Kristus bērniņa izlietās asinis mūsu dēļ
“Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.” (Lk.2:21)
Tie, kas vēl ir pasaules bērni, ir tie, kuros vēlme pēc mūžīgās dzīvības un viņu dvēseles pestīšanas un svētības nav pamodusies. Viņi rūpējas tikai par šo dzīvi. Tādi cilvēki domā, ka labs jaunā gada sākums ir tikai tad, ja viņi un viņa tuvākie ir dzīvi un veseli, ja viņiem ir iespējas plānot iegūt vairāk preču, nekā tagad ir, un ja viņiem ir cerības uz jaunām izpriecām un vairāk prieka dienām. Tāpēc šie pasaules bērni sāk Dieva doto jauno žēlastības gadu galvenokārt ar pasaulīgām zūdošām lietām: dejojot, spēlējot spēles, smejoties un jokojot. Noteikti ir žēl šādu cilvēku, jo viņi nav iepazinuši labākus priekus, un tamdēļ viņi joprojām staigā tumsā. Dievišķās žēlastības gaisma pār viņiem vēl nav uzlēkusi. Viņi joprojām nezina, kādu pilnīgi citu prieku un svētību Dievs viņiem vēlas. Viņi joprojām nezina, ka viņu materiālā bagātība patiesībā nav nekas cits kā rūpju nasta viņu dvēselei, ka viņu prieks ir tikai kā netverama ēna un ka viņu cerība ir tikai velts sapnis, kas, pat ja piepildītos, neko nedotu. Viņi joprojām nezina, cik laimīgi un svētīti viņi varētu būt, ja tikai vēlētos iepazīt To, kas vēlas dot viņiem patieso mieru.
Patiešām laimīgam un svētīgam jaunā gada sākumam vissvarīgākais ir tas, ka mēs nenesam tālāk vecā gada grēkus. Vai bagātais nav patiesībā ļoti nabadzīgs, ja viņam joprojām trūkst vissvarīgākās labās lietas — Dieva žēlastības? Kā cilvēks var būt patiesi laimīgs, ja viņš nespēj priecāties par grēku piedošanu? Un kā viņš var būt patiesā mierā šodien, ja viņam joprojām ir bailes, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs, tas ir, ja viņš joprojām nav samierinājies ar savu Debesu Tēvu? Patiešām, tikai tas, kurš nes šo mierinājumu un iedrošinājumu savā sirdī, var ieiet jaunajā gadā patiesi laimīgs un svētīts. Viņš zina, ka visi viņa pagātnes grēki ir piedoti un aprakti jūras dzīlēs. Viņš var tuvoties Dievam, kā bērns tuvojas savam mīļajam tēvam. Mēs paši neko nevaram nopelnīt Dieva priekšā. Pat, ja mūsu raudāšana izveidotu asiņainas asaru straumes, pat, ja mēs veiktu vislielāko grēku nožēlas darbu un iegrimtu visdziļākajās bēdās un nožēlā, mēs nevarētu no savas dvēseles nomazgāt pat vienu no pagājušā gada grēkiem un mēs nevarētu nomierināt Dieva taisnās dusmas pret mums.
Ir tikai Viens, kurš var izdeldēt mūsu grēka parādu. Tas ir Viņš, kurš ar Savām asinīm paveica mūsu visu izpirkšanas darbu. Tas ir Jēzus Kristus, vissvētākais Dievcilvēks, kurš kā astoņas dienas vecs zēns, tika apgraizīts saskaņā ar dievišķo pavēli. Šis svētais bērns ļāva notikt šai darbībai, kas cilvēka saprāta acīs ir apkaunojoša. Viņš bija paklausīgs dievišķajai Bauslībai un izpildīja tās vispazemojošāko prasību, it kā būtu tāds pats grēcinieks kā mēs. Bet tas nebija vajadzīgs Jēzum, dzīvā Dieva Vissvētākajam Dēlam. Viņš nebija kalps un pakļautais, bet gan bija visu cilvēcisko un dievišķo likumu Kungs. Taču mūsu dēļ Viņš brīvi pakļāvās tam, kas bija pavēlēts tikai mums, cilvēkiem, un ar to Viņš izdeldēja grēkus, ko mēs darām, kad pārkāpjam dievišķo Bauslību. Tās Kristus asins lāses, kas tika izlietas Viņa apgraizīšanas laikā, bija pirmais no maksājumiem, ko Viņš veica par neizmērojamo pasaules grēku parādu.
Ak, tā nu ticībā un ar prieku apskausim un samīļosim svēto Kristus Bērnu, kurš šodien tik labprāt pakļāvās mūsu labā vispazemojošākajam dievišķajam likumam. Tagad neviens Bauslības burts, ko esam pārkāpuši, nevar mūs nolādēt. Tagad pats Dievs, kuru mēs esam sadusmojuši, vairs nevar uz mums dusmoties. Tagad, tāpat kā vecais gads ir pagājis, tāpat arī visi mūsu vecie grēki ir uz visiem laikiem pazuduši un izdeldēti.
Ieskaties