Pamats, uz kura būvēta Baznīca

“Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.”” [Mt.16:13–19]

Šī Evaņģēlija vieta jums ir labi zināma un saprotama – vismaz es tā ceru. Par to ir mācīts jau tik ilgi, ka nu jau gan ikvienam to vajadzētu zināt. Un šī ir viena no vislabāk uzrakstītajām vietām Mateja evaņģēlijā. Jau kopš iesākuma daudzi ir lauzījuši galvu par šiem vārdiem. Un ne no viena cita Rakstu izteikuma nav cēlies tāds posts kā no tā, kas rakstīts šai vietā: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi ..” Jo, kā jau tas mēdz notikt, kad vieglprātīgi ļaudis ķeras pie Rakstiem, tie sāk tos staipīt šurpu un turpu, – kā tas līdz šim ir noticis. Un, jo svētāki ir Rakstu vārdi, jo drīzāk viņiem gadās kļūdīties, un šādas kļūdas nes sev līdzi lielu kaitējumu.

Tādēļ ievēro šādu vispārēju noteikumu: ja kāds šādi izrīkojas ar Rakstiem, svārstīdamies šurpu un turpu, negūdams no tiem drošu un vienkāršu izpratni, pie kuras cilvēks varētu turēties ar savu sirdi, lai tad labāk viņš pilnīgi atsakās no Rakstu skaidrošanas. Jo, kad velns tevi aizskāris ar savu dakšu, tev vairs nav pamata un skaidrības par to, kā jābūt; nu velns tevi mētā šurpu un turpu, tā ka nezini, kur rast izeju. Tādēļ tev jābūt pārliecinātam un jāpaliek pie šo vārdu vienkāršās un skaidrās izpratnes, lai tu rastu stiprinājumu savai ticībai un spētu cīnīties pret ienaidniekiem. Tad nu aplūkosim, ko Evaņģēlijs mums māca.

Šajā Evaņģēlija vietā ir runāts par to, kā atzīt un pazīt Kristu. Tā nu Kristus tiek pazīts divos veidos: pirmkārt, pēc Viņa dzīves, – kā mācekļi šeit savam Kungam atbild: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Tā ir skaidra un godīga atziņa par Kristu – atziņa, kas turas pie ārējā izskata un dzīves, kādu Kristus tolaik dzīvoja. Šādi Kristu atzina daudzi mācekļi. Miesa un prāts nespēj uzskatīt Kristu ne par ko vairāk kā vien par svētu, dievbijīgu cilvēku, kas rāda piemēru, lai citi šim piemēram sekotu. Tālāk cilvēka prāts Kristus atziņā netiktu arī tad, ja Kungs vēl šodien dzīvotu šeit, uz zemes. Kas Viņu uzņem kā svētu cilvēku, kā nevainojamas dzīves piemēru, tam debesis vēl ir aizslēgtas – viņš Kristu nav pareizi uztvēris un atzinis, jo uzskata Viņu tikai par dievbijīgu, svētu cilvēku – par tādu, kādi bijuši Ēlija, Jeremija un citi svētie. Tādēļ ievērojiet šādu likumu: kur ir tikai cilvēka prāts, tur Kristus tiek uzskatīts tikai par skolotāju un svētu vīru; tāda atziņa pastāv, kamēr Debesu Tēvs vēl nav mācījis cilvēka sirdi.

Otra izpratne par Kristu ir tā, kuru te pauž Sv.Pēteris, proti, viņš saka: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls,” itin kā gribētu sacīt: Tu esi īpašs Cilvēks, ne tāds kā Ēlija, Jānis vai Jeremija – Tu neesi tikai tāds vīrs, kas iet citiem ļaudīm pa priekšu, bet esi daudz augstāks par viņiem – “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”. To nevar sacīt ne par vienu svēto – ne par Jāni, ne Ēliju, ne Jeremiju. Ja Kristus tiek uzskatīts tikai par dievbijīgu cilvēku, prāts turpina svārstīties un šaubīties, pievēršas drīz vienam, drīz otram, drīz Ēlijam, drīz Jeremijam. Bet šeit Kristus tiek īpaši izcelts un uzskatīts par augstāku nekā visi svētie un par To, kas Viņš patiesi ir. Ja neesmu pārliecināts par to, kas ir Kristus, mana sirdsapziņa nerod mieru.

