Jāņa Kristītāja dienā

Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, to būs saukt Jāni.” Tad tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.” Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Par to visi brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu?” Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.” Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā. [Lk.1:57–80]

Sv.Jāņa diena tiek svinēta cita iemesla dēļ nekā pārējo svēto dienas. Tādēļ arī stāsts par viņu tik lieliski aprakstīts šajā Evaņģēlija vietā – tādi vārdi nav veltīti nevienam citam svētajam. Citu svēto dienas svinam šo cilvēku krietnās dzīves dēļ; tagad jau viņi tiek cildināti vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Jau iepriekš esmu sacījis, ka mācība un dzīve ir divas dažādas lietas, kuras jāprot izšķirt, jo Dieva priekšā svēto dzīve nav tik nozīmīga kā mācība, – Dievs bieži vien ļauj Saviem ļaudīm paklupt un kļūdīties viņu dzīvē – Rakstos redzam daudz šādu piemēru; bet no pareizās mācības Viņš tiem nav ļāvis atkāpties ne par mata tiesu. Jo neganta dzīve nekad nav tik kaitīga kā neganta mācība. Neganta dzīve visvairāk kaitē tam, kurš tādu dzīvo, turpretī neganta mācība bieži pazudina visu zemi. Ja pāvests dzīvo negantu dzīvi – saietas ar netiklēm, ļauj vaļu alkatībai un citiem netikumiem –, to mēs vēl varētu pieciest; mēs palīdzēsim šīs negantības apklāt un aizsegt ar viņa apmetni un kapuci; bet tas, ka viņš visu pasauli noslīcina nepareizā mācībā un ved pazušanā ikvienu cilvēku, nekādā ziņā nav paciešams, jo tā pāvests dzen nāvē visus ļaudis. Tādēļ svētie daudz vairāk ir jāgodā viņu mācības nekā dzīves dēļ.

Cilvēka prāts visu apgriež otrādi – tas nespēj uztvert visu tā, kā māca Svētais Gars. Prāts raugās uz liekulīgo izturēšanos un ārējo dzīvi, gribēdams sekot šķietami lieliskiem piemēriem, un galu galā no tā iznāk tikai ākstīšanās. Tā ir radušies ordeņi. Sv.Augustīns ir dzīvojis lielisku dzīvi; citi ir gribējuši viņam sekot, tādēļ pārvērtuši Augustīna dzīvi noteikumos un uz šāda pamata dibinājuši ordeni. Tāpat noticis arī ar Francisku, Dominiku un citiem svētajiem. Taču cilvēku ārējā dzīve mēdz pievilt, jo mēs nezinām, vai Dievs viņu dzīvi ir uzlūkojis ar žēlastību. Tādēļ ar šo cilvēku dzīvi nekas nav pierādāms, lai gan visi klosteri, kas dibināti, pamatojoties uz svētu cilvēku dzīvi, tieši to mēģina darīt. Neviena svētā dzīve nav tik laba, ka tajā mēs varētu rast pamatu un drošu balstu savai sirdsapziņai. Jo arī šie cilvēki tomēr ir bijuši grēcinieki un arī viņiem, tāpat kā mums, ir vajadzējis lūgt: Kungs, piedod mums mūsu parādus! No tā varam secināt, ka mācības pamatošanai nepietiek ar kāda svētā dzīvi; bet viņu mācība ir jāuzņem kā patiesības mācība, un tajā gan sirdsapziņa var rast sev pamatu – tā, lai mēs nepieķertos nekādām radītām lietām, bet turētos tikai pie Dieva vārda, kas paliek mūžīgi, – kā saka Jesaja Jes.59:21.

Tātad pirmā aplamība ir tāda, ka mēs uzlūkojam svēto dzīvi kā piemēru un no viņu mācības izveidojam noteikumus, kā to dara ordeņi. Tikpat aplami ir paļauties uz svēto darbiem vairāk nekā uz Kristus nopelnu. Bet Kristus ir vienīgais, kas mūs aizstāv un apsola palīdzēt, – kā Sv.Pāvils saka Rom.3:23–25: “.. visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību.” Un tālāk, Rom.5:2: “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.”

