Viņi necīnās pret nevienu grēku tikai Dieva dēļ [jo Dievs tā ir teicis].
Skaidra pazīme, ka šādas cīņas notiek starp saprātu un miesu vai pat starp miesu (grēku) un miesu (grēku), ir tā, ka nekristietis necīnās pret visiem grēkiem (tas ir, viņš izvēlas dažus grēkus, ar kuriem cīnīties), bet jo īpaši viņš necīnās pret saviem iecienītākajiem grēkiem. Turklāt šīs cīņas nav nepārtrauktas, bet gan neregulāras.
Cīņa, ko apustulis apraksta mūsu tekstā, ir pilnīgi citāda: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal.5:17) Tiklīdz cilvēks savā sirdī tiek atgriezts pie Dieva un kļūst par patiesu, no jauna dzimušu kristieti, viņš nes sevī, blakus vecajai miesai, garu, tas ir, jaunu dievišķu gaismu un spēku, kas ir no Svētā Gara. Kopš brīža, kad šis gars nonāk cilvēkā, tas ir nepārtraukti aktīvs, pierādot sevi kā nesamierināmu miesas ienaidnieku, kas paliek kristietī. Tāpēc ikreiz, kad kristietim ir kārdinājums grēkot un vienmēr, kad viņa miesa vēlas tam padoties, gars nekavējoties dod kristietim vēlmi un spēku pretoties. Ja rodas kārdinājums nevis no kāda ārēja avota, bet no viņa paša sirds, kas pēc dabas ir ļauna, kristietī dzīvojošais gars padara viņu nemierīgu un mudina viņu izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai pārvarētu grēka vilinājumu.
Bieži var šķist, ka gars ir atstājis cilvēku, teju kā aizgājis gulēt, bet, tiklīdz kristietis sajūt kārdinājumu grēkot, tas nekavējoties mostas. Arī miesa nekad nav slinka. Tā nepārstāj kārdināt kristieti. Šī iemesla dēļ gars vienmēr ir aktīvs. Tas nešķiro grēkus [it kā pieļaujamajos un pavisam sliktajos]. Tas pamāca un nosoda kristieti par viņa slepenākajām grēcīgākajām domām, un tas nemitīgi cīnās, it īpaši pret iecienītākajiem grēkiem, tamdēļ ka, jo pastāvīgāks ir kārdinājums, jo bīstamāks tas ir.
Ieskaties