Vārda kalpošana

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Vārds ir spēcīgs ierocis cilvēku dzīvē. Ar vārdu var panākt ļoti lielu ietekmi.

Piemēram, cilvēki jau sen ir apzinājuši laikrakstu un masu mediju milzīgo ietekmi, un tamdēļ to pat ir nodēvējuši par “valsts ceturto varu”. Arī nozīmīgāko valstsvīru runām ir bijusi [un joprojām ir] liela un tieša ietekme uz pasaules vēstures gaitu.

Ja jau vārdam ir tik liela nozīme attiecībās cilvēku starpā, cik daudz vairāk tad, ja runa ir par pašu Dieva vārdu?

Sava vārda sludināšanu Dievs ir uzticējis kristiešiem, kas ir Viņa mācekļi un Viņa bērni caur Jēzu Kristu.

Lai mācītu draudzes ar Savu vārdu, Dievs ir izveidojis publiskās sludināšanas amatu, ko saucam arī par Vārda kalpošanas amatu jeb vienkāršāk par mācītāja amatu. Šodien, vadoties no mūsu teksta, pētīsim Dieva vārda spēku.

Kā redzēsim, tad vispirms Dieva Vārds atklāj neticību.

Mūsu tekstā vispirms teikts: “Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Uz to Jēzus viņam atbildēja, sakot: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Ķēniņa galma vīrs bija dzirdējis par Jēzu. Pirms tam Jēzus bija paveicis vienu brīnumu Galilejā, pārvēršot ūdeni vīnā kāzās Kānā.

Jeruzalemē Viņš jūdu Pashā svētku laikā bija vairākkārt sludinājis un skaidrojis Dieva vārdu, un slava par to bija izplatījusies caur jūdu Pashā svētku viesiem arī Galilejā, galma vīra dzimtajā pilsētā Kapernaumā. Viņa dēls bija saslimis ar smagu drudzi un gulēja uz miršanu. Ģimenē bija iestājušies grūti laiki. Likumsakarīgi, ka tēvam svarīgākais bija dēla veselība. Tāpēc viņš nāca pie Jēzus un lūdza, lai Jēzus atnāk uz viņa māju un dziedina zēnu.

Bet ko Jēzus atbild? Mēs varam būt pārsteigti par Viņa reakciju, ka Viņš šim galma vīram atbild: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Kāpēc Jēzus to saka? Vai tad nebija gluži pretēji, vai tad šī vīra ticība nebija jau gana spēcīga, ja reiz viņš ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņa dēlu?

Bet tā vietā Jēzus pasaka, ka šis vīrs nemaz neticēja!! Kā tā?

Atbilde uz to ir šāda. Galma vīrs gan ticēja Jēzum kā brīnumdarītājam, bet tā vēl nebija patiesa glābjoša ticība. Būdams siržu zinātājs, Jēzus redz cilvēka patieso vajadzību. Svarīgākais bija nevis tas, lai zēns tiktu dziedināts, bet gan tas, lai zēna tēvs patiešām ticētu Kristum savā sirdī kā Glābējam no grēka.

Vārdi “ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat” pārmet cilvēka sirdij neticību.

Kāda tad bija patiesā ticība, kuras viņam pietrūka?

Kad Jēzus pirms ierašanās Galilejā bija Samarijā un sludināja vārdu, daudzi bija sākuši Viņam ticēt un liecināja, kā Jānis raksta: “Mēs ticam vairs ne Tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš patiesi ir pasaules Pestītājs.” (Jņ. 4:42)

Samarieši bija jūdu atstumta un nicināta tauta, taču daudzi no viņiem bija sākuši ticēt, ka Jēzus ir apsolītais Pestītājs, pasaules Glābējs un līdz ar to arī viņu Glābējs. Patiesa ticība ir ticēt Jēzum kā Glābējam no grēka. Tad tiek atzīts, ka es tāds, kāds esmu, esmu pārkāpis Dieva gribu un esmu pelnījis mūžīgu sodu, bet tajā pašā laikā tiek arī ticēts, ka Kristus ir cietis un miris par mani, lai soda vietā man būtu grēku piedošana un mūžīgās nāves vietā mūžīgā dzīvība.