Te skaidri redzat un dzirdat, ka Kristus mums dots kā starpnieks. Ja nu es to nepieņemu, bet meklēju kādu citu starpnieku, tad daru negodu Kristum un apkaunoju Viņa asinis, nostumdams malā starpnieku Kristu, bez kura nekad nevarēšu tapt pestīts. Patiesi, mums piederas citam citu godāt un uzskatīt par Dieva bērniem, un tādu godu gribam parādīt arī svētajiem; taču, ja domājam būt pazemīgi un negribam paši nākt pie Kristus, bet izraugāmies par starpniekiem svētos, tad darām to, ko mums neklājas darīt. Caur Kristu mums ir dota tikpat droša iespēja tuvoties Tēvam kā ar Sv.Pētera vai Sv.Pāvila palīdzību. Kaut arī viņi bijuši ticībā bagātāki nekā es, tas tomēr nav svarīgi; jo man, tāpat kā viņiem, ir Kristus, Viņa asinis, iespēja tuvoties Tēvam un Kristus sniegtā samaksa par grēkiem.

Daži Kristu ir iztēlojuši kā bargu un dusmīgu soģi; tādēļ neviens nav gribējis nākt pie Viņa bez starpnieka; ļaudis ir izraudzījušies par savu aizstāvi Sv.Pēteri, Sv.Jāni, Sv.Pāvilu un citus svētos, nepaļaudamies vairs uz Kristu, bet gan uz svētajiem. Mēs esam sacījuši: mans patrons, Svētais Pāvils, ir mans apustulis – es ceru tapt pestīts ar svētu cilvēku aizlūgumu palīdzību. Līdz šim mēs visi diemžēl esam pieredzējuši šādu maldināšanu. Tā Kristum tiek atņemta Viņa starpnieka vieta. Patiesi, ir tā, kā mēs sakām: mēs nevaram nākt pie Dieva bez starpnieka; taču mums jau ir starpnieks – Kristus, – kā Sv.Pāvils saka. Tādēļ mums piederas godāt Kristu, no kura esam saņēmuši savu vārdu. Mums jātic un jābūt pārliecinātiem, ka arī paši drīkstam nākt caur Kristu pie Dieva, – gluži tāpat kā to darījuši Sv.Pēteris un Sv.Pāvils. Tā tiek atspēkota jebkāda paļāvība uz svētajiem, jo tikai par Kristu mums ir apsolīts, ka caur Viņu tiksim pie Tēva. Tādēļ svētie nav bijuši vainīgi pie tā, ka esam piekopuši elku kalpošanu, atstādami vienīgo īsto starpnieku un ar savām sirdīm pievērsdamies šiem ļaudīm, cerēdami uz viņiem un turēdamies pie viņiem.

Savukārt ar aizlūgšanu ir tā, ka mums savā dzīvē tiešām jālūdz citam par citu – man par tevi un tev par mani; bet lūgt par mirušajiem vai viņus piesaukt mums nav pavēlēts; jo par viņiem mums nekas droši nav zināms, – kā citviet esmu plašāk paskaidrojis. Bet kā šādu elku kalpošanu iespējams novērst? Paļāvībai jātiek balstītai uz Kristu – tad paļāvība uz svētajiem iznīks un drīz vien aizmirsīsies. Nav jāposta svēto attēli, – ja izdotos izraut cilvēka sirdi no elku kalpošanas, tad svēto tēli iznīktu paši no sevis. Bet šī elku kalpošana beidzas, kad tiek darītas divas lietas: pirmkārt, ja svēto dzīve netiek uzlūkota kā piemērs, kam katrā ziņā nepieciešams sekot; otrkārt, ja mēs nepaļaujamies uz svētajiem. Tā varēsim nākt tikai pie Kristus un gremdēties Viņa asinīs. Un, ja mums būs paļāvība uz Kristu, mēs itin drīz aizmirsīsim par svētajiem.

