Vairākas pazemošanās pakāpes

Kristus pazemošanās saistās ar visiem Viņa dzīves notikumiem, sākot ar Viņa ieņemšanu un beidzot ar apbedīšanu, to ieskaitot. Kristus nokāpšana ellē ir jāizslēdz no pazemošanās stāvokļa (1.Pēt.3:18; Kol.2:15).

Laiku, kuru mūsu Kungs pavadīja uz zemes, Raksti apzīmē kā “Viņa miesas dienas.” (Ebr.5:7) Tādēļ Kristus pazemošās sevī ietver:

1. Viņa ieņemšanu un dzimšanu. Šie divi notikumi pieder Kristus pazemošanās stāvoklim tādēļ, ka iemiesošanās, kura pati par sevīm nebija pazemošanās, lai arī vislielākā labvēlība, notika vispazemošākajos apstākļos, jo iemiesojoties Dieva Dēls uzņēmās visu to postu un nožēlojamību, kuru grēkā kritušajai cilvēcei bija nesis grēks (2.Kor.8:9; Lk.9:58; Fil.2:6-7; Mt.8:17). Kristus tika ieņemts uz dzemdināts kā pasaules Pestītājs (Lk.2:11), jo ar savu vissvētāko ieņemšanu un dzimšanu Viņš izpirka mūsu grēcīgo ieņemšanu un dzimšanu (Ps.51:5; Gal.4:4-5). Mūsu Kunga bezvainīgo dzimšanu skaidri apliecina Raksti (Jes.7:14; Mt.1:23; Lk.1:34). Dievs vēlējās, lai Mesija būtu jaunavas Dēls (Mt.1:22-23; Jes.7:14), patiess cilvēks, tomēr bez grēka (Ebr.7:26).
    

   Luters raksta:

   Tādēļ Sievas Dzimums nevarēja būt parasts cilvēks, jo Viņam bija jāsatriec velna, grēka un nāves vara, un, tā kā visi cilvēki grēka dēļ ir pakļauti velnam, Viņam, bez šaubām, bija jābūt bez grēka. Taču cilvēka daba nevar nest tādu dzimumu jeb sēklu, par kādu mēs runājam, jo visi cilvēki grēka dēļ ir pakļauti velnam.

   Tādēļ vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību varētu sasniegt vēlamo, bija šāds: šim Dzimumam ir jābūt patiesi dabiskam sievas Dēlam, tomēr ne dzimušam no sievas dabiskā veidā, bet pateicoties Dieva pārdabiskai darbībai, lai Raksti varētu tikt piepildīti, ka Viņš ir vienīgi sievas, nevis vīra Dzimums; jo Raksti [1.Moz.3:15] skaidri saka, ka Viņš būs sievas Dzimums*.

   To, vai mūsu Pestītājs ir dzimis [no] slēgta vēdera** [miesām] vai nē, mēs varam uzskatīt par atklātu jautājumu, lai arī tas ir iespējams, pamatojoties atribūtu komunicēšanā. Tas, ka racionālisti un modernisti noliedz mūsu Pestītāja bezvainīgo dzimšanu (T. Kaftans: tā ir “no reliģiskā viedokļa tai nav nekādas vērtības), ir pretrunā nepārprotamajām Rakstu liecībām un liecina par viņu neticību, kā arī ir tās rezultāts.

   Jautājumu par to, vai Marijai vēlāk viņas laulības dzīvē ar Jāzepu bija citi bērni vai nē (vienmēr jaunava), senbaznīca, tāpat kā Luters un senie luterāņu dogmātiķi ir atbildējuši noliedzoši, savukārt pēdējā laikā eksegētu domas šajā jautājumā dalās. Šis ir tīri vēsturiskas dabas jautājums un varētu palikt atklāts, jo Raksti nesniedz pietiekami skaidru atbildi uz to (skat. Mt.1:25; Lk.2:7; Mt.12:46 un tālāk; 13:55 un tālāk; Jņ.2:12; 7:3 un tālāk; Gal.1:19). Eusēbijs saskaņā ar Hegezipu:

   Alfejs (Klopa), bija Jēkaba brālis, un viņš pēc Alfeja nāves adoptēja viņa bērnus, tā ka tie (Jēzus brālēni) juridiskā ziņā kļuva par Jēzus brāļiem.

   Saskaņā ar šo uzskatu, Jēkabs, mūsu Kunga apustulis un brālis (Gal. 1:19), un Jēkabs, Alfeja dēls (Mt. 10:3) ir viens un tas pats cilvēks. Hemnics (Hieronīms):

   Mēs neticam, ka Marija pēc dzemdēšanas (Mt.1:25) būtu ar Jāzepu kopā gulējusi, nedz dēlus no viņa iznēsājusi, jo mēs nelasām par to Svētajos Rakstos.

   Termins pirmdzimtais (Lk.2:7) nepierāda, ka Marijai bija arī citi dēli.

