Zīdaiņu Kristība

Jautājums par zīdaiņu kristīšanu, pirmais no jautājumiem, kas sašķēla pāvesta varas pretiniekus reformācijas laikā, vēlreiz kļuva aktuāls Vācijas protestantu teritoriālajās baznīcās XX gadsimta 50. un 60. gados.

Šim strīdam bija praktiskas sekas, jo apmēram četrdesmit šo baznīcu mācītāji, no kuriem daži bija luterāņi, bija gatavi nekristīt paši savus bērnus, bet citi bija ar mieru šo praksi savās baznīcās izbeigt pilnīgi.¹ Kopš apgaismības laikmeta gandrīz visi vācu protestantu teologi ir nolieguši zīdaiņu ticību – Lutera doktrīnu, ka bērni var ticēt. Šis noliegums, kas ir baptistu nostājas pamatā, nenovēršami noved pie attiekšanās no zīdaiņu Kristības, ja vien netiek minēti citi apsvērumi par labu šai praksei. Ne tik sens konflikts par zīdaiņu Kristību aizsākās dogmatiskajā un ekseģētiskajā laukā. Karls Bārts jau agrāk bija izteicis iebildumus pret zīdaiņu Kristību, bet vairumu iebildumu viņš bija pataupījis savam pēdējam Baznīcas dogmatikas sējumam, kas Vācijā iznāca 1967. gadā. Bārts apgalvoja, ka viņu pārliecinājuši viņa dēla Markusa Bārta ekseģētiskie argumenti; tomēr, pirms viņš nonāca līdz pilnīgam noraidījumam, jau bija skaidrs, ka Bārta “sastapšanās” teoloģijai būs grūtības pieņemt bērnus, it īpaši mazus bērnus. Viņa sastapšanās teoloģija sastāvēja no dievišķā “Es”/“Tu”, kas stāv pretī cilvēka “es” vai sastop to. Sastapšanās brīdis starp dievišķo “Tu” un cilvēka “es” ir atklāsmes brīdis. Bez cilvēka “es” piedalīšanās atklāsme nevar notikt. Lai gan Bārts savu teoloģisko domāšanu attīstīja, protestējot pret Šleiermahera priekšstatu par apziņu kā atklāsmes avotu, viņa uzskati bija tikpat subjektīvi. Bērni nevarēja sasniegt ne Bārta sastapšanos ar Dievu, ne Šleiermahera dievišķā apziņu.

Tajā pašā laikā divu Eiropā atzītu Jaunās Derības pētnieku starpā aizsākās ekseģētisks un vēsturisks strīds par zīdaiņu Kristības izcelsmi. Tas aizsākās līdz ar divu Joahima Jeremiasa grāmatu izdošanu 1938. un 1949. gadā. 1958. gadā nāca klajā viņa ”Zīdaiņu Kristība pirmajos četros gadsimtos”. 1961. gadā Kurts Ālands atbildēja ar darbu Vai agrīnā Baznīca kristīja zīdaiņus?. Kā tas redzams no grāmatu nosaukumiem, Jeremiass ieņēma apstiprinošu, bet Ālands – noliedzošu nostāju. 1962. gadā Jeremiass atbildēja Ālandam ar grāmatu ”Zīdaiņu Kristības izcelsme”. 1971. gadā Ālands publicēja eseju krājumu, kur viņš savu nostāju salīdzināja ar Karla Bārta uzskatiem, no kuriem viņš distancējās. Šī strīda varbūtējā nozīme ir redzama baptistu ievērojamā un, iespējams, vadošā ekseģētiskā pētnieka un teologa G. R. Bīsleja-Mareja tulkotajā Ālanda atbildē Jeremiasam. Bīsleja-Mareja “Kristība Jaunajā Derībā” ir klasiska pieaugušo jeb ticīgo Kristības aizstāvība. Katra strīdā iesaistītā puse šajā vēsturiskajā diskusijā saskatīja pierādījumus savai nostājai. Neviena puse neuzdeva jautājumu par zīdaiņu Kristības teoloģisko pamatojumu, bet centās noskaidrot, vai šī paraža ir vēsturiski pastāvējusi apustuliskajā un pēcapustuliskajā baznīcā. Neviens no pretiniekiem neierosināja pavisam atteikties no šīs prakses, un pat Bārts nekad nav aicinājis uz pārkristīšanu. Ālanda galavārds bija, ka zīdaiņu Kristības atmešanai varētu būt briesmīgas sekas, un viņš to aizstāvēja, pamatojoties uz iedzimto grēku.², kas bija ATA (2. artikulā) izteiktais arguments. Problēma ar vēsturiskiem strīdiem ir tā, ka tās, ko varētu uzskatīt par pārliecinošām un objektīvām liecībām, bieži ir pakļautas dažādiem skaidrojumiem. Iebildumi pret zīdaiņu Kristību ir bijuši teoloģiski, nevis vēsturiski. Vēsturiskās liecības parasti tiek savāktas, lai pamatotu iepriekšējus pieņēmumus, nevis otrādi. ³ Tāpat kā, formulējot kristoloģiju, nevar neņemt vērā jautājumu par Jēzus vēsturiskumu, tā arī strīdā par zīdaiņu Kristību nevar nerēķināties ar vēsturiskajām liecībām