Tu varētu jautāt: kā tad lai izturamies pret svētajiem? Izturies pret viņiem kā pret savu tuvāko. Gluži kā tu savam tuvākajam saki: lūdz par mani, – tāpat arī šeit vari sacīt: mīļais Sv.Pēteri, lūdz par mani! Tu negrēkosi, ja piesauksi svētos šādā veidā, un nebūsi grēkojis arī tad, ja tos nepiesauksi. Taču es tev ieteiktu vērsties tikai pie Kristus; citādi viens pēc otra rodas dažādi jautājumi: vai svētie mūs tiešām dzird, vai viņi ir aizmiguši utt. Rakstos mums nav pavēlēts izdibināt šādas lietas, nedz arī piesaukt svētos. Tādēļ mums arī nav jāraizējas par to, kādi ir svētie, kur viņi ir un ko viņi dara. Mums pietiek, ja zinām, ka viņi ir Kristū un Kristus – viņos. Bet, kā tas var notikt, – tas lai paliek Dieva ziņā; rūpēsimies par dzīviem svētajiem, kuri ir mūsu acu priekšā, – sniegsim padomu un palīdzību viņiem, būdami pārliecināti, ka visu, ko darām viņu labā, esam darījuši Dievam un Viņa Kristum, – kā Viņš pats pastarajā dienā sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” Mt.25:40.

Otra veida svēto godināšana ir – godināšana viņu mācības dēļ. Tā lieliskiem vārdiem tiek slavēts Jānis Kristītājs. Viņš ir Kunga Kristus vēstnesis, kurš iet Viņam pa priekšu, tādēļ, savu amatu pildīdams, Jānis dara to, kas ir sevišķi nozīmīgi, lai mēs iemantotu pestīšanu. Viss, ko lasām par Jāni, norāda, ka viņš ir skolotājs, kurš rāda ļaudīm pestīšanas ceļu, kas ved uz debesīm. Jāņa Kristītāja dzīvei mums īpaša uzmanība nav jāpievērš – nav tik svarīgi, ka viņš dzīvojis stingru dzīvi attiecībā uz ēdienu, dzērienu un apģērbu, lai gan to apraksta gandrīz visi evaņģēlisti; mums ir svarīgi redzēt viņa mācību.

Raksti rāda Jāni kā vīru, kas stāv starp veco un jauno derību, kā starpnieku starp Mozu un Kristu. Tā ir liela lieta, kas augstāka par visiem darbiem, – arī Kristus lielāko darbu ir paveicis ar Savu mācību, jo brīnumu zīmes nav gluži nekas salīdzinājumā ar Viņa mācību. Savukārt to, ka Jānis Kristītājs ir starpnieks starp veco un jauno derību, apliecina pats Kristus, Mt.11:12–13 sacīdams: “Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt. Jo visi pravieši un Bauslība pravietojuši līdz Jānim.” Jānis paskaidro Bauslību, un mēs redzam, ka neesam gluži nekas; un tad viņš mums norāda uz Kristu, mūsu Pestītāju. Nu visa pasaule laužas pie Viņa, gluži kā pie dārgumu krātuves, kas ir atvērta un ikvienam darīta pieejama.

Tādēļ Jānis atrodas vidū starp veco un jauno derību – lai viņš vestu ļaudis uz debesīm un novērstu viņu ceļu no elles. Jo Jāņa Kristītāja balss ir atdzīvinājusi Rakstu burtu, saistījusi Garu ar Rakstiem un tuvinājusi Bauslību un Evaņģēliju. Tās abas ir Jāņa sludinātās mācības: pirmā, kas notriec pie zemes, otrā, kas atkal pieceļ. Viena ved ellē, otra – debesīs; viena nonāvē, otra – dara dzīvu; viena ievaino, otra – dziedina; jo Jānis sludina Bauslību un Evaņģēliju, nāvi un pestīšanu, burtu un Garu, grēku un taisnību.

