Miris režisors Ingmārs Bergmanis
Kā ziņo zviedru laikraksts “Dagen” sadarbībā ar “Latvijas Kristīgo Radio”, lielā vecumā ir noslēgusies slavenā zviedru kinorežisora Ingmāra Bergmaņa dzīve. Šajā sakarā pasaule atceras viņa nozīmīgos darbus, kas satricināja kinopasauli, atklājot cilvēka dvēseles dziļumus to vairāk un mazāk pievilcīgajās izpausmēs. Kādas bija viņa attiecības ar Dievu un attieksme pret ticības jautājumiem?
Šeit jāatceras, ka viņš uzauga mācītāja ģimenē, kur tēvs tomēr neprata savienot sava cēlā darba uzdevumus ar ģimenes tēva pienākumiem, lai bērni un sieva būtu laimīgi, mīlēti un vajadzīgi. Māte, ģimenei izjūkot, izteica stindzinošu atziņu – visa dzīva ir bijusi viena vienīga neizdošanās…
Uz šāda sarežģīta fona veidojās Ingmāra nervozā, pārjūtīgā un meklējošā dvēsele. Kā protests un uzdrošināšanās, kā sacelšanās pret visu liekulīgo un neīsto, veidojās viņa daiļrade, kas visai pasaulei atklāja zviedru pilsoņu dvēseļu dziļumos slēptos grēkus. Tajā pat laikā viņš tieši un skaudri uzdeva dziļus jautājumus par ticību, Dievu un dzīves nostāju. Arī patreiz kristietībā nav īpaši populāras šaubas un pretrunīgi jautājumi, kas liek iedziļināties visu cilvēka dzīves sfēru noslēpumos un problēmās.
Tas arī ir iemesls, kāpēc Ingmāra Bergmaņa filmas netiek vērtētas kā kristīgā mākslas sasniegumi. Viņš reti tiek pieminēts kristīgās lekcijās. Viņa valoda bija pārāk skarba, kaila un asiņaina. Un tieši tāpēc tas ir liekulīgās sabiedrības un arī kristiešu, uzdevums, tajā ieklausīties, lai sadzirdētu slēpto garīgās pasaules jūtu un dziņu simfoniju.
Bergmanis kļuvis slavens ar tādām filmām kā:
“Septītais zīmogs” [The Seventh Seal]
“Fanija un Aleksandrs” [Fanny and Alexander]
“Zemeņu lauks” [Wild Strawberries]
“Rudens sonāte” [Höstsonaten]
“Čuksti un kliedzieni” [Cries and Whispers]
vai, biju jau paspējusi aizmirst, ka vinš miris
Nu vienam otram ir jānomirst, lai par viņu kāds uzzinātu.
Ir jau, protams, tur pulka, ko redzēt. A. Misānei pirms kāda laika (kad Rīgā bija IB retrospekcija) “Luterānī” bija labs raksts par Bergmana garīgumu. Tā “slēptā garīgā pasaule” tur vairāk tā kā kakofonijā ne simfonijā atskanēja.