Divdesmit piektā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana, – lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. [Mt.24:15-28]

Kad tu, mans draugs, uz kādu brīdi esi viesībās, tad tev jāatceras, ka esi vienīgi tur viesis, un jāatceras pašam sava māja, un no labā drauga reiz jāšķiras. Līdzīgi notiks ar mums, kas šajā pasaulē esam viesi un svešinieki. Arvien apdomājiet, ka reiz nāks laiks, kad mums no šīs svešās zemes, pasaules, būs jāšķiras un jādodas uz mūsu īsto tēvzemi . To mums arvien ir jāapdomā, lai Kungs Jēzus Kristus pēkšņi [piepeši] mums nezinot mūs nepārsteigtu ar savu pastaro dienu. Mēs „esam nonākuši pie laika beigām,” saka svētais apustulis Pāvils. [1.Kor.10:11] Arī Pēteris raksta: „Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis.” [1.Pēt.4:7] Jā! Kunga Jēzus Kristus svētais māceklis, kam vārds bija Jānis saka: „Bērniņi, ir pēdējā stunda.” Svētie apustuļi savā laikā to jau atzinuši, un daudz runājuši par pasaules galu, tādēļ vēl vairāk arī mums pienākas šajos laikos runāt par pasaules galu un sacīt: Mēs esam nonākuši pie laika beigām.

To rāda mums Kungs Jēzus šīs dienas evaņģēlijā, aprakstīdams pasaules galu. Viņš šeit sākumā runā par krāšņās un lielās pilsētas Jeruzalemes izpostīšanu, tomēr Viņš runā tā, it kā Jerzuāleme jau būtu izpostīta – līdzīgi pasaulei ir gaidāma pastarā dienā. Ko Kungs Jēzus šeit runā par Jeruzālemes izpostīšanu, to mums jāsaka arī par pastaro dienu. Šajā evaņģēlijā Jēzus Kristus daudz runā arī par pastaro dienu: tie sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.
Mēs šobrīd gribam uzklausīt, ko Kungs Jēzus Kristus mums saka par Jeruzalemes izpostīšanu un pasaules galu.

Dievs Kungs, dod savu Garu,
Ka es, cik manīdams,
Pareizi dziedāt varu,
No debess lietiņāms,
Iekš viņas saulītes,
Kur man būs dzīvot priekā,
Kur man nerūps nenieka,
Kur Dievs man atspīdēs. Āmen.

Mūsu Kungs Jēzus Kristus svētajā evaņģēlijā saka: Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana [apdomā]. Ar šiem vārdiem Jēzus Kristus grib mums likt lasīt pravieša Daniēla rakstīto. [Dan.9:21] Svētais eņģelis Gabriēls pravietim Daniēlam bija stāstījis par laiku, kad piedzims Kungs Jēzus un mirs par mūsu grēkiem, un par Jeruzālemes izpostīšanu, līdz ar ko izbeigsies jūdu uzpurēšana. Kad svētais eņģelis to bija pravietim Daniēlam izstāstījis, tad viņš piebilda diezgan savādu piezīmi: „iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.” [Dan.9:27] Šos vārdus, saka Jēzus Kristus, mācekļiem, kas tos lasa, ir rūpīgi jāapdomā. Lai jūs, mīļie draugi, šos vārdus varētu pareizi saprast, jums jāzina, ka ķēniņš Sālamans lika Jeruzalemē uzcelt skaistu baznīcu [templi]. Šajā baznīcā, vietā, kur Dievs runāja, viņš lika divus ķerubus no eļļas koka, desmit olekšu augstumā. [1.Ķēn.6:23,27] Šie ķerubi izpleta savus spārnus tā, ka viena ķeruba spārns sniedzās līdz vienai sienai, bet otra spārns līdz otrai sienai. Zem spārniem stāvēja derības šķirsts un žēlastības krēsls. Pie šiem spārniem, saka Dieva eņģelis, stāvēs negantība, lielas koks jeb akmens, kurā atveidota cilvēka seja, ko turēs par dievu, piekops elkdievību. Šāda elkdievība Dievam un godīgiem kristiešiem ir negantība, tāpat kā visi grēki Dieva priekšā ir negantība, no kuras Dievs novērš savas acis un to nedz uzlūko nedz ieredz [pacieš].

Kad Kungs Kristus saka: Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, Viņš grib sacīt: Kad jūs redzēsiet, ka jūdi Kungu Jēzu nievās, apsmies un apmēdīs, ka pastāvēs savā nepareizajā ticībā un sacelsies dumpjos, un ka romiešu karaspēks aplenks Jeruzalemi – kad jūs redzēsiet šādu negantību, par kādu rakstīja pravietis Daniēls, tad domājiet un ticiet patiesi, ka pienācis tempļa un Jeruzalemes gals.