Tā šeit tiek parādīta atšķirība starp ticību un darbiem. Pats Kristus skaidri atklāj, ka neviens pie Viņa nevarēs nonākt ar darbiem. Jo ar saviem darbiem nevaram pie Viņa nākt; darbiem ir tikai jāseko un jānāk vēlāk. Vispirms man jāsaņem Kristus dārgumi, lai Viņš piederētu man un es – Viņam. To prasa Sv.Pētera vārdi: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Pestīšanu iemanto tas, kuram ir šāda Kristus atziņa; bet prāts tādu atziņu nespēj sasniegt. To apliecina pats Kristus, atbildēdams Pēterim un sacīdams: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” Un tālāk mūsu Kungs saka: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”

Te ir svarīgi zināt, ko sauc par draudzi jeb Baznīcu; kas ir klints un kas – celšana. Ir jāraugās, lai klints, uz kuras jāstāv un jābūt celtai Baznīcai, paliktu un pastāvētu, – kā te ir sacīts: tu esi klints, uz kuras Es gribu celt Savu draudzi. Šī klints ir Kristus un Viņa vārds; jo Kristus negrib tikt atzīts citādi kā vien ar Viņa vārdu; citādi Viņa miesa man nepalīdzētu, pat ja šodien Viņš nāktu pie mums. Bet vārdi: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls,” dara Viņu man pazīstamu. Es paļaujos uz šiem vārdiem – tie ir tik droši, tik patiesi, tik stingri, ka neviena klints nav par tiem stiprāka un drošāka. Tādēļ klints te nav nekas cits kā Evaņģēlija patiesība, kura dara Kristu man pazīstamu un ar kuras palīdzību es balstu savu sirdsapziņu Kristū. Pret šo klinti nespēj cīnīties nekāda vara – arī paši elles vārti. Citu klinti un pamatu neviens nevar likt, – kā Sv.Pāvils 1.Kor.3:11 saka: “Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.”

Tas sacīts arī pravieša Jesajas grāmatā, Jes.28:16, vārdos, kurus Kristus šeit atkārto. Dievs šai vietā saka: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” Šos vārdus daudzkārt piemin arī apustuļi, īpaši Rom.9:33 un 1.Pēt.2:6. Te skaidri redzat, ka Dievs grib likt pamatakmeni, galveno akmeni, pārbaudītu stūra akmeni, un neviens cits šādu akmeni nevar likt. Tas ir Kristus un Viņa Evaņģēlijs; kas tajā rod sev pamatu, tas nepaliks kaunā, bet spēs pastāvēt tā, ka elles vārti to neuzveiks. Tādēļ tikai Kristus ir klints. Ja redzi kādu liekam pamatos citas klintis, pārmet krustu, jo tas noteikti ir velns. Šos vārdus nevar attiecināt ne uz vienu citu kā tikai uz Kristu, – kā Sv.Pāvils saka. Tā ir skaidrā un vienkāršā izpratne, kuru neviens nevar noliegt. Arī augstās skolas to nenoliedz – tās pieņem, ka Kristus ir klints, tomēr līdzās šim stūra akmenim grib likt vēl kādu citu akmeni un līdzās īstajam ceļam ierīkot blakusceļu. To mēs nevaram un negribam paciest. Jo cēlāki ir Evaņģēlija vārdi, jo stingrāk mums pie tiem jāturas. Jo – kā jau dzirdējāt – no Jesajas un Pāvila vārdiem ir skaidrs, ka stūra akmens ir tikai Kristus.

Vārdiem: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi,” pāvesta sekotāji ir piešķīruši citu nozīmi: klints esot Pēteris un visi viņa pēcteči – pāvesti. Tas nozīmētu, ka ir divas klintis, taču tā tas noteikti nav un nevar būt. Jo Sv.Pēteris šeit runā par Kristu, atšķirdams Viņu no visiem citiem un nepieļaudams, ka Kristus tiktu pielīdzināts Jānim, Ēlijam vai Jeremijam. Viņš negrib, lai kāds no šiem vīriem arī būtu klints, kas kalpotu par pamatu, uz kura varētu celt, – lai gan arī Jānis, Ēlija un Jeremija ir bijuši svēti, dievbijīgi cilvēki. Pāvests dažkārt ir ļauns nelietis un nekādā ziņā nav tik svēts kā Jānis vai Ēlija. Ja jau es nevaru paļauties uz svētiem cilvēkiem, kā tad lai paļaujos uz grēcinieku, kuru apsēdis velns? Kristus novērš mūsu skatienu no visiem svētajiem, arī no Savas svētās mātes; Kristus pats grib būt klints, uz kuras jātiek celtai Viņa draudzei. Tādēļ jums jāpaliek pie vienkāršās izpratnes, tad nekļūdīsities. Vai nu viņi, vai Kristus melo. Bet Kristus nemelo, tādēļ ir skaidrs, ka melo viņi.