Šī strīda centrā bija grieķu vārdi οἶκος (“nams”) un οἰκία (“saime”, “nams”, “ģimene”), īpaši Apustuļu darbos. Tikai šī Jaunās Derības grāmata ietver vēsturisku un hronoloģisku stāstījumu par agrīno baznīcu. Šis teksts sniedz ieskatu (lai arī fragmentāru) Pētera, Jāņa, Jēkaba (Kunga brāļa), Stefana, Filipa (kurš parasti tiek saukts par diakonu) un Pāvila kalpošanā. Tas nenozīmē, ka vēsturiskos faktus par agrīno baznīcu nevarētu uzzināt arī no vēstulēm, bet tur tie nav izklāstīti tik precīzi un secīgi kā Apustuļu darbos.

Apustuļu darbi kā vēstījums par baznīcas izcelsmi galvenokārt stāsta par to, kā baznīca izplatījās no Jeruzālemes caur Samariju un Antiohiju uz Mazāziju, Grieķiju un visbeidzot Romu. Šajā misijas darbā Kristība tiek parādīta kā iniciācijas rituāls: vispirms tiek pasludināts Evaņģēlijs, tad cilvēki atzīstas savos grēkos un apliecina Jēzu kā Kungu un Kristu, un tad viņi tiek uzņemti draudzē ar Kristību. Pēc šī parauga notika pirmslieldienu Jāņa un Jēzus kristības. Zīmīga atšķirība Apustuļu darbos ir tā, ka šeit sludināšana un kristīšana bieži notiek saimēs jeb namos. Jāņa un, iespējams, arī Jēzus kristības notika Jordānā, bet tās notika arī citās nenosauktās vietās (Jņ.3:26, 4:1). Pēteris sludina Kornēlija “namam” un viņus kristī (Ap.d.10. nod.). Arī Pāvils kristī Lidijas “namu” (Ap.d.16:15) un Filipu cietuma sargu (Ap.d.16:27–34). Korintā Pāvils kristī kāda Krispa “namu”. Šķiet, ka Krisps šeit ir pirmais, kas sāk ticēt un tiek kristīts (Ap.d.18:8). Visa “nama” kristīšanu apstiprina 1.Kor., kur Pāvils apgalvo, ka ir kristījis Stefanas “namu” (1.Kor.1:16). Šķiet, ka tas pats Krisps, kas 1.Kor.1:14 tiek kristīts, ir minēts arī Ap.d.18:8 kā sinagogas priekšnieks. Nams senajā pasaulē vairāk atgādināja paplašinātu ģimeni (saimi), nevis nukleāro ģimeni. Pāvils piemin, ka viņš ir kristījis Krispu un kādu Gaju (1.Kor.1:14). Tad seko atsauce uz Stefanas namu (1.Kor.1:16). Ja tas ir tas pats Krisps, kas minēts Ap. d. 18:8, tad Pāvils, pieminot viņu, ir domājis arī visu viņa namu. Protams, tas pats attiektos arī uz Gaju, lai gan arī viņa nams šeit nav pieminēts. Stefana un divi citi vīri kopā ar savām saimēm ir ticīgi. Tika kristīti arī atsevišķi cilvēki, kā etiopiešu einuhs Ap.d.8:27–39, bet apustuliskā kalpošana bieži tika vērsta uz visu saimi.

