Pastarā tiesa pār dzīvajiem un mirušajiem saskaņā ar viņu darbiem

Saskaņā ar visas Vecās Derības un Jaunās Derības liecībām, trīsvienīgā Dieva tiesa laiku beigās nāks pār visiem cilvēkiem – pār dzīvajiem un mirušajiem. Tiesas mēraukla ir nemainīgie Dieva baušļi.

“Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu” (2.Kor.5:10).

Dievs redz visus cilvēku būtnes dziļumus; Viņš pārbauda “sirdis un īkstis” (Ps.7:10; 26:2; Jer.11:20; 17:10; 20:12; Ap.d.1:24; Atkl.2:23). Psalmos, īpaši 139. psalmā, tiek norādīts: Dieva priekšā jānāk ar apziņu, ka Viņš mūs pazīst labāk nekā mēs paši, ka Viņš vienmēr un visur ir mums tuvumā un ka mēs no Viņa nekur nevaram izbēgt.

No Dieva dusmības un soda mēs nevaram paslēpties, nedz izbēgt. Tādēļ bijība Dieva priekšā nav tikai nodeldēts izteiciens, bet – tā pieder cilvēka dzīves realitātei, un ir labs pamatojums tam, ka ikviena baušļa skaidrojums Lutera Mazajā katehismā sākas ar vārdiem:

Mums būs Dievu bīties un mīlēt…

Tas nāk no pirmā baušļa, kam vienmēr jāpavada mūs šajās pārdomās: „ES ESMU Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt līdzās Man.”

Tiesa, saskaņā ar Kunga Kristus vārdu, ir ārkārtīgi barga:

„Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mt.12:36-37).

Kas gan tādas tiesas priekšā var pastāvēt? Ko mēs dzīves laikā esam un neesam darījuši, tas ir rakstiski dokumentēts:

„Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem. Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem” (Atkl.20:12-13; salīdz. Ps.69:29; Dan.7:10; 12:1; Jņ.20:30; Fil.4:3).

Pēc nemainīgajiem Dieva baušļiem tiek izšķirts, vai saņemams lāsts vai svētība (5.Moz.11:8–32; 27-28) laikā un mūžībā. To norāda Vecā Derība; taču arī Jaunajā Derībā Jēzus Savā kalna sprediķī piekodina turēt baušļus, norādīdams uz atalgojumu un sodu:

„..sodāms tiesā; bet, .. sodāms augstā tiesā; .. sodāms elles ugunī .. tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā, ja visa tava miesa top iemesta ellē” (Mt.5:21-22, 29-30).

Bet svētības apsolījums vajātajiem skan šādi:

„Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija” (Mt.5:10–12).

Anatema – άνάθεμα – vārds, kas latīņu baznīcas valodā parasti tiek neatbilstošā veidā tulkots: damnamus – „mēs nolādam”, nozīmē pakļaušanu Dieva tiesai. Tas ir bieži aizmirsts, bet gana bieži arī ļaunprātīgi izmantots draudzes vadības akts. Tomēr, saskaņā ar Dieva vārdu, tas nekādā ziņā nav baznīcas soda mērs, bet gan robežas noteikšana, pie kuras pestīšana beidzas un paliek tikai Dieva soda tiesa. Tiek konstatēts, ka cilvēks ar savu izturēšanos un saviem darbiem atrodas ārpus atpestīto sadraudzības (salīdz. Gal.1:8 un tālāk; 1.Kor.16:22). Šeit nevis cilvēki ir tie, kuri nolād, bet runa ir par Dieva tiesu, kuras mēraukla atklāta Dieva vārdā. Ar to saistītā baznīcas soda gadījumā arī runāts nevis par cilvēcīgiem soda mēriem, bet par glābšanu no draudošās tiesas, atgriežoties un saņemot piedošanu (1.Kor.­11:27–29, salīdz. Mt.18:15–20; 1.Kor.5:1–5; 1. Tim.1:20*). Arī, izslēdzot no Vakarēdiena sadraudzības, ­ekskomunikācijas ­gadījumā ir runa par to, lai grēcinieks, kurš nav gatavs atgriezties, nesaņemtu šo mielastu sev pašam par sodu**. Šīs robežas noteikšanas nopietnība un nepieciešamība visskaidrāk parādās vietā, kur apustulis raksta:

„Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen” (Rom.9:1–5).