No tā mēs secinām, ka visa pāvesta valdīšana ir balstīta tikai uz meliem un Dieva zaimošanu. Pāvests ir vislielākais Dieva zaimotājs – jo viņš patvaļīgi attiecina uz sevi cēlos vārdus, kas sacīti tikai par Kristu. Pāvests grib būt klints, uz kuras jābalstās Baznīcai; lai gan Kristus iepriekš, Mt.24:5, ir teicis: “.. daudzi nāks Manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, – un tie pievils daudzus.” Tieši tā dara pāvests – viņš izliekas par pašu Kristu, tikai nesauc sevi vārdā. Pāvests nesaka: es esmu Kristus, – tas būtu pārāk rupji un uzkrītoši. Bet pāvests grib piesavināties to būtību un amatu, kas pieder vienīgi Kristum. Tādēļ mums jāraugās, lai paliekam pie vienkāršās izpratnes, proti, ka Kristus ir pamatakmens, uz kura jābalstās Baznīcai un pret kura varu neviens neko neiespēj. Gluži kā nams vai pils, kas celti uz klints, balstās tikai uz savu stipro pamatu, itin kā sacītu: man ir drošs pamats, uz kuru es paļaujos. Tā dara sirds, kas radusi pamatu Kristū. Tā saka: man ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls; uz Viņu es paļaujos kā uz klinti nama pamatos; nekas man nevar kaitēt, jo es stāvu uz šīs klints.

Tādēļ “celt” šeit nenozīmē neko citu kā – ticēt Kristum un ar prieku paļauties uz Viņu, – ka Viņš ir mans Pestītājs un līdz ar visiem Saviem dārgumiem pieder man; jo savu pamatu es rodu visā tajā, kas Viņam pieder un ko Viņš spēj. Ja stāvu uz šī pamata un zinu, ka Viņa dzīvība ir lielāka nekā visas nāves, Viņa gods lielāks nekā viss kauns, Viņa svētlaime lielāka nekā visas bēdas, Viņa taisnība lielāka nekā viss grēks, – tad nekādi ienaidnieki nevar mani uzveikt, kaut arī visi elles vārti man uzbruktu. Turpretī tad, ja mans pamats ir kādas citas lietas, nevis šis pamatakmens – kā, piemēram, kāds labais darbs, jā, pat visu svēto, arī Sv.Pētera darbi, tikai bez ticības –, tad esmu atteicies no šī pamatakmens. Jo salīdzinājumā ar šo gaismu viss pārējais ir tumsa; salīdzinājumā ar šo gudrību viss pārējais ir ģeķība; salīdzinājumā ar šo taisnību viss pārējais ir grēks. Ja nu esmu stāvējis uz nedroša pamata, tad tiesas priekšā mani noteikti gaida pazudinošs spriedums, atmešana un mūžīgā pazušana; jo Dieva tiesas priekšā neviens nevar pastāvēt, Ps.130:3. Bet, ja satveru Kristu un paļaujos uz Viņu, tad esmu satvēris Viņa taisnību, Viņa laipnību un visu, kas Viņam pieder. Tas mani ceļ godā Viņa priekšā, tā ka nepalieku kaunā. Kādēļ es nepalieku kaunā? Tādēļ, ka esmu paļāvies uz Dieva taisnību, kas ir pats Dievs. Šo taisnību Dievs nevar noraidīt, citādi Viņam nāktos noliegt pašam Sevi. Tāda ir šīs Evaņģēlija vietas vienkāršā izpratne. Neļaujiet, lai kāds jūs no tās novērš, – citādi tiksit nogrūsti no savas klints un kritīsit pazušanā!

