Bez pūļa nav “svinēšanas”!
Lai kādi arī nebūtu rituāli, ceremonijas un tradīcijas, tos nosaka un caurstrāvo godbijība un cieņa, jo “te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti” (1.Moz.28:17).
Baznīcas izaugsmes kustībā ir pavisam citādi ieskati par “stilu”, jo tie radušies no pilnīgi atšķirīgas izpratnes par būtisko, tas ir, par baznīcas publiskā dievkalpojuma mērķi un saturu. Karla Džordža “metabaznīcas rokasgrāmatā” norādīts, ka darbošanās mazajās šūniņu grupās noteikti jāpapildina ar “slavēšanas dievkalpojumiem”, kuros nepieciešama daudzu cilvēku līdzdalība. Kaut arī mazās grupiņas ir lieliski piemērotas vairumam nolūku un uzdevumu, tomēr “dažus ticības pārdzīvojumus nav viegli pieredzēt starp desmit cilvēkiem. Kad sanāk kopā lieli cilvēku pūļi, dziedāšanai un slavēšanai vai sludināšanai par Rakstiem nāk klāt, piemēram, īpaša svētku prieka sajūta”. Autors mūs brīdina, ka ir maldīgi iedomāties, ka “50 līdz 100 cilvēku draudzē ir iespējams panākt tādu pašu svētku gaisotni kā simtu vai tūkstošu lielā pūlī”.
Tādējādi vienīgais iespējamais secinājums – “svētku gaisotne” ir atkarīga no cilvēku skaita, visa pamatā ir pūļa psiholoģija, un kā īpašs piemērs tiek pieminēti līksmojošie futbola fani!
Arī Pīters Vāgners lieto “šūniņu un slavēšanas” terminoloģiju. Viņš raksta:
Kad sanāk kopā daudz cilvēku, kuri alkst pēc sastapšanās ar Dievu, viņi var gūt īpašu dievkalpojuma pārdzīvojumu. Šo sajūtu es gribētu saukt par “svētku pārdzīvojumu”.
Kirks Hadavejs citē un skaidro šo izteikumu:
Līksmību dievkalpojumos var pieredzēt jebkura veida baznīcā, bet pūļa klātbūtne (vai veidošanās) to acīmredzami veicina.
Patiesi, īpaša “atmosfēra veidojas, kad liels skaits sajūsminātu kristiešu kopā pielūdz Dievu pārpildītā baznīcā. Šis gars baro baznīcas izaugsmi.” Tādējādi pat gadījumos, kad baznīca nebūt nav pilna, “dievkalpojumā jācenšas radīt piepildījuma sajūtu“.
Patiesībā šo atmosfēru veido pūļa psiholoģija un manipulācija. Saturam te nav īpašas nozīmes:
Nav tāda dievkalpojuma elementu kopuma vai īpaša dievkalpojuma veida, kas būtu raksturīgs visām augošām baznīcām.
Zīmīga ir Hadaveja piedāvātā dievkalpojuma satura definīcija:
Dievkalpojums ir dinamisks kādas konfesijas dziesmu, lūgšanu, kora dziedājumu, paziņojumu, rituālu, liecību, liturģijas, solo dziedājumu, instrumentālās un ērģeļmūzikas pavadījuma, sprediķa, ziedojumu, Rakstu lasījumu, sēdēšanas, piecelšanās un saskarsmes ar līdzās sēdošajiem apvienojums. Dažas baznīcas šim sarakstam varētu pievienot arī sprediķus bērniem, teātra uzvedumu, aplausus un šūpošanos mūzikas taktī, miera sveicienu, procesijas, atlaišanas vārdus u.t.t. Šo sastāvdaļu veids un kvalitāte nosaka dievkalpojuma raksturu tādās kategorijās kā: izpratne, prieks, garlaicība, sajūsma, morāle un tas, vai kāds sajūt [sic], ka ir notikusi sastapšanās ar Dievu.