Tā kā Krisps Ap.d.18:8 ir nosaukts par sinagogas priekšnieku, ir grūti izvairīties no secinājuma, ka viņa saime veidoja sinagogas kodolu. Iespējams, ka viņa bērni piederēja pie sinagogas, kas dotu papildu liecību tam, ka bērni tika iekļauti baznīcā un tika kristīti. Sinagogas kļuva populāras pēc Jeruzālemes krišanas 70. gadā pēc Kristus dzimšanas, bet jau pirms tam sinagoga bija jūdu dzīves centrs, ar kuru bija saistīta Jēzus (Mt.9:35; Lk.4:16, 4:44) un Pāvila (Ap.d.13:5, 13:14, 14:1, 17:1, 17:10, 18:4, 18:8, 18:19, 19:8) kalpošana. Vairums pētnieku sinagogu izcelsmi meklē Babilonā, kur jūdiem nebija pieejama tempļa kalpošana. Arheologi nesen ir atklājuši kādu sinagogu Jērikā, kura ir būvēta ap 70.–50. gadu pirms Kristus dzimšanas. Ir jāmaina agrākais uzskats, ka sinagogas kā atsevišķas celtnes parādījās ne agrāk kā pirmajā gadsimtā. Norādes uz sinagogām pirmajā gadsimtā varēja būt atsauces gan uz cilvēku sapulcēm, gan uz ēkām, kurās šīs sapulces notika. Šīs sanāksmes kādreiz varēja notikt arī ārpus mājas, bet pirmajā gadsimtā šim mērķim tika izmantotas plašas privātas mājas vai īpašas ēkas. Pat pēc tam, kad sinagogas tika uzceltas, sinagogu sanāksmēm vēl tika lietotas mājas. Kādam Titijam Justam, kas tiek nosaukts par dievbijīgu vīru, piederēja māja blakus sinagogai, kuras priekšnieks bija Krisps (Ap.d.18:7–8). Iespējams, ka arī citi pilsētas iedzīvotāji, ieskaitot Titiju Justu, kopā ar Krispa ģimeni piederēja pie šīs sinagogas. ⁴ No teiktā varam noprast, ka ticīgie korintieši bija dzirdējuši Pāvilu sinagogā vai Krispa namā.

Pilnīga sinagogas pārtapšana par dievkalpojuma vietu varēja notikt tikai pēc Jeruzālemes sagraušanas:

Līdz tempļa sagraušanai sinagogas bija vietas Bībeles lasīšanai un skaidrošanai, un nav nekādu liecību, ka tās būtu izmantotas kopīgām lūgšanām.

Šīs sapulces varēja kalpot kā tiesas, tāpat arī citiem, visticamāk sociāliem, mērķiem. Tempļa sagraušanas laikā tikai Jeruzālemē bija 394 sinagogas. Šajās sanāksmēs jeb sinagogās sludināja Jēzus, un tās kļuva par kristiešu sinagogu, tas ir, baznīcu, kodolu. Mēs varam tikai iztēloties šo sinagogu sapulču lielumu. Iespējams, ka parasti tur sanāca piecdesmit līdz simts cilvēku (Ap.d.1:15) atkarībā no mājas jeb ēkas, kurā viņi pulcējās. Lielā sinagoga Aleksandrijā bija tik liela, ka tika vicināts karogs, lai paziņotu aizmugurē stāvošajiem, ka lūgšana ir beigusies.

Krispa nams, kas bija kalpojis par sinagogu, pēc viņa atgriešanās kļuva par baznīcu. Ap. d. 19:8–9 stāsta, ka kādā sinagogā Pāvils sludināja trīs mēnešus, un tad viņš savus mācekļus, tas ir, ticīgos, veda no turienes prom un veidoja pats savu sapulci. Tā kā Pāvila baznīcu kodols tika veidots no sinagogu dalībniekiem un dažos gadījumos – no visas sinagogas, šie jūdi bija iepazīstināti ar publisku Bībeles lasīšanu un sludināšanu (Ap.d.13:15), kas ir tik būtiskas kristiešu dievbijībai (1.Tim.4:13). Bērnu iekļaušana Krispa sinagogā ir pilnīgi ticama, jo tie jau bija viņa saimes locekļi. Ir arī citas liecības, ka bērni bija daļa no sinagogā notiekošā. Kāds pētnieks saka:

Dažreiz bērni tika saukti par “sinagogas priekšniekiem”, kas varētu nozīmēt, ka šis tituls bija pārmantojams.

