Aicinājums kalpošanas amatā

Runājot par šāda aicinājuma nepieciešamību, Augsburgas ticības apliecība pasludina:

“Nevienam baznīcā nav atļauts publiski (atklāti, oficiāli) mācīt un sakramentus pārvaldīt, kā tikai pēc iedibinātās kārtības likumīgi aicinātajiem.”

To, kas ir domāts ar mācītāja aicinājumu, Hollacs paskaidro šādi:

“Ar dievišķo aicinājumu mēs šeit saprotam kādas atbilstošas personas iecelšanu baznīcas kalpošanas amatā, piešķirot viņam tiesības publiski mācīt, pārvaldīt sakramentus un īstenot baznīcas disciplīnu, kuru ir noteicis vai nu pats Dievs vai nu personīgi vai ar cilvēku starpniecību”.

Mūsu dogmatiķi pamatoti runā par tiešo un netiešo aicinājumu. Šis iedalījums, kuru ir atzinis arī Luters, ir biblisks, jo Svētie Raksti mums atklāj, ka pat pravieši un apustuļi (ieskaitot Sv.Pāvilu) nav sludinājuši bez Dieva aicinājuma (2.Moz.3:10; Jes.6:8-9; 40:6-9; Jer.1:2-10; Mk.16:15; Mt.28:19-20; Jņ.20:21-23; Ap.d.22:21; Gal.1:1; Ef.1:1; Kol.1:1 utt.).

Tiešais aicinājums ir tas dievišķais aicinājums, kurš nāk “bez jebkādas starpnieciskas, juridiskas cilvēku palīdzības” (Baiers). Kā pareizi saka Hollacs:

“Tiešu aicinājumu nevar sagaidīt no mūsdienu baznīcas.”

Netiešais aicinājums ir ne mazāk dievišķs par tiešo. Atšķirība starp šiem diviem, kā to paskaidro Gerhards, ir vienīgi tā, ka netiešais aicinājums tiek izteikts “ar parastu līdzekļu starpniecību” (caur baznīcas aicināšanu), kurus Dievs noteicis šim nolūkam, savukārt tiešais aicinājums nāk no paša Dieva.

Netiešā aicinājuma dievišķo dabu Gerhards pamato ar šādiem faktiem:

• Raksti apliecina, ka tā Autors ir Dievs (1.Kor.12:28; Ef.4:11);
• tas balstās apustuliskajā autoritātē (Ap.d.14:23; 20:28; 1.Tim.4:14; 3:1-2; 5:21; 2.Tim.1:6; 2:2; Kol.4:17);
• to apstiprina Dieva žēlīgie apsolījumi (1.Tim.4:16; 2.Kor.3:6; Ef.4:11-12).

Netiešā aicinājuma dievišķumu pilnībā pierāda tas apstāklis, ka Svētie Raksti saka netieši aicinātajiem vecajiem jeb bīskapiem: “Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem” (Ap.d.20:28).

Tas, ka arī netiešais aicinājums ir patiesi dievišķs, ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai pašiem mācītājiem, bet arī tiem, kam viņi kalpo (1.Kor.4:1; Lk.10:16; 1.Pēt.5:2-3; Jer.23:21; Ebr.5:4; Jēk.3:1).

Tā kā netiešais aicinājums tiek izteikts ar cilvēku (baznīcas) starpniecību, tad mums ir jāpievērš uzmanība arī tam jautājumam, kas ir cilvēki, ar kuru starpniecību Dievs likumīgi aicina savus mācītājus. Katoļi apgalvo, ka vienīgi pāvestam piemīt autoritāte iecelt bīskapus un to palīgus. Episkopāļi apgalvo, ka bīskapa ordinēšana ir augstāko instanču kompetence. Prokatoliski noskaņoti luterāņi uzskata, ka viņu pastorālo pilnvaru pamatā ir “garīgās kalpošanas kārta”, kura turpina pati sevi. Citos gadījumos uz tiesībām aicināt un ordinēt mācītājus ir pretendējuši vietvalži vai baznīcas augstākās institūcijas.

Taču Raksti tiesības aicināt kādu kalpošanas amatā attiecina uz visiem patiesiem ticīgajiem, jo Kristus viņiem ir uzticējis atslēgu varu (Mt.18:17; 1.Kor.5:4, 13; 3:21). Kristus vārdi Mt.28:19-20 attiecas ne tikai uz apustuļiem, bet arī uz visiem kristiešiem; jo Viņš skaidri pasludina: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Pateicoties savai garīgajai priesterībai, visiem ticīgajiem “līdz pasaules galam” ir dotas tiesības sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tātad, tā kā žēlastības līdzekļi ir uzticēti visiem kristiešiem, tad tieši viņu privilēģija ir aicināt mācītājus, kuri viņu vārdā publiski rīkojas ar žēlastības līdzekļiem. Luters:

“Tas, ka no visa lielā skaita tiek izvēlēti daži, tiek darīts tādēļ, lai viņi kā draudzes pārstāvji varētu pārvaldīt un pildīt amatu [kalpošanas amatu], kurš piemīt viņiem visiem“.

