Pēdējo laiku gaidīšana un pēdējo laiku piepildījums

Gaidas iesaistās dzīvē un nosaka ticību, kas vēl neko neredz. Savukārt piepildījums nāk pēc vispārējās mirušo augšāmcelšanās, pēc tiesas pār dzīvajiem un mirušajiem, un tas attiecas uz mūžīgo dzīvi. Šī izšķiršana starp gaidām (gaidīšanu) un piepildījumu neizslēdz to, ka arī pēdējo laiku piepildījums ir gaidīšanas objekts.

Tomēr atšķirība ir tajā, ka te runāts par jaunu esības stāvokli un par skatīšanu:

“Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1.Kor.13:12-13)

Bet kas ir mīlestība, kura ved cauri zemes dzīvei, cauri nāvei, uz apsolīto mūžīgo dzīvi Dieva vaiga priekšā? Šī mīlestība, par kuru runāts Augstajā Dziesmā, ir nevis neredzama vai pat savtīga cilvēku īpašība vai tikums, bet – šī mīlestība ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls (salīdz. Jņ. 15:9; Rom. 5:5 un citur).

Par pāreju no gaidīšanas uz piepildījumu mums nekādi cilvēku vēstījumi nestāsta. Kā cilvēkiem, dzīvojot robežās starp dzīvību un nāvi, mums šajā ziņā vispār nav nekādu izziņas iespēju, nekādu analoģiju mūsu pieredzē. Ikvienam nākas pašam iet šo ceļu un tādā veidā skatīšanā pieredzēt to, kas ticībā apsolīts. Protams, nozīme ir arī tam, ka teoloģiskās runas spējas kļūst vājākas un arvien biežāk sāk klusēt vai kļūst pilnīgi mēmas. Un ko gan mēs šeit varētu teikt, ja mums nekas netiktu sacīts? Ko mēs apliecinātu, ja paši neticētu? Piepildījums skatīšanā ir ticības piepildījums. Tas ir mūsu mierinājums – dzīvojot un mirstot.

No Svētajiem Rakstiem uzzinām daudz ko no tā, kas mūs sagaida. Daļu no tā vajadzētu aplūkot sīkāk. Atbilstošajās Rakstu vietās uzkrītoša ir nomaiņa attēlojumā vai izteikumu struktūrā, proti, pāreja no apraksta un pamudinājuma uz slavinājumu un lūgšanu.

“Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”. (1.Kor.15:57)

„Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums” (Fil. 1:21).

„Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” (2. Kor. 4:16–18).

„Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen” (Rom. 11:33–36).

„Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38 un tālāk) – „..bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu” (1.Kor.8:6).

Psalmi mums rāda, kā labas un sliktas cilvēku pieredzes tiek paceltas Dieva slavinājumā. Pāreja no argumentācijas un refleksijas uz pielūgšanu un slavēšanu šajā noslēguma nodaļā ir īpaši nozīmīga. Te nav runas par to, vai tam piekrist vai noraidīt, bet – piebalsot tam, ko Dieva vārds liek mūsu sirdī un mutē. Šī ir ticības un pestīšanas pārliecības izpausme, kas nevis vienkārši stiprina mūs domās un priekšstatos, bet tajā mēs tiekam nesti un mierināti ar Dieva vārdu.

Šajā kopsakarībā mums skaidri jārunā par mistiku – pat tad, ja šis vārds un ar to saistītie priekšstati un tehnikas kļūst par pamatu dažādiem aizspriedumiem. Mistika, atbilstoši šī grieķu vārda μύω nozīmei, tulkojama kā: skatīt aizvērtām acīm to, kas atvērtām acīm vēl nav saskatāms. “Mistiskā kopība jeb savienošanās” apzīmē pāreju no ticības uz skatīšanu, kad varēsim redzēt Dievu „vaigu vaigā”. Tādēļ mums jālūdz, kā psalmi māca un norāda (piemēram, Ps. 11:7; 42:3; 140:14). Šī pieeja Dievam ticībā Kristum mums ir atkal atvērta (Mt. 5:8; 1. Kor. 13:12; 2. Kor. 3:7 un tālāk).

Šajā vietā atkal nonākam pie Kristības fundamentālās nozīmes un darbības, par kuru bija runa jau ievadā un arī turpmāk – atkal un atkal. Tādēļ, pretstatā daudziem aizspriedumiem un pārpratumiem, ir stingri jāturas pie sekojošā: mistika – šī vārda pareizajā, kristīgajā izpratnē – ir attiecināma uz mūsu sadraudzību ar Dievu, ar Jēzus Kristus un Svētā Gara dāvanas starpniecību, kā mums to atklāj Dieva vārds, tāpat arī sakramenti (mistērijas), proti, piešķirta uz Kristības pamata un Vakarēdienā, saistībā ar grēknožēlu un grēksūdzi, un tā īstenojas lūgšanā (Rom. 8:15; Gal. 4:6). Ticība, kā Luters savā priekšvārdā Vēstules romiešiem skaidrojumam saka, ir:

Dieva darbs mūsos, kas mūs pārvērš un no jauna dzemdina – no Dieva (Jņ. 1) – un nonāvē veco Ādamu, darīdama mūs par gluži ­citādiem cilvēkiem – sirdī, prātā, jūtās un visos spēkos; tā nes sev līdzi Svēto Garu.

Subjekta un objekta atšķiršana vai arī nošķiršana šeit ir atcelta, un tas, ar ko sastopamies, kas mūs saviļņo, ir Dieva mīlestība pret mums, no kuras izaug mūsu mīlestība pret Dievu:

„..jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom. 5:5).