Pavisam droši, ka bērni ar šādu titulu tika iekļauti sinagogās. Ja minētā prakse bija populāra pirmajā gadsimtā, arī Krispa bērniem būs bijis šāds tituls. Kad dažas sinagogas pārtapa par baznīcām, kā tas, šķiet, bija Krispa gadījumā Korintā, bērni visticamāk saglabāja savu vietu šajās sapulcēs. Paliek vienīgi iespēja, ka, sinagogām pārtopot par baznīcām, bērni no tām tika izslēgti, kas ir maz ticams.

Iespējams, ka Pāvils domājis sinagogu, apgalvodams, ka viņa māceklis un palīgs zina Svētos Rakstus no mazām dienām (2.Tim 3:15). “Svētie Raksti” ir skaidra norāde uz visu Veco Derību, nevis tikai uz tās atsevišķām daļām. Šie rakstu ruļļi bija tik dārgi, ka ir neticami un gandrīz neiespējami, ka vienkāršiem cilvēkiem mājās būtu to kopijas. Turēt privātā īpašumā Svētos Rakstus bija titulētu bagātnieku privilēģija, pie kuriem piederēja “etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas” (Ap.d.8:27). Neapspriežot jautājumu, vai Timoteja mātei vai vecāmātei bija līdzekļi, lai iegādātos rakstu ruļļus ģimenes īpašumā, ir maz ticams, ka sievietēm būtu uzticēta atbildība tos lasīt pat saviem bērniem. Timoteja tēvs, kas bija grieķis un droši vien neticīgais (Ap.d.16:1), diez vai būtu veicis šo jūdu svēto pienākumu. Bībeles studijas mājās ir moderns fenomens, kas nāca modē ar septiņpadsmitā gadsimta piētismu. Bet Bībeles ruļļi bija īpaši dārgi sinagogās, kas bija vairāk nekā jūdu dzīves centri diasporā, no kurienes sinagogas ir cēlušās. Šķiet, ka nav cita saprātīga izskaidrojuma kā tas, ka Timotejs, kurš nebija apgraizīts, bija dzirdējis Svētos Rakstus sinagogā, kur viņu bija vedusi māte vai vecāmāte jau drīz pēc dzimšanas. Bībeles ruļļi gan sinagogas, gan baznīcas praksē bija domāti publiskai lasīšanai. Tā kā dievbijīgajam jūdu zēnam Timotejam jau bērnībā bija mācīti Svētie Raksti, šķiet, ka viņa uzņemšana sinagogā ir ļoti ticama.

Vēl viena liecība par labu bērnu uzņemšanai sinagogā un baznīcā ir tā, ka Timotejs bija kļuvis ticīgs, pateicoties savai mātei un vecaimātei (2.Tim.1:4–5). Pāvils pasludināja Timotejam Kristu, balstoties uz to, ko Timotejs bija apguvis jau bērnībā. Tādēļ šķiet ļoti iespējami, ka uz jūdu sinagogām, kas pieņēma Jēzu kā Kristu, tāpat kā gadījumā ar Krispu, tika vesti bērni. Tas attiecas arī uz tām sanāksmēm, kas sevi sāka dēvēt par baznīcām. Papildu pētījumi varētu paplašināt mūsu zināšanas par pirmā gadsimta sinagogu uzbūvi, bet pieejamās liecības stingri norāda, ka pat mazi bērni tika uzņemti sinagogā. Timotejs, kuram Pāvils uzlika par pienākumu nodoties publiskai Rakstu lasīšanai kā mācītājam un bīskapam (1.Tim.4:13), bija sācis apgūt šo svēto pienākumu kā bērns (2.Tim.3:15).