Taču, lai arī visu ticīgo kopiena veido vispārējo Baznīcu, Kristus ir piešķīris pilnvaras aicināt un iecelt mācītājus nevis vispārējai Baznīcai >kā tādai, bet gan vietējām baznīcām, kā to skaidri apliecina Mt.18:17-20; 1.Kor.5:13 utt.. Šmalkaldes artikuli pamatoti saka (Par pāvesta varu un primātu):

“Kur vien pastāv patiesa baznīca, tur obligāti pastāv arī tiesības izvēlēt un iecelt mācītājus”.

Mācītājus var aicināt arī atsevišķas personas vai pārstāvniecības institūcijas, taču vienīgi tad, ja tās ir tiešā veidā vai pēc savstarpējas vienošanās, klusējoša piekrišana [vienprātība], saņēmušas attiecīgas pilnvaras no tiem, kuriem sākotnēji ir piemitušas šīs tiesības aicināt, principiāli un nepastarpināti, proti, vietējām baznīcām.

Pret vietējo draudžu ekskluzīvajām tiesībām aicināt savus mācītājus ir izteikti visdažādākie iebildumi, no kuriem mēs apskatīsim tikai dažus:

• Nevis baznīcas, bet gan apustuļi (Pāvils, Barnaba, Tits) bija tie, kuri “ikvienā draudzē iecēla vecajus” (Ap.d.14:23; Tit.1:5). Luters uz to atbild šādi:
  

  “Lai arī Pāvils ir devis Titam norādījumus “katrā pilsētā iecelt prezbiterus” (Tit.1:5), tas tomēr nenozīmē, ka Tits to ir darījis patvaļīgi; viņš, sekojot apustuļu piemēram, iecēla viņus pēc tam, kad tos bija ievēlējusi draudze; pretējā gadījumā Pāvila norādījumi būtu pretrunā ar apustuļu vispārpieņemto praksi.”

  Lutera skaidrojumu apstiprina virkne vērā ņemamu faktu. Pirmkārt, pats teksts (Ap.d.14:23) norāda uz to, ka tur ir notikušas vecajo vēlēšanas (χειροτονήσαντες), nevis iecēluši (Vulgāta), bet gan drīzāk par viņiem ir balsojuši (Meijers). Otrkārt, saskaņā ar apustuļu vispārpieņemto praksi (Ap.d.6:2-6), “visa draudze” (τῶν τὸ πλῆθος) kopīgi balsojot ievēlēja baznīcas mācītājus (Stefans, Filips, utt., Ap.d.6:5). Šī iemesla dēļ mēs pamatoti uzskatam, ka tieši šī nozīme darbības vārdam χειροτονέω (izstiept roku, ievēlēt balsojot ar roku pacelšanu) piemīt gan Ap.d.14:23, gan 2.Kor.8:19 (“mūsu draudžu izraudzītais pavadonis”: χειροτονηθεὶς ὑπὸ τῶν ἐκκλησιῶν). Tātad, apustuļi neiecēla vecajos patvaļīgi, izmantojot vienīgi savu apustulisko autoritāti, bet gan ar vietējo baznīcu tiešu piekrišanu un aktīvu līdzdalību.

• Atslēgu varu saņēma nevis vietējās baznīcas, bet gan Pēteris (Mt.16:18-19). Šādam iebildumam nav pamata, jo Pēteris šeit nav domāts kā apustulis vai kā apustuļu vadītājs, bet gan vienīgi kā ticīgs Kristus sekotājs, kurš apliecina dievišķu patiesību (skat. Mt.16:17). Klints (πέτρα ), uz kuras Kristus cēla savu baznīcu, nav Pētera persona (Πέτρος), bet gan apliecība, kuru Pēteris šeit ir izteicis kā tāds, kurš tic Kristum.

  Luters (piezīmē par Mt.16:18) raksta:

  “Pateicoties šai Pētera apliecībai, visi kristieši ir Pēteri, jo tā [apliecība] ir klints, uz kuras ir celts Pēteris un visi Pēteri”.

  “Debesu valstības atslēgas” ir žēlastības līdzekļi, jo īpaši Evaņģēlijs, kuru Kristus ir uzticējis visiem ticīgajiem (2.Pēt.2:9). Un Hemnics saka:

  “Luters mācīja no Dieva vārda, ka Kristus ir devis un uzticējis atslēgas, tas ir, Dieva vārda sludināšanu un sakramentus, visai Baznīcai.”

