Kas ir kristietība?

Ar ko kristietība atšķiras no visām pārējām reliģijām? Kas padara cilvēku par kristieti?

Ne jau tas, ka viņš valkā noteikta veida apģērbu, arī ne tas, ka viņam ir miesa un dvēsele, patiešām saprātīga dvēsele, nedz arī tas, ka viņš tic Dievam un mēģina dzīvot pareizi saskaņā ar savu sirdsapziņu, cenšoties īpaši paklausīt savas zemes likumiem.

Nē, ir tikai viena lieta, kas padara cilvēku par kristieti. Un tā ir ticība Kristum. Cilvēks, kurš pēc savas dabas ir grēcīgs, tic Kristum, lai saņemtu Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvošanu. Ar to arī kristietība atšķiras no visām citām reliģijām pasaulē. Citas reliģijas, nekristīgās reliģijas, mudina cilvēkus meklēt Dieva labvēlību ar tikumu, darot labus darbus. Kristietība nav darbu reliģija. Kristietība ir ticības reliģija. Kristietis ilgojas nonākt debesis caur Kristus paveikto un Viņa taisnību, nevis caur sevis paša nopelniem. Vienīgi kristietībā ir Pestītājs, citās reliģijās tā nav. Pagāniskajām reliģijām ir tikai skolotāji, kuri dod noteiktus ētiskus norādījumus, kā dzīvot, lai sasniegtu pestīšanu. Kristum kā Dieva Dēlam bija pavisam cita sūtība. Viņš nepasludināja jaunu likumu, bet cilvēku vietā lika pats sevi zem mūžīgā un Dievišķā Likuma, kas ir spēkā uz laiku laikiem. Šo Likumu Viņš izpildīja cilvēku vietā un vēl samaksāja sodu par cilvēku grēkiem. izliedams Savas asinis un iepazīstot nāvi. Svēto rakstu liecība saka: “Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ.1:29) Vai arī: “Taču viņš nesa mūsu bēdas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kur pretim mēs viņu uzskatījām par sodītu. Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:4-5) Dieva dēls kļuva par cilvēku un kā Dievs cilvēks piepildīja Dieva likumu cilvēku vietā un izcieta sodu par cilvēku grēkiem, tā kļūdams par pasaules Pestītāju. Kristietība nav cilvēka mēģinājums glābt pašam sevi turot Dieva baušļus, bet pilnīga uzticība Kristum, kurš ir pildījis likumu viņa un ikviena grēcinieka dēļ. Tātad kristietības būtība ir ticība Kristum.

Nenoliedzami, kristietība arī ietver morālus pienākumus un labus darbus. Pie tam, īsta morāle un darbi, kas ir patiesi labi Dieva skatījumā, ir iespējami vienīgi kristīgās ticības ietvaros. Bet kristietis necer uz glābšanu caur viņa paša tikumu un darbiem. Viņš cer vienīgi uz Kristus nopelnu. To, ka kristietības būtība ir ticība Kristum, pierāda arī šie Svēto Rakstu vārdi: “Bet tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3:16)

Šī kristīgās reliģijas būtiska iezīme precīzi izteikta pazīstamā lingvistikas speciālista, profesora Maksa Millera atziņās. Viņš, četrdesmit gadus pētījis austrumu svētos rakstus, izsecināja, ka tiem visiem – Korānam, Brahmana vedai. Sivas un Višnas Puranai, persiešu zend – avestai. budistu tipitakai – cauri vijas viena doma, ka cilvēks dabū pestīšanu caur saviem darbiem. Tie saka, ka pestīšana ir jānopērk vienīga maksa ir cilvēka paša darbi un nopelni. Bībele cilvēka labos darbus cildina vairāk nekā austrumu svētie raksti. Tača Bībelē minētie labie darbi nāk no cilvēka pateicīgās sirds, tie jau ir ticības augļi, nevis izpirkšanas maksa. Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai izpirktu, glābtu grēciniekus. Pateicībā Viņam mēs darām labus darbus.

Ir cilvēki, kas cenšas iemantot pestīšanu pildot Dieva baušļus. Jā, mums pat daudz simpātiskāki ir viņi, nekā jauni izvirtuļi, kas pakļaujas savām miesas kārēm. Dzīve ir daudz drošāka pareizu nekā paklīdušu cilvēku sabiedrībā. Vēl jo vairāk, Dievs atmaksā cilvēkam viņa labos darbus ar laicīgo svētību. Bet tas, kas nāk par labu cilvēku sabiedrībā un laicīgajā dzīvē, nevar tikt uzskatīts par pamatu glābšanai Dieva priekšā. Kā teica apustulis Pāvils par tiem jūdiem, kuri mēģināja iedibināt paši savu taisnību: “Viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.” (Rom.10:2)

Vienmēr, kad cilvēks grib nākt pie Dieva caur savu paša morālisko uzvedību un labajiem darbiem, viņu vada miesas prāts, viņš dzīvo pēc miesas. Šoreiz tā nav baudkäre, kaislība vai jutekliskums, gudrība un prāta darbība, kas meklē taisnošanos caur bauslību. Daži apgalvo, ka Kristus esot mācījis tikai morāli un Dieva baušļus. Bet baušļi cilvēkam nebija nekas jauns. Pat pagāni kaut ko zin par Dieva likumiem, ari par Dieva eksistenci un “Dieva tiesu”. Pagānu vidū ir tādi, kas ne tikai ļaunus darbus, bet arī ļaunas domas un vēlmes vērtē kā grēcīgas. Tātad, kristietībai un pagānismam ir kopēji Likumi, taču kristietībā tie ir sākotnēji patiesi, šķīsti, tas ir Dievišķās atklāsmes Vārds. Bet pagāniem nav zināma patiesība, ka Kristus izpildīja Likumu viņu vietā. Viņi nezin, ka Dievs sūtīja savu dēlu pasaulē, lai viņš izpildītu Viņa Likuma mūžīgās prasības cilvēku vietā, tā kā cilvēks tagad ir glābts bez darbošanās. vienīgi caur ticību Kristum.

Bet evaņģēlijs mums vēsta, ka Dievs ir samierinājis jūs ar sevi caur Jēzu Kristu, kurš ir pārpilns žēlastības jums, arī ja jūs nedarat labus darbus. Ticiet tam, un Dievs būs jums vēlīgs. Tā ir kristietības galvenā pamatpatiesība, un kristietim pie tās ir jāpaliek, lai viņš piepildītu savu misiju pasaule.