Iespējams, ķēniņa galminieks savā prātā padomāja, ka varbūt Jēzus ir apsolītais Mesija. Bet viņam joprojām bija šaubas. Tāpēc Jēzus norāja viņu par neticību.

Līdzīgi arī mūsdienās joprojām viens no Dieva vārda uzdevumiem ir atmaskot neticību. Jo galu galā tieši neticība ir grēks, kas ved uz pazušanu.

Tas ir tā, tamdēļ ka Kristus ir sagādājis izpirkumu par visu cilvēku grēkiem, un viņiem viss ir piedots. Bet tas, kurš netic, ka Kristus ir dzēsis viņa grēku parādu, ies bojā. Dieva vārds atklāj un nes atklātībā tieši šo grēku.

Kāds var atvērt Bībeli ar pavisam citiem nolūkiem, nevis, lai meklētu Pestītāju un grēku piedošanu. Taču, kad viņš lasa Bībeli, šis Bībeles vārds viņam liek saprast, ka viņa attiecībās ar Dievu kaut kas nav kārtībā.

Viņš lasa Bībelē par Kristus Baznīcu, par svētajiem un ticīgajiem, bet tajā pašā laikā saprot, ka viņš tiem nepieder. Uzlūkojot savu dzīvi Bībeles gaismā, viņš atklāj savus daudzos privātos grēkus un vienlaikus uzzina, ka bez ticības nav iespējams būt Dievam pieņemamam.

Tādējādi Dieva vārda uzdevums ir atklāt neticības grēku gan tiem, kas netic, gan tiem, kas tic nepareizi – ko Jēzus arī sauc par neticību. Bet tas arī brīdina ticīgos, lai viņi savās sirdīs neatstātu vietu neticībai un nepareizai ticībai.

Taču Dieva vārds ne tikai pārmet un nosoda, bet tā uzdevums ir arī dot uzvaru pār neticības grēku, dzemdējot ticību.

Jo tieši Dieva Vārds rada ticību.

Kad Jēzus aizrādīja galminiekam neticību, tas nedusmojās uz Jēzu, bet joprojām pazemīgi lūdza: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam atbildēja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Tad mūsu teksts saka: ”Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.”

Tas, kurš šaubījās, nu bija kļuvis ticīgs. Kā tas varēja notikt? Atbilde: tas bija Vārds, kas lika tam notikt.

Jēzus vārdi “ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat” ietvēra arī brīdinājumu: pat ja jūs neredzat vai nepiedzīvojat nekādus brīnumus, tomēr tik un tā ticiet.

Vīrs bija dzirdējis Vecās Derības pravietojumus par Mesiju. Tagad viņš tapa pārliecināts, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. Tāpēc viņš ticēja Jēzus vārdiem: “tavs dēls dzīvos” un vairs neprasa, lai viņš nāk uz viņa māju Kapernaumā. Pietiek, ja Dieva Dēls saka: “Tavs dēls dzīvos.” Galminieks bija ieradies meklēt veselību dēlam, taču viņš saņēma vairāk, daudz vairāk nekā prasījis. Tagad viņš pats kļuva paīstam dzīvs — tas ir, viņš saņēma īstu dzīvību Kristū.

Gluži tāpat – Dieva vārda uzdevums joprojām ir radīt ticību. Arī mums tas stāsta par Kristu, Glābēju. Vārds arī mūs mudina saskatīt Jēzū vairāk nekā tikai Jāzepa un Marijas dēlu no Galilejas Nācaretes. Tas aicina mūs uzskatīt Viņa dzīves gaitas kā Dieva Dēla, kas tapis kā cilvēks, dzīves gaitas.

Šis vārds mūsu acu priekšā paver Jēzus dzīves ainas. Vienkāršā silītē guļ nevainīgs bērns, kurš ir ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, dzimis kā viens no parādniekiem, lai izpirktu mūs, kas esam parādā. Viņa gājiens no Ziemassvētku brīnuma veda uz Golgātas kalnu. Bet no Golgātas krusta pār visu, ko Jēzus darīja Savas dzīves laikā krīt šī tumšā krusta ēna.

Viss, ko Viņš darīja, ir apzīmējams ar vārdiem: par jums.

Kad mēs skatāmies uz Golgātu, mēs redzam Viņu pienaglotu pie krusta. Tur Viņš lūdz par mums: “Tēvs, piedod viņiem, jo ​​viņi nezina, ko dara.” Zem lāstu un sāpju sloga, Viņš no turienes kliedz: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk. 15:34)

Bet turpat Viņš arī saka: “Viss ir pabeigts; viss ir piepildīts!” (Jņ. 19:30) Tur viņš karājas ar caurdurtām kājām un rokām, no Viņa sāniem pil ūdens un asinis, galvu vairs nekas netur, tā ir noliekusies līdz krūtīm — Viņš ir miris. Tieši jo īpaši šo skatu Dieva Vārds apzīmē ar vārdiem: “Par jums dota, par jums izlietas.”

Kad Kristus augšāmceļas no nāves kā grēka un elles uzvarētājs, Vārds saka: “Viņš ir augšāmcēlies mūsu attaisnošanai.”

Kad jūdi meklēja zīmes, Jēzus teica, ka viņiem netiks dota neviena cita zīme kā vien Jonas zīme, tas ir, vārds, kas vēsta par Kristus uzvarošo augšāmcelšanos.

Tā Vārds mudina mūs ticēt Kristum kā mūsu Glābējam, kā nāves un dzīvības Kungam.

Viņa veikto brīnumu mērķis bija, lai mēs ieraudzītu Viņu kā Dieva Dēlu un ticētu Viņa vārdam un vēl stingrāk pie tā turētos, kā to parāda šis brīnums mūsu tekstā.

Ticības celšana tikai uz Dieva Vārda pamata un sirdsapziņas mierināšana tikai ar to, ka mūsu grēki mums ir piedoti vienīgi no Dieva žēlastības Kristus dēļ bez bauslības darbiem, bija principi, kas ņemti no Dieva Vārda un uz kuriem balstījās Reformācija.

Reformācija nozīmēja atgriešanos pie Bībeles un atgriešanos pie ticības, ka pietiek tikai ar Kristus žēlastību. Kad ticība tiek būvēta uz šiem principiem, tad mēs arī paši katrs pie sevis apzināmies lielāko no brīnumiem, un tas skan šādi: “Es ticu.”

Mūsu teksts mums ir rādījis to, ka Dieva vārda uzdevums ir izteikt stingru pārmetumu par mūsu neticību un tad radīt ticību un stiprināt to, bet tāpat Dieva vārds šodien mums stāsta arī par trešo Dieva vārda uzdevumu.

Dieva vārds joprojām vada ticīgos, lai tie izplatītu šo vārdu.

Mūsu tekstā teikts: “Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.”

Ķēniņa galma vīrs bija piedzīvojis daudz prieka. Viņam bija atvērusies brīnišķīgā Dieva žēlastības pasaule. Turklāt viņš bija atguvis dēlu labā veselībā. Viņam noteikti bija liels prieks.

Taču, parādot ticību kā svarīgāku par veselību, Jēzus arī parādīja šīs laicīgās dzīves mērķi.

Galminieka dēls kļuva smagi slims, lai tēvs tad ietu pie Jēzus un taptu garīgi dzīvs! Jēzus bija izdziedinājis zēnu, lai tēvs varētu viņam pasludināt Evaņģēlija vēsti un lai zēns patiešām dzīvotu — dzīvotu mūžīgi.

Vīrs pasludināja par Kristu savai ģimenei un saviem kalpiem. Mūsu teksts beidzas: “Viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.” Līdzīgi Dieva vārds liek arī mums izplatīt vārdu. Dieva vārda uzdevums ir vadīt mūs, lai mēs ieraudzītu, kā pietrūkst mūsu tuvākajiem, ja viņi vēl netic Kristum.

Vārds liek mums nosodīt sevī visa veida neticību un neticības augļus un tā vietā stingri uzticēties Kristus vārdam un ticēt Viņam. Tad tas arī liek mums liecināt par To, kas mūs ir izpircis, un kopā ar apustuli teikt: “Es ticu, tāpēc es runāju.”

Āmen.