Dieva aicinājuma klausītājs
“Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahamu: “Izej no savas zemes, .. uz zemi, kuru Es tev rādīšu.”” [1.Moz.12:1]
Runādams par Nou, Mozus viņu – līdz ar visu viņa dzimumu – ir nosaucis par dievbijīgu un bezvainīgu vīru. Šeit viņš Ābrahamam tādu titulu nepiešķir – neapšaubāmi, tas tādēļ, ka Ābrahams līdz ar savu tēvu un brāļiem – kā Jesaja (24:2) apliecina – ir bijuši elku kalpi, nevis dievbijīgi jeb taisni Dieva priekšā, bet tikai Nimroda priekšā, kura elkiem viņi ir sekojuši.
Tādēļ Mozus par Ābrahama personu klusē un neslavē nekādas viņa īpašības – elku kalpošana ir nosodāma, nevis slavējama. Taču viņš sniedz mums mierinājumu, slavēdams un cildinādams Dieva žēlsirdību – ka Viņš šādam elku kalpam nav ļāvis ilgāk grimt elkdievībā, bet aicinājis viņu ārā no bezdievju baznīcas, sūtīdams uz citu vietu.
Šī Dieva žēlastība un labais darbs – ka Ābrahams tiek atbrīvots no elku kalpības – nav saistīts ar viņa paša nopelniem vai spēkiem, bet ir Dieva dāvana, ko Dievs Ābrahamam savā žēlsirdībā sniedz, viņu šādi aicinādams. Tāpat arī Mozus pamāca savu tautu, sacīdams, ka Dievs to izredzējis nevis tādēļ, ka šie ļaudis to būtu pelnījuši, bet tādēļ, ka Dievs viņus mīl un pilda zvērestu, ko ir devis viņu tēviem. [5.Moz.29:12–13]
Tā arī šeit redzam, ka sākums saskan ar beigām. Vai gan Ābrahams ir kas cits, kā Dieva aicinājuma klausītājs, tas ir, tāds cilvēks, kas nevis pats kaut ko dara, bet ļauj, lai Dievs ar viņu dara to, ko ir nodomājis – viņš ir tas, kurā darbojas Dieva žēlastība un žēlsirdība.
Ieskaties