Nav brīnums, ka šie un līdzīgi vārdi mūsos izraisa dziļas izbailes – jau tad, ja paraugāmies paši uz sevi. Nav brīnums, ka cilvēki, sastopoties ar ko tādu, raujas atpakaļ un ka „tiesas priekšstats” tiek pasludināts par mitoloģisku. Tomēr tas, kas ir rakstīts, nav pārveidojams, un tas saglabā savu ietekmi uz cilvēkiem visos laikos. Tiesa īstenojas tieši tur un tad, kur un kad tā tiek noklusēta un pastumta malā.

Katrā ziņā tā noteikti nav jaunlaiku progresa zīme, ka anatema/damnamus tiek praktizēta tikai pavisam reti ļoti nedaudzās baznīcās. Protams, arī mūsdienu baznīcas dzīvē ir novērojams, ka garīgi pamatota un norobežota, Dieva vārda un draudzes priekšā atbildīgi īstenota, uz grēcinieka atgriešanos un piedošanas saņemšanu vērsta baznīcas soda vietā nāk personiskas represijas un disciplināri soda mēri, ar kuriem tiek mēģināts risināt garīgas problēmas juristiem ierastā veidā.

Uz šī fona īstenojams Evaņģēlija pasludinājums visām tautām visā pasaulē – Jēzus Kristus uzdevumā (Mt.28:18–20; Ap.d.17:30 un tālāk). Jo tāda ir Dieva griba:

„..kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti*** un nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā” (1.Tim.2:4–6)

un

„Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pēt.3:9).

Pasludinājums atskan šajā pasaules laikā, taču tā mērķis ir mūžībā.

Šis ir misijas mērķis un pamats, kas dara to fundamentāli atšķirīgu no visas propagandas un aģitācijas. Kur tiesas bardzība un baušļu kā šīs tiesas mērauklas nemainīgā spēkā esamība tiek pastumta malā un noklusēta, tur Evaņģēlijs pārvēršas par tukšu rotājumu dažādiem zemes dzīves gadījumiem. Iespējams, tādā veidā ļaudīm tiek glaimots, un tiek daudz runāts par mīlestību, par sapratni pret viņu trūkumiem un maldiem. Tomēr tieši šis ir pats izteiktākais mīlestības trūkums, ka ļaudis netiek izglābti no tiesas, bet vesti mūžīgā pazušanā.

Ja mēs šādā veidā uzzinām par Dieva tiesu un tiesāšanu, mums itin viegli var gadīties pašiem sākt tiesāt, lai aizstāvētu sevi un citus; taču tad mēs pavisam tieši pakļaujam sevi šai Dieva tiesai, kas sākas un īstenojas mūsos jau tagadnē mūsu sirdsapziņā (salīdz. Rom.2:11–16).

Kuram no Dieva vārda ir zināms, kā un kādā veidā Dievs tiesā un soda laikā un mūžībā, tas veltīs visus spēkus, lai vestu ļaudis uz atgriešanos un piedošanu.

** – Te rodas nopietni jautājumi saistībā ar pielaišanu Vakarēdienam mūsu draudzēs. Ja pietrūkst norādījumu sevis pārbaudīšanai un garīgai pārbaudei, tad Vakarēdiens zaudē savu eshatoloģisko orientāciju uz Kunga Kristus atkalatnākšanu un pārtop vienkāršā sadraudzības pārdzīvojumā, kas pieejams ikvienam. Nediferencēta, masveidīga Vakarēdiena svinēšana viennozīmīgi nav savienojama ar Sakramenta dāvanas nozīmi. Tādā gadījumā draudze netiek pulcināta un celta, bet tās garīgā būtība tiek izpostīta.

*** – Atbilstoši grieķu tekstam, tas attiecas kā uz laicīgu, tā mūžīgu pestīšanu: ός πάντας άνθρώπυς θέλει σωθήναι καί είς έπίγνωσιν άληθείας έλθείν.