Viņi varētu iebilst: Kristus taču saka: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi.” Jā, tas tev jāsaprot tā, ka Pēteris un arī Kristus ir klints. Jo Kristus ir visa klints, bet Pēteris – šīs klints daļa; gluži kā mēs gūstam savu vārdu no Kristus un tiekam saukti par kristiešiem. Mums ir kopīgs tas, ka arī ikvienam no mums ir kristieša daba. Kristus ir dievbijīgs, tādēļ arī mēs esam dievbijīgi; Viņš ir taisns, un mēs arī; mēs varam lepoties ar visu, kas Kristus ir un ko Viņš spēj. Atšķirība ir tikai tāda, ka Kristum saskaņā ar Viņa tiesībām un pienākumiem visi šie dārgumi pieder pilnīgā veidā, savukārt mēs tos saņemam no Viņa žēlastības un žēlsirdības. Tādēļ Viņš te nosaucis Pēteri par klinti, jo Pēteris stāv uz klints, tā arī pats kļūdams par klinti. Tāpat arī mēs visi varam tikt saukti par pēteriem, tas ir, par klintīm.

Bet, ja viņi šo vārdu grib skaidrot plašāk un sacīt: lai kā būtu ar tavu skaidrojumu, mēs turēsimies pie Kristus vārdiem: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi,” tātad šeit skaidri tiek pateikts, ka Pēteris ir klints! – atgādini viņiem, kas rakstīts tālāk, proti: “.. un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Sv.Pēteris nav spējis pastāvēt. Jo vēl nedaudz tālāk, 22.–23. pantā, Kungs Kristus pats viņu nosauc par sātanu jeb velnu. Kad Kristus sacīja, ka dosies uz Jeruzalemi, Pēteris Viņu norāja un brīdināja, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš pagriezās pret Pēteri un sacīja: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Te nu šī klints būtu kritusi un elles vārti to būtu uzvarējuši, ja Baznīca tiešām būtu celta un stāvējusi uz tāda pamata kā Pēteris.

Redzi, mīļais, kā mūsu Kungs nosauc par velnu jeb sātanu šo pašu Pēteri, ko Viņš iepriekš saucis par svētu un atpestītu. Kādēļ? Tas viss noticis tādēļ, lai aizdarītu mutes tukšu salmu kūlējiem, kuri grib, lai Baznīca būtu celta uz Pētera, nevis Kristus pamata, un lai mēs būtu pārliecināti par savas izpratnes pareizību – lai mēs zinātu, ka Baznīca celta nevis uz dubļu peļķes vai atejas bedres, bet uz Kristus pamata, kas ir īstais pamats un stūrakmens, – kā Jesaja saka, labi nocietināts pamats.

Arī tad, kad kalpone uzrunāja Pēteri, viņš noliedza Kristu (Mt.26:69–70). Ja esmu ņēmis Pēteri par savu pamatu un viņš krīt, – ko tad lai daru, kā lai pastāvu?! Ja mans pamats ir pāvests un velns viņu parauj, – kur tad lai glābjos?! Tieši tādēļ Kristus ir ļāvis Pēterim paklupt, lai mēs viņu neuzskatītu par klinti un nepaļautos uz viņu. Mums jārod tāds pamats, kas spētu pastāvēt un turēties pretī visiem velniem, un šis pamats ir mūsu Kungs Jēzus Kristus. Tādēļ turies cieši pie šīs izpratnes! Jo Kristus saka: pret šo klinti pat visi elles vārti būs bezspēcīgi. Bet kā tas notiek?

Ticība ir visspēcīga lieta – kā pats mūžīgais Dievs; tādēļ jau Dievs grib ticību pārbaudīt un pierādīt. Un tādēļ tai pretojas viss, ko spēj un prot viltīgais velns. Jo ne velti Kristus šeit saka: “.. elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Par “vārtiem” Raksti sauc pilsētu un tās valdību jeb varu; jo pie vārtiem jūdi ir izpildījuši tiesas darbus, – kā tas Bauslībā viņiem bija pavēlēts; jo Mozus 5.Moz.16:18 saka: “Tev būs iecelt sev tiesnešus un ierēdņus visos savos vārtos, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod, tavām ciltīm; viņi lai tiesā tautu ar taisnu tiesu.” Bet šajā vietā par “vārtiem” tiek saukta velna vara līdz ar visiem velna sekotājiem – ķēniņiem, valdniekiem un šīs pasaules gudrajiem; tiem visiem jācīnās pret ticības klinti. Šī klints stāv jūras vidū – viļņi tai uzbrūk krākdami un trakodami, itin kā grasītos klinti apgāzt, tomēr tā pastāv un iztur visas vētras, jo tai ir stingrs pamats. Tādēļ mums drosmīgi jāsagatavojas, ka velns pret mums cīnīsies ar visiem saviem spēkiem; taču viņš mums neko nespēs nodarīt, – gluži kā mūsu nežēlīgie valdnieki dusmojas, tāpat dusmojas arī augsti izglītotie vīri līdz ar liekulīgiem svētajiem; taču jums par to nav jāraizējas, jo viņi ir elles vārti, viļņi un ūdeņi, kas plosās, cīnīdamies pret šo klinti, tomēr nespēj to uzvarēt. Tālāk seko otra šīs Evaņģēlija vietas daļa, kurā mūsu Kungs saka Pēterim:

