Eņģeļi mums apkārt

“Bet viņš atbildēja: Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2.Ķēn.6:16)

Bībelē ir ļoti daudz interesantu un aizraujošu stāstu. Bieži vien tajos ir atrodamas tik fascinējošas lietas, ka tie ar savu intrigu varētu kalpot par sižetu veselai mākslas filmai. Viens no šādiem stāstiem ir par Elīsu. Elīsa ir viens no Vecās Derības lielajiem praviešiem. Pravietis ir Dievu sūtīts un apgaismots cilvēks, kurš sludina cilvēkiem Dieva prātu un kādreiz arī paredz nākotnes notikumus.

2. Ķēniņu grāmatas 6. nodaļā mēs lasām stāstu par to, kā kara laikā starp israēliešiem un aramiešiem pravietis Elīsa ar savām Dieva dotajām spējām palīdzēja savai tautai aizstāvēties pret aramiešiem.

Aramas ķēniņš izplānoja visādas kara viltības, tomēr Elīsa, būdams pravietis, šos plānus atmaskoja, tādējādi israēlieši bija vienmēr sagatavojušies ienaidnieka uzbrukumiem. Varētu iedomāties, ka Elīsa darbojās kā spiegs, pa slepeniem ceļiem izzināja ienaidnieku plānus. Taču tā nebija – Dievs vienkārši Elīsam atklāja, pateica priekšā visus aramiešu nodomus, un viņš varēja brīdināt savu ķēniņu, kā vajag aizstāvēties.

Reizi no reizes aramiešu nodomi izgāzās. Galu galā Aramas ķēniņš kļuva ārkārtīgi dusmīgs un nikns, domādams, ka viņu vidū ir kāds nodevējs, un sasauca visus savus padomniekus. Savukārt tie viņam izstāstīja, ka israēliešiem ir tāds pravietis Elīsa, kas prot paredzēt nākotni un “zina pat tos vārdus, ko Aramas ķēniņš runā savā guļamistabā.” Tāpēc ķēniņš izlēma iznīcināt vispirms pašu pravieti Elīsu. Viņš sūtīja savu karaspēku un aplenca pilsētu, kur bija apmeties pravietis Elīsa.

Elīsam bija kāds kalpotājs, jauns puisis. Un, kad viņš agrā rīta stundā iznāca no mājas, tad viņš ieraudzīja, ka pilsēta ir ielenkta, karaspēks ar visiem zirgiem un ratiem ir jau ienācis pilsētā. Puisis bija līdz nāvei pārbijies, un nebija nekāds brīnums, jo viņš labi zināja, ka viņi grib izrēķināties ar pravieti. Un te nu bija vesela armija un kara zirgi, kas nāca, lai sagūstītu Elīsu.

Situācija likās bezcerīga, jo viņi atradās acīmredzama, milzīga pārspēka ielenkumā. Likās, ka nekas vairs nevar glābt pravieti. Puisis pārbijies vaicāja: “Mans Kungs! Ko nu darīsim?” Bet pravietis viņu mierināja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Puisis gan redzēja lielo armiju, kas nāca pret viņiem, bet neredzēja, kas viņus varētu aizstāvēt?!

Tad Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ar eņģeļiem, ugunīgiem zirgiem un ratiem visapkārt Elīsam. Kad ienaidnieki nāca pret Elīsu, tad viņš lūdza To Kungu: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” Un Dievs tos sita ar aklību, padarīja aklus, kā Elīsa to bija lūdzis, un viņi bija apjukuši un karot nespējīgi.

Šim stāstam ir laimīgas beigas. Dievs aizsargāja Savu pravieti ar ugunīgiem zirgiem un eņģeļu pulkiem. Spēku samērs izrādījās citāds, nekā sākumā to varēja redzēt ar acīm. To, kas bija kopā ar Elīsu, izrādījās daudz vairāk par tiem, kas nāca pret viņu. Šis stāsts mums atgādina ko ļoti svarīgu – kaut ar savām acīm to neredzam – cilvēkiem visapkārt ir eņģeļi, Dieva kalpi, uz kuriem varam paļauties.

Tā ir arī ar mums. Parasti mēs šos eņģeļus neredzam un nejūtam sev blakus, bet tie ir. Viņi ne vienmēr iejaucas notikumus un dara to, ko gribētos mums. Bet viņi ir mums apkārt un bieži dara lietas, kuras nejūtam un nemanām. Tā eņģeļi nāk Dieva sūtīti un kalpo mums. Kad reiz mums visas lietas būs lemts redzēt pilnībā un garīgās lietas būs atklātas mūsu acīm, tad mēs brīnīsimies, cik bieži eņģeļi mums ir palīdzējuši un mūs glābuši.