Līdzīgi kā jūdi ar elkdievības negantību un dažādiem grēkiem pelnīja Dieva sodu un asu rīksti, ka pilsēta, templis un viņi paši tika izpostīti, un dzīvi atlikušie izlīda pa visu pasauli, tāpat arī šinīs pastarojos laikos cilvēku bērni ar dažādiem grēkiem Dieva dusmas un sodu pār sevi vilktin velk. Cilvēka sirds ir Dieva baznīca, kā saka svētais apustulis Pāvils: Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. [1.Kor.3:16-17]

Bet cik negantīgi šis Dieva nams cilvēkos ir sagānīts? Velns viena otra sirdī ir cēlis elkdievības negantību, zvērēšanas negantību, nepatiesas Dieva vārda lietošanas negantību, lādēšanas negantību, negantību, kad Dieva vārds tiek turēts par nieku, un godīgi mācītāji tiek apsmieti un nievāti. Velns daža cilvēka sirdī, kā Dieva baznīcā, cēlis nepaklausības negantību: Bērni negrib klausīt vecākiem, saime saviem maizes devējiem, saimniecei un saimniekiem, ļaudis vairs nekaunas [Red. – vairāk domāts kā cieņa vai pazemība nodurot acis, vai kaut kā tamlīdzīgi] savu kungu un gaspažu priekšā. Daža cilvēka sirdī velns ir cēlis riešanas, bāršanās, dusmu un kaušanās negantību, kā arī maucības un laulības pārkāpšanas negantību, zādzības, pievilšanas, melošanas un liekas valodas negantību, grēcīgu un nepatiesu iekāri pēc tuvākā nama, ēkām, zemes, lopiem un saimes. Tie viens otram šis lietas atviļ. Un kas var visu negantību uzskaitīt? Šie un citi grēki cilvēka sirdī ir negantība augstā Dieva acīs. Tas Viņa priekšā ir tāda lieta, tā sakot, ka Viņam, to redzot, pāriet šaušalas līdzīgi kā tas notiek cilvēkam. Jo ikviens, kas to dara, ikviens, kas dara netaisni, tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. [5.Moz.25:16] Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība, [Sal.pam.28:9] saka ķēniņš Sālamans. Vai tad par šādiem grēkiem lai nenāk Dieva sodība, ka zeme tiktu izpostīta? Šīs pašas negantības dēļ pirmā pasaule tika noslīcināta ūdenī, [1.Moz.6] uguns lija pār Sodomu un Gomoru [1.Moz.19] un Jeruzaleme tika izpostīta līdz klajumam. [Lk.19] Negantības dēļ zeme piedzīvo mēri, badu un karus. Dievs zin kur vaidu laikos dažs mātes bērns aizklīdis un palicis.

Ikkatram mūsu starpā šos vārdus dzirdot jāzina, ka Dieva sods ir tuvu klāt un pastarā Diena ir durvju priekšā. Sargies, ak, cilvēk! Sargies no grēkiem, ka tevi Dieva sods pastarā dienā neaizgrābj, kā jūdus Jeruzalemē laikā, kad tie jutās visdrošāk [vislielākā mierā].

Jēzus Kristus, runādams par Jeruzalemes izpostīšanu, saka: Tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Lielas bēdas ir redzētas arī citos laikos, kad visi cilvēki, visi lopi, zvēri un putni līdz pat pasaules galam apsīka, un atlika tikai astoņi cilvēki, [1.Moz.7] un tie lopi, putni un zvēri, kas sekojot Dieva vārdam iegāja laivā, kas bija taisīta kā šķirsts. Lielu nelaimi piedzīvoja ļaudis Sodomā un Gomorā, kad Dievs lieka līt pār tiem ugunij un sēram, kas tos kā cūkas brucināja. [1.Moz.19] Briesmīgus laikus ir piedzīvojuši arī jūdi. Bet to nevarēja salīdzināt ar to, ko tie piedzīvoja, kad tika izpostīta viņu pilsēta, templis un zeme. Jā! Jēzus Kristus saka, ka tādas bēdas vairs nebūs.

Tagad jūdiem malu malās, kur tie izklīduši, ir jācieš, jo neviens to neieredz, ikviens tos ienīst, bet mums tā ir smiekla [smieklīga] lieta [nieks], kad mēs atskatāmies uz viņu pilsētas, tempļa un zemes izpostīšanu. Tāpēc Kungs Jēzus saka: Ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos. Nebūtu pats Dievs romiešu karaspēkam liedzis un aizturējis rokas, tad nebūtu vairs nevies no šiem jūdiem atrodams. Bet Dievs saīsināja viņu nelaimes dienas, ka vēl no šiem ļaudīm kāds atlika.