“Un Es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.”

Kā jūs jau iepriekš esat palikuši pie Evaņģēlija vārdu vienkāršās izpratnes, tā palieciet arī tagad. Atslēgas tiek dotas tam, kurš ticībā stāv uz šīs klints, – kuram Tēvs to devis. Nav iespējams nosaukt cilvēku, kurš vienmēr un noteikti paliek uz šīs klints; viens krīt šodien, otrs – rīt; arī Sv.Pēteris ir kritis. Tādēļ nav tāda cilvēka, kam noteikti vajadzētu saņemt atslēgas, – tās pieder tikai Baznīcai, tas ir, tiem, kuri stāv uz klints. Atslēgas pieder tikai kristīgajai Baznīcai un nevienam citam; lai gan bīskaps vai pāvests var atslēgas lietot kā tāds, kam draudze tās uzticējusi. Mācītājs pilda atslēgu amatu, kristī, sludina, sniedz Sakramentu un pilda vēl citus pienākumus, kalpodams draudzei, – ne sevis paša, bet draudzes labā. Viņš ir draudzes kalps, kam dots atslēgu amats, kaut arī viņš pats būtu nelietis. Ja šis cilvēks savu amatu pilda draudzes uzdevumā, tad to dara pati Baznīca. Bet, ko dara Baznīca, to dara pats Dievs; Viņam ir vajadzīgi kalpi. Ja visa draudze gribētu kristīt bērnu, tā viņu varētu noslīcināt – tūkstošiem roku sniegtos izpildīt šo uzdevumu. Tas būtu gluži nepieņemami. Tādēļ ir vajadzīgs kalps, kas draudzes uzdevumā šo amatu pilda.

Atslēgas, kas dod tiesības sasaistīt vai atraisīt, ir ne vien vara sniegt absolūciju, bet arī mācīt. Jo atslēgu vara attiecas uz visu, ar ko varam palīdzēt savam tuvākajam, – uz mierinājumu, kuru varam dot otram cilvēkam, uz publisko un privāto grēksūdzi, absolūciju un citām lietām, taču visvairāk – uz sludināšanu. Jo, kad tiek sludināts: kas tic, tas taps atpestīts, – tā ir atslēgšana; un, kas netic, taps pazudināts, – tā ir aizslēgšana. Saistīšana notiek tā, ka sludinu: tu piederi velnam ar visu, ko dari un kā dzīvo, – tā debesis tev tiek aizslēgtas. Bet, ja tu kļūsti pazemīgs un atzīsti savu grēku, tad es tev saku: tici Kristum, tad tavi grēki ir piedoti, – tā ir debesu atslēgšana. Tā Sv.Pēteris lietoja atslēgu varu, vienā dienā atgriezdams pie Dieva trīs tūkstošus cilvēku, Ap.d.2:41. Tāpat visiem kristiešiem ir dota vara saistīt un atraisīt.

To visu pāvesta sekotāji ir grozījuši un staipījuši tā, lai varētu nostiprināt pāvesta varu un apstiprināt viņa likumus. Tie saka: saistīt nozīmē – dot likumus; taču tādu skaidrojumu sniedz tikai šie aklie ceļa rādītāji. Bet jums jāpaliek pie vienkāršās izpratnes, kādu tikko dzirdējāt, un nav jāļauj, lai kāds jūs no tās novērš, – citādi jums būs grūti pastāvēt grēka, nāves un velna kārdinājumu priekšā. Pie tā tagad paliksim un piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību.