Visu redzošā acs

Ja mūsu sirdis mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas (1.Jņ.3:20).

Uzlūkojiet rūpīgi vārdus: Dievs zina visas lietas. Tādēļ Viņš pasludina citu spriedumu, nekā mūsu sirdis. Ko tas nozīmē? Iedziļināsimies tajā. Kristus saka, ka Viņa miesa ir par mums nāvē nodota un Viņa asinis par mums izlietas. Ja tu patiešām tici un paturi prātā to, ka Dieva Dēls ir nodevis par tevi Savu miesu un asinis, vai tev nevajadzētu gavilēt aiz tīra prieka? Vai tev nevajadzētu teikt: “Visi grēki pret Kristus upuri ir kā nieks – kā maza dzirkstelīte pret veselu okeānu.”

Bet taisni tā to allaž redz Dieva acis. Kristus asinis arvien ir augstā godā debesīs, kur tās ir vērtīgākas par visu pasaulē. Diemžēl mums ir tādas nožēlojamas sirdis, kas nekad un ne mirkli nespēj paturēt prātā, ka šīs asinis ir lielākas par visu pasaulē. Mūsu tumšajām un nedrošajām sirdīm Kristus asiņu vērtība neliekas nekas liels un nozīmīgs, bet Dieva priekšā tām vienmēr ir neaptverama un neizteicama vērtība.

Kristus to apzinās un tāpēc saka: “Kas ir mazgājies,.. viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri” (Jņ.13:10). Mēs tam nespējam noticēt, taču Kristus pilnībā uzticas Savu asiņu vērtībai. Tādēļ Viņš runā šādus vārdus. Ja tu liksi to pie sirds, tad pat dziļākajās grēku bēdās tu spēsi Dievam sacīt: “Svētais Tēvs! Ja Tu gribi mani noraidīt, Tev vispirms jānoraida Savs mīļotais Dēls, Viņa miesa un asins, ko esi pieņēmis kā manu grēku izpirkumu. Tu nevari mani noraidīt, kamēr pieņem Viņa izpirkuma upuri.”

Tas ir patiesais iemesls, kāpēc žēlastība ir negrozāma. Jānis saka: “Dievs zina visas lietas.” Vēl ir arī citas lietas, ko Dievs zina un kuru dēļ žēlastība ir nesatricināma. Lūkas evaņģēlija 22.nodaļā sacīts, ka Kristus jau iepriekš zināja, ka Pēteris kritīs un Viņu aizliegs. Ja Kristus vēlētos Pēteri noraidīt viņa vājuma dēļ, Viņš būtu to darījis agrāk un nevienu brīdi nebūtu izturējies pret viņu tik laipni. Bet, tā kā Viņš zināja visas Pētera vājības no paša sākuma, Viņš neloloja nekādas ilūzijas attiecībā uz Pēteri.

Mēs maldīgi mēdzam domāt, ka Dievs mūsu grēkus pamana vienīgi šad un tad, it kā Viņš tos neredzētu jau no paša sākuma. Vienā acumirklī Viņš saskata visu, kas mājo mūsos, ikvienu ļaunumu, kas jebkad izpaudīsies mūsu dzīves laikā. Ja Dievs taisītos mūs noraidīt šādu lietu dēļ vai pagurtu no mūsu grēkiem, tad Viņš nemaz nebūtu sācis mūs glābt, vilkt pie Sevis un apžēlot. Viņš apzinās, ka mēs arvien – uz labu un uz ļaunu – esam tie paši.

Kristietim ir divas dabas, miesa un Gars, un tie ir nemitīgā cīņā viens ar otru. Vienubrīd varens un godības pilns parādās Gars tā, ka miesu gandrīz vairs nemana, bet jūtama ir vienīgi dzīvība, miers, mīlestība un dievbijība. Turpretī nākamajā mirklī miesa un velns atklājas tik briesmīgā veidā, ka cilvēks tik tikko spēj saskatīt Garu.

Kurš gan pārbaudījuma brīdī spētu pamanīt Garu Pēterī? Taču Gars skaidri atklājās jau pēc brīža – Pēteris “izgāja ārā un gauži raudāja” (Mt.26:75). Kristus arvien zina, ka cauri visām šīm izmaiņām mēs vienmēr esam tie paši. Viņš neļauj Sevi maldināt. Mirklī, kad Pēteris spēcīgs un uzticams seko Viņam dārzā, Kristus zina, ka viņš tās pašas dienas vakarā kritīs un aizliegs Viņu. Un arī tai brīdī, kad viņš krīt, Kristus zina, ka Pēteris savā sirdī un garā joprojām ir tas pats uzticamais draugs. Kurā brīdī Kristum viņu jāatmet? Pārdomāsim Dieva “noslēpumaino gudrību” (1.Kor.2:7).

Un vēlreiz: “Dievs zina visas lietas!” Kristus apgalvo, ka tie paši vājie mācekļi, kas Viņu pameta pārbaudījuma brīdī, kādu dienu ar Viņu būs debesīs un sēdēs uz troņa, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis. Tad viņiem vairs nepieķersies neviens grēks un neviena vājība. Kristus labi apzinās, ka reiz bezgalīgajā mūžībā mēs būsim tīri, brīnišķīgi, godības, mīlestības un svētuma pilni par nebeidzamu slavu un godu Dievam.

Tagad es domāju – un tā saka arī kāds sendienu mācītājs – ar pilnu pārliecību mēs varam Viņam sacīt: “Mans mīļais Kungs! Es Tevi lūdzu, lai tai brīdī, kad es krītu, Tu arvien uzlūko to stāvokli, kad reiz es būšu debesīs, kur es vairs nekādi negrēkošu pret Tevi, bet Tevi nebeidzami mīlēšu un slavēšu. Ja turpretī Tu uzlūko mani, kāds esmu virs zemes, Tu redzi grēcinieku, kas izdara pārkāpumus pret Tevi ik dienu un ik brīdi. Bet, ja Tu uzlūko mani paradīzē, Tu redzi svēto, kas visā mūžībā nekad pret Tevi nekādi negrēkos, bet vienmēr Tevi nevainojami mīlēs un slavēs. Uzlūko mani šajā stāvoklī un nedusmojies, kad trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadus Tu redzi mani vājībās un nespēkā.”

Lai šī neizteicamā žēlastība satver, stiprina un iepriecina visas uzticīgās sirdis, ka tās nemīl neko un nevienu vairāk kā dārgo, žēlastības pilno Pestītāju. Tad šī mīlestība būs mūsu patiesais svēdarīšanas avots un spēks, jo mīlestība padara visas lietas viegli izdarāmas. Un mīlestība ir bauslības piepildījums (Rom.13:10). Lai Dievs vairo mums ticību un mīlestību – Kristus mīlestības dēļ!