  Tā kā visiem ticīgajiem ir uzticēti žēlastības līdzekļi, tad viņu pārziņā atrodas arī debesu valstības atslēgas.

• Luteriskās ticības apliecības māca, ka publiskā kalpošana ir tiešā veidā atvasināta no apustuļu amata. Uz to mēs atbildam, ka, pareizi izprasts, šis arguments ir patiess; jo, lai arī kristīgi mācītāji nav apustuļi tādi apustuļi, kādi bija izredzētie divpadsmit (un Sv.Pāvils), kuri, pateicoties dievišķai inspirācijai, bija Dieva Vārda nemaldīgi skolotāji, gan sludinot, gan sarakstot Jaunās Derības kanonu, tomēr viņu amats, runājot par tā saturu un iedarbību, ir tieši tāds pats, kāds bija apustuļu amats. Citiem vārdiem, kristīgi mācītāji šodien sludina to pašu Dieva vārdu un pārvalda tos pašus žēlastības līdzekļus, ko savā laikā apustuļi, un viņu lietotie žēlastības līdzekļi mūsdienās ir tikpat iedarbīgi kā apustuļu laikā.

  Tā nav kāda “dogmatiska konstrukcija,” bet gan skaidra Rakstu mācība, jo, kad Kristus pavēlēja saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus (Mt.28:20; Mk.16:15-16), Viņš skaidri norādīja, ka Dieva vārda sludināšanai jāturpinās “līdz pasaules galam.” Tātad, pareizi izprotot šo frāzi, tas ir, izslēdzot visus katoļu un episkopāļu maldus šajā jautājumā (apustuliskā sukcesija), kā arī prokatoliski noskaņoto luterāņu (Loe, Vilmārs, Munhmeijers u.c.) nepamatotos uzskatus, mēs varam sacīt, ka mūsdienu kalpošanas amats ir apustuļu kalpošanas turpinājums.

  Šeit vēl varētu piebilst, ka arī paši apustuļi uzskatīja savus neapustuliskos kolēģus, proti, vecajos un bīskapus, kuri kopā ar viņiem kalpoja dažādās baznīcās, par vienlīdzīgiem gan stāvokļa, gan amata ziņā (1.Kor.4:1 un turpm.; 1.Pēt.5:1 un turpm.: “Vecākos (πρεσβύτερος) >jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais (συμπρεσβύτερος).”

  Tomēr, lai arī tā ir patiesība, tomēr mūsu ticības apliecības, saskaņā ar Rakstiem (Mt.18:17-20; 1.Kor.5:13; Rom.16:17; 1.Pēt.2:9), nepārprotami māca, ka atslēgu vara pieder visai baznīcai un ka mācītāji ieņem savu amatu vienīgi tādēļ, ka tos ir aicinājušas kalpot viņu baznīcas. Šmalkaldes artikuli saka (Par pāvesta varu un primātu):

  “Visur, kur ir baznīca, pastāv arī pilnvaras [pavēle] sludināt Evaņģēliju. Tādēļ baznīcai ir nepieciešams saglabāt pilnvaras aicināt, izvēlēt un iecelt mācītājus. Un šīs pilnvaras ir dāvana, kura patiesībā ir dota baznīcai un kuru baznīcai nevar atņemt nekāda cilvēciska vara. [..] Tādējādi, visur, kur ir patiesa baznīca, tur obligāti pastāv tiesības aicināt un iecelt mācītājus. [..] To apliecina arī Kristus izteikumi, ka atslēgas ir dotas baznīcai, nevis vienīgi kādām konkrētām personām (Mt.18:20). Visbeidzot, to apstiprina arī Pētera izteikums 1.Pēt.2:9. Šie vārdi attiecas uz baznīcu, kurai bez šaubām ir tiesības izvēlēt un iecelt mācītājus, jo vienīgi tai pieder priesterība.”

  Tātad, lai arī visi kristīgi mācītāji tiek pamatoti saukti par tādiem pašiem vecajiem (συμπρεσβύτερος) kā svētie apustuļi (2.Jņ.1; 2.Jņ.1. 1.Kor.3:5-9), viņi ir vecajie un bīskapi (mācītāji) nevis pateicoties kādai “apustuliskai sukcesijai” vai “mācītāja īpašajam stāvoklim,” bet gan vienīgi pateicoties aicinājumam, kuru ir saņēmuši no savām baznīcām. Citiem vārdiem, par apustuļiem līdzīgiem vecajiem viņus padara vienīgi dievišķais aicinājums, kuru tie ir saņēmuši ar vietējās draudzes starpniecību.