Rūpes darīt Dieva prātu

Kristietis bieži mēdz lūgt: “Tavs prāts lai notiek!”, taču nereti to dara tik izklaidīgi, ka viņa domas tam neseko līdz.

Atceries, ka tai arvien ir jābūt sirds lūgšanai: “Dievs Tēvs, mans Glābēj, palīdzi man, ka es daru Tavu prātu, palīdzi man pret nožēlojamo slinkumu, palīdzi un dod man Svētā Gara spēku un vēlmi pildīt Tavu prātu. Rādi man ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā!”

Ar to atšķiras sirds, kurā mājo Svētais Gars. Tā ir Jaunās Derības dievbērnība, par ko mūsu Kungs saka: “..Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta” (Jer.31:33). Dieva Bauslība ir Viņa svētā griba. Bauslības ieraksts cilvēka sirdī nozīmē sirds pieķeršanos Dieva gribai, kad prāts iekšēji ilgojas: “Kaut es no visas sirds pildītu Tavus likumus un darītu Tavu prātu!”

Mēs nesakām, ka kristietis tāpēc būtu kļuvis pilnīgs. Nē, ļoti daudz kas viņa iekšējā un ārējā dzīvē ir vājš un nepilnīgs. Tas nespēj palikt modrs, allaž lūgt un cīnīties pret saviem netikumiem, kā to vajadzētu. Tomēr mēs arī zinām, ka pasaulē nav citu tādu cilvēku, kas savus trūkumus izjustu vēl asāk nekā ticīgie. Tomēr, ja kristietis saprot, ka viena vai otra lieta ir Dieva griba, tas viņam tūlīt kļūst par dzīves likumu, ko tas vēlas īstenot. Viņa sirds tūlīt lūdz šo lūgumu. Jā, kad vien miesa pretojas Garam, cilvēks nekavējoties cīnās un lūdz pēc Dieva prāta. Tāds ir kristieša sirdsprāts, viņa iekšējais cilvēks.

Apustulis saka, ka vislielākās raizes viņam sagādā grēka likums viņa locekļos (Rom. 7). Labu gribēt man ir dots, proti, manā iekšējā cilvēkā ir labprātība pret Dieva baušļiem. Taču, kur ir šī labprātība, tur mūsu ādamiskā griba tai pretojas visstiprāk. Tas savukārt izraisa šīs nopūtas, vaimanas un lūgšanas pēc Dieva žēlastības, lai spētu pildīt Viņa prātu, kas bieži ir pretējs mūsu prātam. Nereti šī garīgā cīņa notiek tieši bezvārdu nopūtās.

Tāds ir kristieša stāvoklis. Kādreiz viņš kļūst nolaidīgs un vairs nedomā par Dieva prātu. Tā ir mūsu Kunga pieminētā miegainība, kas raksturīga pat gudrajām jaunavām: tās kļuva miegainas un iemiga (Mt.25:5). Tomēr kristietis nevar visu dzīvi būt miegains un gulēt. Mums bieži jāmostas un rūgti jāapraud tas, cik vārga ir mūsu griba, cik maz mūsos centības un nopietnības darīt Dieva prātu un sist krustā savu miesu. Dažkārt mēs pat nonāksim tuvu izmisumam sava vājuma dēļ un mūsu gribas un nopietnības trūkums mums kļūs par īpašu nopūtu un lūgšanu avotu.

Tev jāsaprot kārtīgi, par kādu sirdsprātu te ir runa. Dievs pazīst visas sirdis un labi zina, kas apslēpts ikvienā cilvēkā. Mūsdienās ir gaužām viegli piederēt kristietībai, kā arī domāt un runāt “garīgi”. Taču Dieva valstība ir nevis vārdos, bet spēkā. Diemžēl ne visur ir atrodamas rūpes darīt Dieva prātu, šī patiesā nopūta un lūgšana pēc žēlastības. Tomēr šīs lietas ir atrodamas pat pašos vājākajos žēlastības bērnos. Tie ir jaunā cilvēka Gara sirdspuksti, kas viņa dzīves laikā nekad neapklusīs.

Svētie Raksti māca: “Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums” (Ps.123:2). Dāvids šeit nebūt nesaka, ka spējam piepildīt Dieva prātu, taču mēs kā kalpi allaž raugāmies uz sava Kunga rokām, domājam un rūpējamies par Viņa gribu. Tāds ir šīs lūgšanas priekšnoteikums.