Ālanda un Jeremiasa strīds nebija par to, vai šādi nami kalpoja par baznīcām, bet vai tajos tika iekļauti bērni. ⁵ Šis strīds ir svarīgs ne tādēļ, ka zīdaiņu kristīšanas praksi vajadzētu atvasināt no kādām apustuļu paražām, bet tādēļ, lai zīdaiņu Kristības pretinieki neiegūtu neapstrīdamu vēsturisko liecību atbalstu saviem uzskatiem. Baptistiem bija svarīgi Ālanda argumenti, lai gan pašu Ālandu šie argumenti nepārliecināja atmest zīdaiņu kristīšanu. Teoloģiskā pārliecība pārvarēja viņa paša vēsturiskos secinājumus. Argumenti, kas pamatojas vēstures klusēšanā, nav pārliecinoši, bet tos nevar atraidīt tikai tādēļ, ka tie nesaskan ar mūsu secinājumiem. Parādot, ka tikai pieaugušie šajos namos tika kristīti, tiek atbalstīts uzskats, ka bērni netika kristīti un viņus arī nevajag kristīt. Ir jāpiekrīt, ka Jaunā Derība daudz nerunā par to, ka bērni tika kristīti. Bet šo pašu argumentu var lietot attiecībā uz sievietēm, kas saņem Svēto Vakarēdienu: Jaunajā Derībā uz to nav nevienas norādes. Ņemiet vērā, ka bieži tiek apgalvots, ka Jēzus nekad nav teicis: “Es esmu Dieva Dēls,” bet Viņš to nepārprotami ir darījis (Mt.27:43). Mēs nemeklējam attaisnojumu, lai apšaubītu vēsturiskus argumentus, bet gribam apgalvot, ka visas strīdā iesaistītās puses lieto šos argumentus līdzīgā veidā.

Nav brīnums, ka Apustuļu darbi pārstāsta, kā pieaugušie dzirdēja Evaņģēliju un tika kristīti, jo Apustuļu darbi ir stāstījums par misijas rezultātā tapušo baznīcu, par to, kā tā iesakņojās Romas impērijā un kā šīs draudzes dzīvoja. Bērnu nepieminēšana nav nekas neparasts. Ja kāda sapulce nav domāta tieši bērniem, viņi netiek pieminēti. Vēl mazāk tiek pieminēti zīdaiņi. Lai gan bērniem ir likumīgas tiesības, viņi reti ir saistīti ar sabiedriskām lietām un tādēļ netiek iekļauti vēsturiskos vēstījumos. Kur bērni tiek pieminēti, viņi netiek nošķirti no pieaugušajiem. Bieži tiek stāstīts par antīkās pasaules lielo vīru apbrīnojamo bērnību, bet ir skaidrs, ka tie ir vēlīni un izdomāti stāsti. Daudz plašāku un sīkāku informāciju par jau izveidojušos baznīcu sniedz Pāvila vēstules. Tās nav ar misiju saistīti teksti, bet apcerējumi par to, kā kristiešiem jārīkojas un kam viņiem jātic. Pavisam dabiski, ka vēstījumi par baznīcas vēlāko attīstību, īpaši pēcapustuliskajā periodā, sniedz plašu vēsturisku materiālu par bērnu kristīšanu. Tas nenozīmē, ka Apustuļu darbi un pārējā Jaunā Derība vispār nepieminētu bērnus. Varbūt nebūtu nevietā salīdzinājums ar mūsu vēsturi. Vēsture liecina, ka pirmie Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi bija tie, kas parakstīja Neatkarības deklarāciju, un kareivji, kuri par to cīnījās. Lai gan bērni nav pieminēti kā pilsoņi, viņi nepārprotami tādi bija. Mūsdienās lielākajā vairumā gadījumu pilsonība tiek piešķirta no dzimšanas un netiek prasīta kāda īpaša lojalitātes parādīšana. Šī analoģija netiek piedāvāta kā pārliecinošs arguments, bet kā ilustrācija tam, kā bērni tiek iekļauti cilvēku grupās, kas nav baznīca.