Proti [saproti] nu, mans draugs, kādi laiki nāk, kad Dievs savas dusmas pār cilvēkiem kratīdams izkratīs. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! [Ebr.10:31] Kad Dievs mūsu grēku dēļ sāk dusmoties, tad Viņš ņem vienlaicīgi trīs zobenus savā rokā. No lielas un rūpīgas asināšanas tie spīd un laistās. Ar tiem Viņš cērt pa labi un pa kreisi, nevienu nežēlodams. Kas ir šie trīs zobeni? Karš, bads un mēris. Šos trīs sajuta arī jūdi Jeruzalemē. Pilsētu aplenca romiešu karaspēks liedzot iekļūt pilsētā vai izkļūt no tās. Pilsētā izcēlās viens dumpis pēc cita. Nebija miera uz ielas, mājās un Dieva namā. Pa simtiem tie apkāva viens otru kā suņi. Jeruzalemē bija simtučetdesmit lielas klētis piebērtas ar labību, kas pietiktu divdesmit gadiem. Bet dumpinieki tās pārgalvīgi nodedzināja. Tad sākās bads. Cits citam rāva maizi ārā no mutes. Pēc tam tie ēda, Dievam pateikdami, kad dabūja salmus, ādas, siksnas no segliem un vecām kurpēm. Tie ēda peles, žurkas, kaķus un suņus. Kāda muižnieka gaspaža nokāva un apēda pati savu bērnu. Izcēlās mēris. Pēc pieciem mēnešiem bija izmiruši simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc tam, kad ieņēma pilsētu, katrs kam bija zobens, cirta, dūra, kāva ko vien atrada tā, ka dažās vietās asinis plūda kā straumes. Dzīvi palikušie tika aizvesti par vergiem svešās zemēs, tika kā lopi pārdoti, tika mesti priekšā plēsīgiem zvēriem, vilkiem un lāčiem, nežēlīgi saplosīti, vai arī izklīda pa visu pasauli.

Proties nu, es saku, mans draugs, vēlreiz, kas jācieš tad, kad Dievs sāk dusmot. Jūdi bija Dieva tauta, bet Viņš tos nežēloja. Dievs dzīvoja viņu templī un sacīja: Tā ir Mana dusas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos. [Ps.132:14] Un tomēr Viņš lika templi nopostīt līdz klajumam, sadedzināt un izlauzt pamatakmeņus. Dievs pats savus ļaudis, kas pret Viņu apgrēkojās, nežēloja, kā tad Viņš par tevi apžēlosies, kuru Viņš viņu [savas tautas] vietā ir uzņēmis? Tāpēc bīsties, neuzkrauj sev Dieva dusmas, kad nāks dusmu un atriebšanas diena. Viņa priekšā neviens nevar pastāvēt. Labāk gatavojies pastarai dienai, atstājies no grēkiem, tici uz Jēzu Kristu, mīli Dievu un savu tuvāko, tad tu ar priecīgu un drošu sirdi sagaidīt savu Kungu Jēzu, ko Dievs cēlis par pasaules soģi [tiesnesi], kas sodīs dzīvos un mirušos.

Ņemiet vērā, kādu padomu mums dod Kungs Jēzus. Pirmkārt, Viņš saka, ka mums rūpīgi jāapdomā Daniēla grāmatā rakstītais. Jo tā skan šie vārdi: Kas to lasa, lai to labi apdomā. Mans Draugs! Ko tu lasi Dieva vārdā, ko tu dzirdi runājam no Dieva grāmatas [Bībeles] par Dieva dusmām, pastaro dienu, tam neļauj pa vienu ausi ieiet un pa otru iziet, bet ņemt to vērā, labi apdomā tā, kā saka Dieva vārds. Tā, un ne citādi. Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. [Jes.55:6-7]

Otrkārt, Kristus Jēzus dod padomu, un saka: kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Šos vārdus daži godīgi cilvēki ņēma vērā, un kad romiešu karaspēks uzbruka un gribēja aplenkt pilsētu, tad izbēga seši simti dievbijīgu jūdu, izgāja no Jeruzalemes, pārcēlās pāri Jordānai pilsētā Pela, kur Dievs tos paglāba un sargāja.

Pastarā dienā arī tā būs. Kas dzīsies pēc laicīgām lietām, tas aizies postā. Tāpēc bēdz, kā māca Kristus. Ja tu jautā – kur es bēgšu? Kas var izbēgt no Dieva? Kad debesis sakritīs, tad visi putni paliks apakšā, jo es esmu dzirdējis sakām: Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu. [2.Kor.5:10] Ja kāds gribēs slēpties kalnos vai mežos, tad tomēr Dieva acis to redzēs, un eņģeļi viņu atradīs. Kā tad būs ar bēgšanu? Mans draugs! Bēdz no grēkiem, neizsmej Dieva vārdu, bēdz no bāršanās, kaušanās, plītēšanas, maucības, bēdz no zagšanas, bēdz no meliem, sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. [Lk.21:34-35]

Visbeidzot Viņš māca mums lūgt Dievu. „Lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā.” Ziemā bradāt pa sniegu un aukstumā bēgt ir grūti, kad ir īsas dienas un garas naktis. Nevienam dievbijīgam nepatīk bēgt svētajā dienā, kad jāiet baznīcā [uz dievkalpojumu]. Tādēļ Jēzus Kristus māca jūdiem lūgt Dievu, lai Viņš dara šo nelaimi vieglu, ka tie to varētu panest. Lūdz arī tu, mans draugs, kad pienāks pastarā diena, ka tu topi cienīgs, izbēdz no elles mokām un stātos Cilvēka dēla priekšā. [Lk.21]

To dod mums visiem Jēzu Kristu, Āmen.