Morāles pamati

Desmit baušļi sākas ar ievadvārdiem Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs.

Tātad pamats morālei, viss, kas sekos 10 baušļos ir Dievs. Morālas patiesības sakņojas ārpus mums, nevis mūsos. Citiem vārdiem sakot, tās ir objektīvas nevis subjektīvas. Lielākā daļa mūsdienu cilvēki turpretī uzskata, ka morāle ir subjektīva, tas, kas labs tev, nav labs man utt. Tas nav nekas jauns un mums ir jāzina subjektīvo uzskatu cēloņi.

Kad paradīzes dārzā atskanēja kārdinātāja balss, tā teica apmēram sekojošo: “Vai Dievs patiešām tā ir teicis?” Un ja pat jā, tad viņš melo. Viņš ir pret jums, cilvēkiem. Viņš nav labs. Padomā, leva, ko tu pati gribi? Ko tava sirds tev saka?” leva domā un viņa redz, viņai šķiet, ka augļi ir labi, lai tos ēstu. Tie priecē acis un tie padarīs mani gudru. Es tos gribu. Nu tad ņem tos un ēd – saka kārdinātājs. Esi brīva no viņa. Patiesība nav tur ārā. Patiesība ir iekšā. Patiesība ir tavā sirdī. Radi pati savus noteikumus. Seko savai sirdij. Esi patiesa pret sevi. šī 1. Mozus grāmatas (3:1-6) parafrāze atspoguļo lietas būtību. Cilvēka krišanā dominēja alternatīva “patiesība”: patiesība iekšienē, “mana patiesība”. Dumpis pret Dievu paradīzes dārzā bija ārējā patiesības avota noraidīšana apmaiņā pret iekšējo autoritāti. Dieva varas vietā stājās pašpārvalde. Cilvēce uzgavilēja sev un apskāva sevi.

Šī atšķirība starp ārējo vai iekšējo — Dieva patiesība pret individuālo patiesību — izklausās pazīstami. Tā ir relatīvisma sakne, pirmatnējā ķecerība. Maldīga ilūzija, kas nedeva apsolīto brīvību. Tās vietā tika iemantoti ērkšķi un dadži, verdzība un gūsts, kas joprojām turpina nest postu. Senais jūdu pravietis Hozea teica, ka, ja tu sēsi vēju, tu pļausi vētru. šis sakāmvārds šeit ir vietā. Variants, kas solīja absolūtu brīvību, atnesa absolūtu verdzību. Mēs neesam saimnieki paši sev. Mēs neesam savas dzīves noteicēji, nekad neesam bijuši. Tā vietā pār cilvēku valda primitīvi instinkti, tas, ko Raksti sauc par miesu un lielais maldinātājs velns. Vēsture ir liecība kādam būtiskam faktam, proti, cilvēku dzīves pārvalda viens no diviem pamat-spēkiem: patiesība vai vara. Cilvēci vadīs vai nu Dieva radītās pasaules fiziskie lielumi un viņa rakstura morālie fakti, vai arī spēki, kas pretojas šiem morālajiem un fiziskajiem faktiem.

Ir svarīgi atcerēties, ka idejām ir sekas. Viltus idejas — meli par pasauli — rada smagas un nepatīkams sekas. Vieni meli ir bijuši ar mums gandrīz no paša sākuma, no cilvēces ģenēzes. Tie ir gandrīz tikpat seni kā pati cilvēce un ir iecirtuši cilvēka dvēselē visdziļāko brūci. Tie ir pirmie meli. Tā ir primārā ķecerība, par ko jau nedaudz runājām un par ko lasām Bībeles sākumā.

Tātad cilvēku dzīvēs valda viens no diviem pamatspēkiem: patiesība vai vara. Protams, ja nav Dieva, tad nekas cits neatliek kā es un spēks. Mēs esam saimnieki, kungi un noteicēji nevis īrnieki. Nekāda ārēja morāles kārtība šajā pasaulē nevalda. Nekāda pārpasaulīga jēga cilvēka ambīcijas nevirza. Tā ir ateisma pievilcība. Bet tā nav patiesība. Tā ir daļa no meliem. Relatīvisms ir mūsu laikmeta sirdspuksti. Katra paaudze ir kritusi par relatīvisma upuri, bet paaudze to svin un dievina. Tomēr pašu jēdzienu ne visi saprot, tāpēc nedaudz plašāk par to.