Pārsteidzoša ir šīs pieejas teoloģiskā bezjēdzība, bet tas, kā šķiet, ir raksturīgi “evaņģēliskajai”* Baznīcas izaugsmes kustībai. Te trūkst jebkādas izpratnes par Dieva kalpošanu, kas izpaužas Evaņģēlija pasludinājumā un Sakramentā. Toties saskaņā ar “evaņģēlisko” teoloģiju, dievkalpojums ir patvaļīgs elementu “kopums”, kuri tiek kombinēti, lai sasnigtu maksimālo “efektu”.
Luterāņi kļuvuši apsēsti ar domu par “mūsdienīgu” un “radošu” dievkalpojumu, kurā notiek nemitīgas izmaiņas un jaunievedumi, un, šķiet, ir aizmirsuši savu biblisko un konfesionālo saistību ar Vārda un Sakramenta dievkalpojumu. Vairums tā dēvēto dievkalpojuma “problēmu” un konteksts, kādā tās tiek apspriestas, izriet no priekšstata par dievkalpojumu kā diezgan nenoteiktu elementu kopumu, kas tendēts uz psiholoģisku “efektivitāti”, bet šīs problēmas ir bezjēdzīgas no luteriskās liturģijas viedokļa. Vienīgi kaut kādā izplūdušā vispārīgā protestantismā var rasties ideja, piemēram, “apmācīt” dažus brīvprātīgos “vadīt dievkalpojumus”, t.i. būt ceremonijmeistariem (vai pat meistarēm) tādā rosīgā popreliģiskā “mikslī”, kas šķistu pievilcīgs modernajai “auditorijai”, un galvenokārt jau pēckara paaudzei!
Hanters ir centies “šūniņu un slavēšanas” paradigmu piepildīt ar luterisku saturu. Viņš, piemēram,
raksta, ka “svinēšana” ir “laiks, kad kristieši ir sapulcējušies ap Dieva vārdu un sakramentiem”, un pat, ka “Kungs sniedz savu miesu un asinis, lai dāvātu nemitīgu piedošanu un stiprinātu savus ļaudis”. Paši par sevi šie centieni būtu slavējami, tomēr paredzamais rezultāts ir visai apšaubāms.
Pirmkārt – “svinēšana” savā sākotnējā shēmā ir īpaša kategorija, kas nozīmē pūļa (“daudzu cilvēku”) atmosfēru. Pēc būtības tai nav nekāda sakara ar Dieva vārdu un sakramentiem. Atmest šo sākotnējo nozīmi, iemānīt tajā luterisku saturu un tad to pasniegt kā “Baznīcas izaugsmes kustības” aprakstu, labākajā gadījumā liecina par paviršību spriedumos. Ja jau sākotnējais modelis, pie kura Baznīcas izaugsmes kustības joprojām turas visā pilnībā, ir bijis aplams, tad tas ir kritizējams un atmetams. Ja tas tiek pārņemts un papildināts ar īpašiem luteriskiem uzlabojumiem, tad “šūniņu un slavēšanas” paradigmai kopumā tiek piešķirts likumīgs spēks un uzticamība. Tas savukārt drīz novedīs pie šo uzlabojumu atmešanas, īpaši tāpēc, ka tie jau no paša sākuma neiekļaujas šī modeļa iekšējā loģikā.
* – Daudzi no domājošajiem “evaņģēliskajiem” paši ar nožēlu atzīst, ka viņu tradicionālais dievkalpojums ir pārāk triviāls, un ilgojas pēc sakramentālā, liturģiskā un baznīciskā dziļuma . Skumji, ka šiem Cvinglija un Kalvina garīgajiem mantiniekiem meklējot “dievkalpojuma pilnību” nākas raudzīties uz Kenterberijas vai pat uz Maskavas un Romas pusi, novēršoties no mūsdienu Vitenbergas, kura, kaunēdamās sava mantojuma, ķēmojas pakaļ nejēdzīgiem “stiliem”!
Ieskaties