Pirmais Jāņa sprediķis ietver Bauslību; viņš skaidro Bauslību garīgi, atklādams, ka visa cilvēka dzīve un darbi ir grēcīgi un viņš ar tiem pelnījis mūžīgu nāvi. Tādēļ Jānis tik bargi nosoda liekuļus, kuri debesīs grib tikt savu darbu dēļ. Jo dievbijīgāki ir šie ļaudis, jo asāk Jānis tos aizskar un nosoda, Lk.3:7 sacīdams: “Jūs, odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai?” Jānis noraida visus viņu darbus un secina, ka tie pelnījuši elles uguni; un 8.pantā viņš mudina: “Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus ..” Te tiek noraidīta visu svēto dzīve, viss, kas ir spožs, liels un svēts pasaules acīs, jo visas šīs lietas cilvēku pieviļ. Tāpat arī tagad kāds varētu sacīt: visu cilvēku darbi ir pelnījuši elles uguni; jo Bauslības uzspiestajiem darbiem ir jābeidzas.

Taču Jāņa balsi neviens negrib uzklausīt, tādēļ viņš arī nevar sagatavot visu tautu Tam Kungam tā, kā eņģelis saka Caharijam (Lk.1:16–17): “Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un nepaklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” Bet tie, kurus Jāņa balss tiešām sasniedz, tas ir, kuriem Bauslība tiek pareizi atklāta, savā sirdī atzīst: jā, diemžēl patiesi ir tā, ka es esmu velna varai pakļauts dusmības un elles bērns. Nu cilvēks sāk bīties un drebēt. Pie šādiem ļaudīm Jānis ir izpildījis sava amata pienākumu – sagatavojis tautu Tam Kungam; tas ir Sv.Jāņa pirmais sprediķis. Tā nu Bauslība ir turpinājusi pastāvēt līdz Jānim, un arī farizeju liekulība turpinājusies līdz šī Jāņa sprediķa atskanēšanas brīdim; šis sprediķis to ir pārtraucis.

Un nu, kad man šī mācība ir darīta zināma, kad savā sirdsapziņā esmu satriekts un atzīstu, ka visi mani darbi nav nekā vērti, – ko lai es iesāku? Visa pasaule man kļūst par šauru. Nu Jānim ir jānāk ar otru pasludinājumu, kas sāk sludināt jauno derību, īsto mācību. Nu Jānis parāda, ka tiešām ir starpnieks, un saka: es jūs kristīju ar ūdeni – uz atgriešanos; bet Tas, kas nāks pēc manis, ir stiprāks nekā es. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas; Viņš jūs kristīs ar Garu un uguni, Mt.3:11. Jānis rāda uz Jēzu, sacīdams: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku,” Jņ.1:29. Tas ir, itin kā viņš teiktu: atzīsti Viņu par Jēru, kam uzkrauti tavi grēki, lai tu iemantotu pestīšanu; tad noteikti arī tapsi pestīts. Šeit sākas jaunās derības mācība, kas norāda tikai uz Kristu, kurš vienīgais spēj palīdzēt grēciniekam.

Tātad sirds vispirms ir jānonāvē un jāiegrūž ellē un tad jāceļ augšā un jādara dzīva, atbrīvojoties no sirdsapziņas bailēm un mokām un atzīstot: Bauslība nepalīdz iemantot pestīšanu, jo mēs nespējam darīt to, ko Bauslība prasa; tādēļ tev jāturas tikai pie Dieva Jēra un jāguļ uz Viņa pleciem – tikai Viņš tev atņem tavu grēku; ne debesīs, ne uz zemes nav neviena cita, kurš to spētu paveikt. Tikai Dievam pienākas šis gods, ka Viņš mūs atbrīvojis no grēkiem ar Sava Dēla asinīm, – kā dzirdējāt Sv.Pāvila vēstulē. Jo mēs nevaram atgriezties no grēkiem un iemantot žēlastību nekādā citā veidā kā vien ar ticību.

