Šķietamais Kristības pavēles trūkums Marka un Lūkas evaņģēlijos

Marka 16:16 Luters lietojis Mazajā katehismā, lai mācītu par Kristības iedarbību. Neskatoties uz debatēm par to, vai Mk. 16:9–20 bija daļa no sākotnējā Marka evaņģēlija, šīs perikopes iekļaušana norāda, cik svarīgi tās autoram bija tas, ka augšāmceltais Jēzus skaidri runā par Kristības lomu pestīšanā.

Apstrīdēts ir Mk. 16:9–20 autentiskums un nevis jautājums, vai šī perikope skaidri runā par Kristības nepieciešamību. Tas ir pilnīgi skaidrs: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk. 16:16).

Tā kā Mateja un Marka evaņģēliju nobeigumi satur skaidras atsauces uz Kristību, rodas jautājums, vai Lūkas evaņģēlija nobeigumā ir kāda iespējama norāde uz Kristību. Lūkam raksturīgā vārdu krājuma (Lūkas evaņģēlijā un Apustuļu darbos) kontekstā atsaukšanās uz Kristību trinitārā formā (Lk. 24:47–49) kļūst acīmredzama. Kristības pavēli, kas zīmīgā kārtā ir līdzīga Mateja evaņģēlijā atrodamajai, Lūka saviem klausītājiem, iespējams, pārveidoja šādi: “..un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, un jūs esat liecinieki tam visam. .. Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu”.

Mums to vajadzētu apskatīt tuvāk. Var redzēt ārējas līdzības starp Lk. 24:47–49 un Mt. 28:19–20. Abi evaņģēliji apustuliskajā uzdevumā iekļauj visas tautas. Marks to vēl precizē, runājot par “visu radību” (Mk. 16:15).* Lai gan Lūkas evaņģēlija nobeiguma pavēlē trūkst trīsdaļīgās “Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā” formulas, tomēr tā ir trinitāra, jo tiek dota Jēzus vārdā, tas ir, trīsvienīgā Dieva, ko atklāj Jēzus, vārdā. Šāda nozīme parādās Jēzus liecībā sūtīt “Sava Tēva apsolījumu” (Lk. 24:49), tas ir, Svēto Garu. Ap. d. 1:4 atsaucas uz Garu kā Tēva apsolījumu, tāpat kā Ap. d. 2:33 – “Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu”). Šeit katra dievišķā persona veic savu būtisku lomu, bet šis teksts norāda uz vēl dziļāku jēgu. Dēls, sūtot Tēva Garu, atspoguļo vēl dziļāku Trīsvienības iekšējo mistēriju, kurā Dēls ir dzimis no Tēva, bet Gars iziet no Tēva un Dēla. Jēzus kā Sava Tēva Dēls ir gan Gara nākšanas starpnieks, gan avots. Lai saprastu Trīsvienības lomu Kristībā, Lūkas evaņģēlija teksts ir tikpat svarīgs kā Mateja teksts. Mateja evaņģēlijā mēs redzam pilnīgu un galīgu Trīsvienības atklāsmi kristītajam, bet Lūka parāda, kā šī atklāsme radās.

Jau līdz ar Jāni Kristītāju grēku nožēla ir saistīta ar kristību uz grēku piedošanu (Lk. 3:3; sal. Mt. 3:2; Mk. 1:4). Lūka ar grēku nožēlu saista Jēzus Kristību, ko veic apustuļi. Matejs un Lūka, tāpat kā Marks, ir vienisprātis, ka šī pavēle tiek dota vienpadsmit mācekļiem, kuri palikuši dzīvi un kuru vārdi tiek uzskaitīti visos sinoptiskajos evaņģēlijos (Mt. 10:1–2; Mk. 3:14–18; Lk. 3:12–16). Lūka nemin mācekļu skaitu, bet ir skaidrs, ka viņš domā sākotnējos mācekļus. Uzkrītoši ir tas, ka visu trīs sinoptisko evaņģēliju noslēgumā ir lietots izteikums “[kāda] vārdā”. Matejs to lieto saistībā ar trīsvienīgo Dievu, tas ir, dievišķo vārdu (Mt. 28:19), Lūka runā par atgriešanos, kas jāsludina Jēzus vārdā (Lk. 24:47), bet Marks piemin ļaunos garus, kuri tiks izdzīti ar to pašu vārdu (Mk. 16:17). Lielākā daļa komentētāju atzīst, ka Marka evaņģēlija garākais nobeigums (Mk. 16:9–20) ir kaut kādā mērā atkarīgs no Mateja un Lūkas. Arī Marka evaņģēlija atsauce uz Kristību kā nepieciešamu pestīšanai (“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk. 16:16)), kas bija tik svarīga Lutera domāšanā, ir vienlīdz atkarīga kā no Lūkas, tā Mateja evaņģēlija. Tādējādi tiek atspoguļota apustuliskās baznīcas, kurā radās trīs sinoptiskie evaņģēliji, vienotā liecība. Pavēle apustuļiem Mateja evaņģēlijā iet un kristīt visas tautas Lūkas evaņģēlijā kļūst par apustuļu nākamo darbu aprakstu: “Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām” (Lk. 24:47). Marka evaņģēlija garākais nobeigums (“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts”) parāda Kristības dogmatisko nepieciešamību un noslēdz sinoptisko liecību.