Savā Vasarsvētku sprediķī, kura kulminācija ir trīs tūkstošu kristīšana, Pēteris apgalvo, ka grēku piedošanas apsolījums Kristībā un Svētā Gara došana ir domāta klausītājiem un viņu bērniem (Ap.d.2:39). Lai gan šis apgalvojums ietver apsolījumu, ka baznīca pastāvēs daudzās paaudzēs (Mt.16:18), tas attiecas arī uz apsolījumā ietverto cilvēku bērniem. “Bērni” attiecas ne tikai uz tiem, kas nav sasnieguši pieaugušā vecumu, bet te noteikti ir ietverti arī viņi. Šis pants kalpo kā “Lielā brīvības harta” visai Apustuļu darbu grāmatai. Apsolījums tiem, kas tika kristīti pirmajos Vasarsvētkos, attiecas uz visiem pārējiem kristītajiem Apustuļu darbos. Šajā apsolījumā tiek iekļauti arī viņu visu bērni. Tādējādi pirmā gadsimta beigās baznīca ir burtiski visur. Pēteris un Pāvils ar savu kalpošanu bija piemērs tam, ko darīja visi apustuļi un viņu sekotāji. Nekas nav teikts par deviņu citu apustuļu, kuri sākotnēji bija klāt Jeruzālemē, kalpošanu. Bet to, kas tika veikts Apustuļu darbos, šie apustuļi neskaitāmas reizes darīja visā Romas impērijā. Piemēram, Pētera kalpošana bija daudz plašāka, nekā to apraksta Apustuļu darbi. Pēc atlaišanas no cietuma par Pēteri vairs netiek stāstīts (Ap.d.12:17) (izņemot sanāksmi Jeruzālemē (Ap.d.15:7)), bet tas nenozīmē, ka viņa kalpošana būtu beigusies. Ir pamatotas liecības, ka viņš devās uz Romu. Tikai neliela daļa no Pētera un Pāvila darbības ir pieminēta Apustuļu darbos. Šīs nedaudzās epizodes bija raksturīgākās no neskaitāmiem citiem apustuļu darbiem Persijā vai Ziemeļāfrikā. Tas, kas notika baznīcās, kuras ir pieminētas Apustuļu darbos, notika visur, kur apustuļi gāja: “Un tie izgāja un mācīja visās malās” (Mk.16:20). Pat ja šis pants nepieder pie sākotnēja Marka evaņģēlija, tas apraksta to, kas notika. Šī “sludināšana visās malās” ietvēra arī “namus” un to kristīšanu.

Antīkās pasaules nami jeb saimes bija noslēgtas sociālas vienības, kas iekļāva tēvu, māti, viņu bērnus, kalpus, vergus ar viņu bērniem un visus citus, kuri varētu būt ar viņiem saistīti sociālu vai saimniecisku iemeslu dēļ. Izmēru ziņā dažas saimes atbilda nelielu ciematu lielumam. Vēsturiskā strīda par zīdaiņu kristīšanu galvenais jautājums ir, vai Kornēlija, Lidijas vai Filipu cietumsarga namā bija bērni. Lielākā daļa vēsturisko argumentu nav pilnīgi droši, bet tiem tomēr ir zināma ticamība. Iespējamību, ka visos vai kādā no šiem namiem bija bērni, nevar noliegt, jo pēc definīcijas bērni piederēja pie antīkās pasaules namiem. Ir ļoti iespējams, ka visos šajos namos bija bērni. Pīpers šo argumentu izvērš plašāk. Pat ja nama saimniekam nebija bērnu, tie bija viņa kalpiem. Nams bez bērniem būtu izņēmums. Ir ļoti apšaubāmi, ka visos trijos Apustuļu darbos minētajos namos nebūtu bijis bērnu.

Pirmā vēstule korintiešiem arī runā par namu kristīšanu. Lai gan Pāvils apgalvo, ka viņš kristīja tikai Stefanas “namu”, ir skaidri norādīts, ka viņš kristīja arī Gaja un Krispa “namu”. Pievienosim tos namus, par kuriem Pāvils pateicas, ka tur viņš pats nevienu nav kristījis, bet kuri ir kristīti (1.Kor.1:14). Ja jau viņš ir tik pateicīgs, tad šādu namu būs bijis daudz! Pie tiem pievienosim simtus un pat tūkstošus namu, kuros apustuļi sludināja un kuri tika pārveidoti par baznīcām. Nav šaubu, ka šajos namos ne tikai bija bērni, bet reti bija tādi nami, kur bērnu nebija! Pretēji modernajai antīkajā pasaulē nebija cilvēku, kas dzīvotu vieni paši, bet visi, kungs un kalps, vīrs un sieva, pieaugušais un bērns, pat atraitņi, bija iekļauti ģimenē vai namā. Cilvēki tika mudināti precēties, un viņiem bija bērni daudz agrākā vecumā nekā tagad. Ir pietiekami daudz liecību, kas norāda, ka šī saimes struktūra netika izskausta, bet tika iekļauta baznīcā (sal. Gal.3:28; Ef.5:21–6:9; 1.Jņ.2:12–14). Tās bija praktizējošas baznīcas (1.Kor.16:15, 19).