Tas viss mums tieši attiecībā uz pēdējām lietām jāsaņem tā, kā Dieva vārds mums to atklāj un dāvā. Tāpat mums tas jāatgādina un jāapsola citiem cilvēkiem brīdī, kad viņu nāves stunda ir tuvu.

Dieva vārds un sakramenti vada un nes mūs šajā pārejā no ticības uz skatīšanu (1. Kor. 13:11 un tālāk). Tādēļ ir gluži atbilstoši norādīt uz bagātīgo dievbijīgu apcerējumu krājumu, uz lūgšanām un dziesmām, kas ietvertas mūsu dziesmu grāmatās. Tās glabā daudz ko tādu, kas nedodas rokās teoloģiskai refleksijai un argumentācijai. Te atkal redzam, cik nozīmīgi un palīdzīgi ir iemācīties šādus tekstus no galvas un paturēt tos sirdī.

Franciskāņu teologs Svētais Bonaventura (dzimis Džovanni Fidanca, 1221.–1274.) savā rakstā “Dvēseles svētceļojuma grāmata ceļā pie Dieva” dod norādījumus pārejai no ticības skatīšanā. Tas ir mistikas piemērs:

Tiek runāts par „mistisku dvēseles aizrautību, kurā prāta darbība nonāk miera stāvoklī, kamēr dvēsele paceļas Dievā”:

„Pēc tam, kad mūsu gars ir atzinis Dievu – ārpus sevis caurcaurēm un pēdās, sevī caurcaurēm un tēlā, pār sevi dievišķās gaismas līdzībā, kas pār mums atspīd, un pašā gaismā, cik tas iespējams dvēseles centieniem svētceļnieka stāvoklī, visbeidzot, uz sestā pakāpiena tā nonāk tik tālu, ka augstākajā pirmatnējā principā un Starpniekā starp Dievu un cilvēku (1. Tim. 2:5), Jēzū Kristū, uzlūko to, kas līdzīgā veidā var tikt atrasts radītās būtnēs un kas pārsniedz visu cilvēka prāta asumu. Nu tai atliek tikai uzlūkojot pacelties pār to un spert soli ne tikai pāri šai redzamajai pasaulei, bet arī pāri sev pašai. Šajā gājumā Kristus ir ceļš un durvis (Jņ. 14:6; 10:7), vadītājs un ceļabiedrs, gluži kā samierināšanas vieta pie Derības šķirsta (Rom. 3:25) un kopš mūžības apslēptais noslēpums (2. Moz. 25:20; Ef. 3:9).

Kurš pilnīgi pievērš savu vaigu šai samierināšanas vietai un kurš, būdams pilns ticības, cerības un mīlestības, godināšanā, apbrīnā un pacilātībā, godbijībā, slavinājumā un gavilēs uzlūko Viņu pie krusta, tas līdz ar Viņu svin Pashā, tas ir, pāreju. Tā viņš ar krusta staba palīdzību var iziet cauri Sarkanajai jūrai (2. Moz. 12:11; 1. Kor. 10:1 un tālāk), pamest Ēģipti un ieiet tuksnesī, kur viņš bauda apslēpto mannu (Atkl. 2:17), un līdz ar Kristu atdusas kapā. Ārēji itin kā miris, viņš tomēr jūt – cik tas iespējams svētceļnieka stāvoklī, kas tiek sacīts līdz ar Kristu pie krusta pienaglotajam ļaundarim: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk. 23:43).

Atziņas īstenošanās mainās, un nedaudz tālāk Bonaventura turpina: „Lai šī pāreja būtu pilnīga, ikvienai gara darbībai ir jātiek pārtrauktai, visdziļākajām dvēseles sajūtām pilnīgi jāpaceļas Dievā un jātiek Viņā pārvērstām. Bet tas ir kaut kas noslēpumains un pilnīgi apslēpts, tā ka to nezina neviens, kas nav to saņēmis (Atkl. 2:17); neviens to nesaņem, ja neilgojas: kaut Svētā Gara liesmas, ko Kristus sūtījis uz zemi (Lk. 12:49), pārņemtu mani līdz pašiem manas būtnes dziļumiem. Tādēļ apustulis saka (1. Kor. 2:10 un tālāk; Rom. 5:5), ka šī mistiskā gudrība ir Svētā Gara atklāta.

Šeit daba nespēj neko, un mūsu pašu centieni spēj pavisam maz. Maz spēj dabas pētīšana, bet daudz dod svaidījums (saskaņā ar 1. Jņ. 2:20, 27, tā ir χρίσμα – Kristība). Maz dod daiļrunība, bet ļoti daudz – iekšējais prieks; maz dod vārds un raksti*, bet visu sniedz Dieva dāvana – Svētais Gars; maz vai pavisam neko nedod radība, turpretī visu – Radītāja būtība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Bet, ja gribi zināt, kā tas notiek, tad jautā žēlastībai, nevis zinātnei; ilgām, nevis prātam; lūgšanas nopūtām, nevis pētījošai ­lasīšanai; ­Līgavainim, nevis skolotājam; tumsai, nevis gaišumam; nevis gaismai, bet tai ugunij, kas ar savām liesmām pilnīgi pārņem un ar mistisko svaidījumu un visdedzīgāko mīlestību pārveido Dievā. Šī uguns ir Dievs, un tās pavards ir Jeruzālemē (Jes. 31:9). Bet Kristus to ir iededzis ar Savu visrūgtāko ciešanu kvēli.