Kristīga draudze gaida Kristus redzamo atnākšanu
Mēs lūdzam: “Dari man zināmu, Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu! Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs. Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.” (Ps.39:5–8)
Kā kristīga draudze mēs gaidām mūsu Kunga Jēzus Kristus redzamo atnākšanu – Viņa dievišķajā godībā. Par krustāsisto un augšāmcēlušos Kungu Jēzu Kristu mēs zinām un apliecinām: “..Viņš sēž pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Tā mēs gaidām “mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu”.
Šī apliecība ir pamats un izpausme tam, par ko apustulis saka: “Priecājieties iekš Tā Kunga, [..] kas ir tuvu.” (Fil.4:4-5) Tomēr šis prieks nav ietverts tikai vienkāršā apmierinātības pilnā labsajūtā. Apustuļa Pāvila vēstulē filipiešu draudzei atkal un atkal runāts par prieku, taču šī vēstule ir uzrakstīta cietumā, pat iespējama nāves sprieduma draudu priekšā. Tomēr apustulis dzīvo drošā pārliecībā: “Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums.” (Fil.1:20-21)
Pēdējo laiku gaidām, raugoties uz Dieva valstības atnākšanu, pieder prieks. To mums saka Kungs Kristus Kalna sprediķa sākumā svētības vārdos – arī pretstatā visai mūsu negatīvajai pieredzei šajā dzīvē: “Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” (Mt.5:12) Tāpat Kungs Kristus pasludina prieku debesīs par ikvienu grēcinieku, kurš atgriežas. Un Lūkas evaņģēlija 15.nodaļā, aprakstot trīs piemērus: par pazudušo avi, pazaudēto grasi un pazudušo dēlu, vārds “priecāties” ir lietots vienpadsmit reizes. Arī apustulis Pāvils pamāca savu draudzi, sacīdams: “Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Rom.14:17)
Tieši tad, kad tiek runāts par nāvi un pasaules galu, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, cik bieži Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā sastopamies ar šo mudinājumu priecāties, sagaidot draudošās beigas. Uzmundrinājums un mudinājums priecāties bieži vien izskan kā pavēle; taču tam ir labs pamatojums, ievērojot to, ko Dievs Savā vārdā mums apsola un māca par mūsu dzīves un šīs pasaules mērķi un nobeigumu.
Kam sirdī ticam un ko ar muti apliecinām (Rom.10:10), tas mūsu prātam tomēr paliek neaptverams, jo mūsu dzīves pieredzē šajā pasaulē nekas tam atbilstošs nav sastopams. Tā nu ir saprotams, ka pret to visu esam atturīgi vai pat kļūstam gluži mēmi. Ir vieglāk un, šķiet, arī nepieciešamāk runāt par šīs dzīves un mūsu apkārtējās pasaules uzdevumiem nekā par nākotnē gaidāmo mūžīgo dzīvi un jauno pasauli. Ātri vien uzrodas pārmetums par bēgšanu no pasaules un pat par bezatbildību.
Tomēr nevaram neredzēt un nedzirdēt, ka pasaule, kuras priekšā mēs kā kristieši, iespējams, brīžiem bailīgi apklustam, nekādā ziņā nav mēma, kad runa ir par tādām tēmām kā nākotne, laiku beigas, pasaules bojāeja, viņpasaule un dzīve pēc nāves. Tā šajos jautājumos ir pat ļoti runīga un mēdz teikt gluži mulsinošas lietas. Ar norādēm uz nāvi katru dienu sastopamies laikrakstos, bēru uzrunās, nekrologos. Tajos visos ir redzams, kādā veidā mēs, cilvēki, mēģinām tikt galā ar lietām, par kurām runājot bieži aizraujas valoda. Bezpalīdzība, sagatavojot un pavadot mirstošo, mudina attīstīt pašiem savas programmas, iestādījumus un amatus. Ir bailes no, iespējams, paša cilvēka izraisītas pasaules bojāejas, vērojot dabas katastrofas. Ir mēģinājumi aprēķināt nākotni vai palūkoties pāri nāves robežai. Te atklājas plašs pieprasījuma un piedāvājumu lauks, kurā iezīmējas politikas, zinātnes un reliģijas horizonti, cenšoties pareizi īstenot pasaules kārtību. Te nav nekā tāda, kam nebūtu saistības ar ticību. Daudz kas ir tāds, kam burtiskā nozīmē svarīga izšķiršana starp patiesu un aplamu ticību gan dzīvojot, gan mirstot. Tādēļ mums kā kristīgai draudzei nekādā ziņā neklātos meklēt tikai iespējas izprast kristīgo ticību, bet mūsu uzdevums ir arī apliecināt un stingri pamatot savu ticību, stājoties pretī dažādu veidu māņticībai un neticībai.
Šajā kopsakarībā runājam par pamācību kristīgā laiku beigu sagaidīšanā. Dieva vārds Svētajos Rakstos paver mums skatu uz to, kas sagaidāms mums un šai pasaulei, jo mēs pazīstam To un piederam Tam, kas atkal atnāks, – Jēzum Kristum, Dieva Dēlam.
Ticības stāvoklis attiecībā uz Kristus atkalatnākšanu ir sagaidīšana.
Savukārt ticības darbs ir sagatavošanās šiem nākotnē gaidāmajiem notikumiem, kā mums norādīts Dieva vārdā.
Nav runas par to, ka mēs varētu vai gribētu to visu saprast; mūsu uzdevums šeit ir pastāvēt.
Šīs ticības pieredzei pieder kārdinājumi un pārbaudījumi – tādi, kādus Tas Kungs ir pravietojis tieši laiku beigām. Mums pavēlēts saglabāt modrību un pareizu izšķiršanu, kad šajā pasaulē un savā apziņā sastopamies ar daudziem piedāvājumiem, kā tikt galā ar mūsu tagadni, paturot redzeslokā nākotni. Šie piedāvājumi nekādā ziņā nav tikai atbaidoši – itin bieži tie ir gluži fascinējoši.
Ieskaties