Vismaz ir jāteic, ka no vēsturiskā viedokļa Jaunā Derība kategoriski neizslēdz bērnu un zīdaiņu Kristību. Pēc vēsturiskās iespējamības likumiem, šie argumenti ievērojami sliecas pretējā virzienā. Vēsturiskais secinājums ir tāds, ka no paša sākuma bērni un zīdaiņi tika kristīti. Mums ir jāpamato viens no diviem pieņēmumiem: vai nu (1) agrīnā baznīca nekristīja bērnus un kāda nezināma persona vēlāk aizsāka šo praksi, kas bija sveša iedibinātajai baznīcas paražai; vai arī (2) baznīca no vissenākajiem laikiem kristīja bērnus. Pirmajam pieņēmumam ir vairāk problēmu, jo nav ziņu par šādu pārrāvumu, kas būtu saistīts ar šīs prakses ieviešanu. Ir saprātīgi uzskatīt, ka kāds būtu iebildis pret šīs paražas aizsākšanu un tā tiktu atzīta par neapustulisku. Paražas bija svarīgas. Apgraizīšanas svītrošana no nepieciešamo paražu saraksta gandrīz sašķēla baznīcu. Argumenti pret zīdaiņu Kristību nevar izskaidrot, kāpēc nav ziņu par iebildumiem pret šīs paražas ieviešanu. Vieni paši vēsturiskie argumenti nav pārliecinoši, bet zīdaiņu Kristības pretinieki nedrīkst selektīvi lietot šīs liecības, lai aizstāvētu savu nostāju, neņemot vērā liecības, kas nav izdevīgas viņu nostājai. ⁶

Vēl viens pierādījums zīdaiņu Kristībai ir tāds, ka Jaunā Derība baznīcā iekļauj bērnus. Tie galvenokārt nav vēsturiski, bet ekseģētiski argumenti, tāpēc ka tie ir atkarīgi no tā, kā teksti tiek skaidroti. Mūsu ticības apliecības šo jautājumu risina teoloģiski, un tas tiek atvedināts no iedzimtā grēka doktrīnas:

Visi cilvēki, dabiskā kārtā dzimuši, ir piedzimuši ar grēku.

Vienīgā izeja ir atdzimšana caur “Kristību un Svēto Garu”. Reformācijas sākumā zīdaiņu Kristība faktiski bija vienīgā Kristības forma. Šis fakts var nozīmēt vienīgi to, ka bērnu, kas piedzimuši ar grēku, pestīšanai ir nepieciešama atdzimšana Kristībā un Svētajā Garā. Visiem, kas ir dzimuši, ir jāatdzimst caur Kristību, lai iegūtu pestīšanu. Kristība nav tikai privilēģija bērniem kā tādiem, kurus Kristus ir atpircis, bet tā tika uzskatīta par nepieciešamu pestīšanai, kā tas aplūkots iepriekš.

Luterāņu zīdaiņu Kristības skaidrojumā ir svarīga universālā pavēle kristīt visas tautas, kura minēta Mt.28:19; tiek uzskatīts, ka tā aptver gan bērnus, gan pieaugušos (Augsburgas apoloģija, IX). ⁷ Izpirkšanas, kas aptver visus cilvēkus, līdzīgie universālie mērogi ir būtiski pavēles kristīt universalitātei. Tādējādi pavēle kristīt netiek pievienota kā atsevišķs dievišķs, autoritatīvs rīkojums, kas pieprasa aklu paklausību baznīcai, bet tā ir neatņemams piepildījums izpirkšanai, kurā Kristus iekļauj arī bērnus.