Tā nu Bauslībā atrodama nāve, bet Evaņģēlijā – dzīvība. Bauslība mūs iegrūž ellē un nāvē, bet Kristus paceļ debesīs un dara dzīvus. Bauslība dara sirdsapziņu biklu un izbiedētu, bet Kristus to dara priecīgu un svētīgu. Kristus dod Garu, Bauslība – burtu; Bauslība apgrūtina sirdsapziņu un tai dod tikai grēku, turpretī Kristus to apgaismo un tai dāvā taisnību. Tādi ir Jāņa divi sprediķi, kuru dēļ viņš ar savu mācību tiek augstu novērtēts Dieva priekšā un slavēts kā tas, kas sagatavo Tam Kungam padevīgus ļaudis. Jo, kad Jānis tevi ir satriecis ar Bauslības vārdu, mācīdams, lai tu savā sirdī atzītu savu niecīgumu un slavētu Dieva darbu, tad tev nākas atmest cerības uz saviem paša darbiem un meklēt balstu un patvērumu tikai Kristū. Un tad Dievs nāk ar Savu Garu un uguni un dara tevi dievbijīgu. Tas viss mums tiek parādīts šīsdienas notikumā, – kā Lūka to apraksta.

Tātad Dievam ir vajadzīgi vēstneši, kas Ēlijas garā un spēkā iet pa priekšu Kristum, – kā Maleahijs Mal.3:1 pravietojis un kā arī pats Kristus Mt.11:14 par Jāni Kristītāju saka: “Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.”

Jo Ēlija nosodīja ķēniņu Ahabu un nopostīja visus elku tēlus, ko Ahabs izveidoja. Tāpat rīkojas arī Jānis – viņš satriec drupās visu, kas nāk no mums pašiem: sargieties no nākamās dusmības – viņš saka –, jo jūs esat pazuduši, nolemti nāvei un ellei. Tā Jānis sludina, ka mūsu vienīgais glābiņš ir – doties pie Kristus. Tā viņš nāk Ēlijas spēkā un garā. Nu jūs saprotat arī tos vārdus, kas sacīti šai vietā: viņš bērnu sirdis piegriezīs tēviem, tas ir, viņš raudzīsies Rakstos, redzēs tēvu ticību un vadīs bērnus ticībā, pa tēvu pēdām. Tāpat Sv.Pēteris Apustuļu darbos sacīja tiem, kuri gribēja arī pagāniem likt apgraizīties: “Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi,” Ap.d.15:10–11. Sv.Pāvils cildina Ābrahāmu viņa ticības dēļ un Rom.4:3 citē Rakstu vārdus: “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Tā bērnu sirdis tiek piegrieztas tēviem.

Ar to pietiktu par Jāņa Kristītāja mācības slavu. Raugieties, lai jūs labi izšķirtu svēto mācību un dzīvi. Viņu mācība ir visas pasaules pestīšana – tā glābj dvēseli un dod tai mūžīgo dzīvību; bet svēto dzīve var pievilt (un tajā dažkārt sastopamas kļūdas). Nu priecāsimies un pateiksimies Dievam par to, ka Viņš mums ir devis šādu vīru, kas mūs tā mācījis un vadījis, ka zinām, kur meklējama pestīšana. Priecāsimies tāpat, kā Elizabetes draugi un kaimiņi priecājās par Jāņa miesīgo piedzimšanu, – to šodien Evaņģēlijā dzirdējāt. Kas par šo vietu vēl būtu pārrunājams, to atstāsim nākamajai reizei. Tagad gribu novēlēt jūs Dieva gādībai, – lai Viņš mums dod Savu žēlastību, ka spējam darīt savu dzīvi labāku un pieaugt ticībā, kas mūsos ir iesākusies.