2. Kristus apgraizīšana, izglītība un dzīve. Tāpat kā visi citi jūdu vīriešu kārtas zīdaiņi, kuri astotajā dienā tika apgraizīti, arī Jēzus astotajā dienā tādā veidā tika pakļauts dievišķajai bauslībai (Lk.2:21), lai arī Viņš bija bauslības Kungs (Mt.12:8; Mk.2:28). Tādēļ Kristus apgraizīšana tiek pamatoti uzskatīta par daļu no Viņa pestīšanas veikuma.
    

   Lai arī Jēzum nebija nekādu trūkumu, kurus būtu nepieciešams labot ar izglītības palīdzību, bet jau pat savā bērnībā Viņš bija tikumības paraugs (Lk.2:51-52), jo Viņš bija “svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem” (Ebr.7:26), Viņš tomēr, saskaņā ar savu cilvēcisko dabu, mācījās un pieņēmās dabiskajās [un ar pieredzi saistītajās] zināšanās, jo sav pazemošanās stāvoklī Viņš ne vienmēr un ne pilnīgi pielietoja uz savu cilvēcisko dabu komunicēto dievišķo viszinību (Fil.2:6-7).

   Savas redzamās uzturēšanās laikā uz zemes Kristus parādījās kalpa veidolā un cilvēka tēlā, izciešot visas likstas, briesmas, kārdinājumus, kaunu un grūtības, kas ir raksturīgas vairumam cilvēku (Mt.8:20). Viņš arī labprātīgi pakļāvās laicīgajai valdībai (Mt.17:27) un parasti parādījās kā vienkāršs cilvēks, tā ka tika uzskatīts par līdzvērtīgu, vai pat zemāku nekā citi (Mt.9:14; 16:13-14).

3. Kristus ciešanas, nāve un apbedīšana. Kristus ciešanas turpinājās visu to laiku, kamēr Viņš redzamā veidā atradās uz zemes (Mt.2:13; Lk.2:1 un tālāk), taču to kuluminācija bija lielās ciešanas Viņa zemes dzīves pēdējās divās dienās.
    

   Lielās ciešanas ir galējās ciešanas, kuras mūsu Pestītājs izcieta no Ģetzemanes līdz Golgātai, daļēji savā dvēselē, daļēji – miesā, izciešot līdz galam vissmagākās un visrūgtākās bēdas par mūsu grēku izpirkšanu (Jes.53:4-6; 2.Kor.5:21).

   Agonija, kuru Jēzus izjuta, būdams Dieva pamests (Mt.27:46), bija Dieva dusmu izciešana cilvēku grēku dēļ Viņa dvēselē, it kā Viņš pats būtu veicis Viņam pieskaitītos pārkāpumus. Jeb, mēs varam sacīt, tā bija elles sāpju izciešana, kuru pamatā ir atšķirtība no Dieva (Mt.8:12; 25:41; 2.Tes.1:9).

   Mūsu dogmatiķi pamatoti apzīmē pamestības (Mt.27:46) agoniju kā dievišķo dusmu sajūtu pielīdzināto cilvēces grēku dēļ. Taču piedēvēt Kristum izmisumu Viņa galējo ciešanu stāvoklī ir nebibliski, jo izmisums ir ļaunums un tādēļ neatbilst Viņa bezgrēcīgajam raksturam (Ps.22:2, 19; Lk.23:46; Gal.4:4-5).

   Kristus nāve bija patiesa nāve jeb Viņa dvēseles atdalīšana no miesas (Mt.27:50; Mk.15:37; Lk.23:46; Jņ.19:30). Kristus nāvē ne tikai Viņa dvēsele, bet arī Viņa miesa palika saistībā ar dievišķo dabu , tā ka Viņa nāve patiešām bija Dieva Dēla nāve (Ap.d.3:15). Tas, kā Kristus varēja mirt šādos apstākļos, ir tik liels noslēpums, ka Viņš pats to izskaidroja (Jņ.10:17-18). Viņš varēja mirt tādēļ, ka ne allaž un ne pilnībā pielietoja Viņa cilvēciskajai dabai piešķirto dievišķo majestātiskumu.

   Kristus godpilno apbedīšanu un Viņa miesas uzglabāšanu kapā Raksti atspoguļo kā īpašu Mesijas prerogatīvu (Jes.53:9; Ps.16:10; Ap.d.2:31; 13:35-37), kuram pēc sava pestīšanas darba nobeigšanas (Jes.53:10-12), bija jātiek paaugstinātam pār visām lietām (Fil.2:9-11; Ef.1:20-23).

   Sholastiskie teologi uzdeva jautājumu, vai Kristu varēja saukt par īstu cilvēku arī tad, kad Viņa miesa gulēja kapā. Kvenštets parezi apzīmē to par kuriozu jautājumu, kurš balstās nepareizā cilvēciskas būtnes (viens dzīvais, dzīva būtne) definīcijā. Raksti skaidri apliecina, ka Kristus atdeva sevi par mums kā patiess cilvēks (1.Tim.2:5-6), kas nozīmē, ka arī nāvē Viņš bija patiess cilvēks.

** – Tas ir., ne parastā, fiziskā veidā, bet gan izmantojot savu ilokālās klātbūtnes veidu, ko Viņš vairākkārt izmanto arī pēc savas augšāmcelšanās (M.Lutera uzskats, pamatojoties uz Jes.66:7).