Luteriskās ticības apliecības šo domu gājienu neizvērš plašāk, bet to var secināt no apliecību teoloģijas pamatprincipiem. Augsburgas ticības apliecībā tūlīt pēc artikula par iedzimto grēku, kurā ir netieši ietverti arī bērni, seko artikuls par Kristu, kas ir “piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu Sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem”. Kristus ir uzkāpis debesīs, lai dotu Svēto Garu, kas sniegtu Kristus pestīšanas darba nopelnīto svētību tiem, kuri tic (ATA, III). Dieva priekšā ir piedots tikai tiem, kuri ir attaisnoti Kristus dēļ ticībā. V artikuls runā par dievišķi iedibināto kalpošanas amatu, tā ka ar Dieva vārdu un sakramentiem var tikt dots Svētais Gars, lai radītu ticību, kura ir nepieciešama, lai saņemtu attaisnošanu. IX artikuls īpaši runā par bērnu kristīšanu, lai viņi varētu tikt uzņemti Dieva žēlastībā. Šis artikuls, kas pirmo reizi runā īpaši par zīdaiņu Kristību, tikai izvērš to, kas jau bija ietverts no II līdz V artikulam. Bērni tiek iekļauti iedzimtajā grēkā (ATA, II), Kristus darbā (ATA, III), un viņiem vajadzīga ticība, lai būtu attaisnoti Dieva priekšā (ATA, IV), kas var notikt, tikai pateicoties kalpošanai, kura dāvā žēlastību ar sakramentiem (ATA, V). Šī argumentācija ir pilnīga vēl pirms un bez atsevišķa artikula par Kristību. Lai gan Augsburgas ticības apliecība neaplūko zīdaiņu ticību, tās eksistence ir vienīgais iespējamais secinājums. Bērni, tāpat kā jebkurš cits, ir iekļauti gan iedzimtajā Ādama grēkā, gan Kristus izpirkšanas darbā. Lai viņi būtu attaisnoti, arī viņiem ir vajadzīga ticība, kuru var radīt tikai Svētais Gars, kas darbojas caur žēlastības līdzekļiem. Šo līdzekļu vidū Kristība ir tā, kas iezīmē cilvēka, kurš miris grēkā, atdzimšanu. Lai cik vērtīgi, kā iepriekš parādīts, būtu vēsturiskie argumenti par labu zīdaiņu Kristībai, tomēr luterisko ticības apliecību galvenais arguments ir pamatots grēka un žēlastības universalitātes izpratnē: Bauslības un Evaņģēlija teoloģiskie principi ir tikpat labi piemērojami bērniem kā ikvienam citam.

Šis tika uzrakstīts pirms Ālanda atbildes.
4 – “Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai. Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja Tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti” (Ap.d.18:7–8).
5* – Ievērojiet, ka Deila Mūdija atsauce kautrīgi norāda uz “namu” 1.Sam.22:19, kur ir minēti vērši, ēzeļi un sīklopi kopā ar vīriem, bērniem un zīdaiņiem. Novērtējot Mūdija humoru, varētu norādīt, ka Jaunajā Derībā minētās saimes atradās pilsētā. Ja Jaunā Derība būtu rakstīta lauku lasītājiem, tad mēs varam pieņemt, ka dzīvnieki aplokā būtu atbrīvoti no Kristības.
6 – Grudema galvenais arguments pret bērnu iekļaušanu saimēs ir tāds, ka, izņemot Lidiju, šie kristītie tiek aprakstīti kā tādi, kas kaut ko dara vai tic. Filipu cietumsarga “nams” dzirdēja Dieva vārdu un saņēma to ar prieku. Arī Stefanas “nams” nodevās kalpošanai svētajiem. Tā kā, pēc Grudema uzskatiem, bērni, it īpaši mazi bērni, nevar ticēt, viņi tiek izslēgti. Viņu izslēgšana ir dogmatisks un nevis vēsturisks secinājums. Viņa ticības definīcija (“Man ir jāizšķiras paļauties uz Jēzu, lai Viņš mani personiski pestītu”) nav bibliska, bet ļoti atgādina sinerģismu.
7 – No Lutera redzes viedokļa pavēle kristīt, kas atrodama Mateja evaņģēlija beigās, pieliek punktu jebkuram strīdam par zīdaiņu kristīšanas jēgu vai bezjēdzību.