Lūgšanas īstais noslēpums
Tā nav tava lūgšana, kas rosina Dievu tevi atpestīt. Nē, tava lūgšana nobrieda kā auglis pēc tam, kad Jēzus pieklauvēja pie tavas sirds un sacīja, ka viņš grib ienākt un palīdzēt tavā postā.
Tev liekas, ka visas durvis noslēgtas, jo tu neproti lūgt. Mans draugs, tieši šī bezpalīdzība ir izšķirošā tavā lūgšanā.
Lūgt nozīmē atvērties Jēzum un ielaist Viņu savās bēdās. Mana bezpalīdzība ir tā, kas Jēzum pilnīgi atdara durvis un ļauj Viņam piekļūt visam manam postam.
Bet kāpēc Viņš man neatbild, tu jautā, nezinādams padoma.
Viņš tev ir atbildējis. Viņš ir iegājis pie tevis pa durvīm, kuras tu Viņam atvēri ar savu bezpalīdzību. Viņš jau mīt tavā sirdī un dara tur savu labo darbu. Tu vēl neesi pareizi sapratis Viņa atbildi. Mēs lūdzam un saņemam atbildi, bet nespējam saprast šo atbildi uzreiz, bieži mēs to izprotam tikai pēc ilgāka laika.
Tu tiki gaidījis no Dieva pavisam noteiktu atbildi: mieru, drošību, prieku dvēselē. Kad tu to nesaņem, tu domā, ka Dievs tev nav atbildējis. Jēzum mums daudz kas sakāms, daudz kas mūsos darāms, ko mēs uzreiz nespējam saprast. Mēs esam nepacietīgi un gribētu, lai Viņš dara vai saka kaut ko citu, gluži kā Pēteris notikumā ar kāju mazgāšanu. (Jņ.13:1-10) Taču Jēzu neietekmē mūsu nesapratne. Viņš mierīgi dara savu un saka: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jņ.13:7)
Lai tāpēc tevi nebaida tavs bezpalīdzīgums. Pats galvenais – lai tas tevi nekavē tavā lūgšanā. Jo tieši tas ir lūgšanas īstais noslēpums un virzošais spēks. Labāk mēģini pateikties Dievam par šo bezpalīdzīguma dāvanu. Tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko Dievs mums var sniegt. Jo, vienīgi būdami bezpalīdzīgi, mēs esam gatavi atvērt sevi, lai Jēzus var ienākt mūsos, mūsu bēdās ar savu žēlastību un savām dāvanām.
Ieskaties