Sievietes mācītājas

Piedāvājam e-publikāciju, kurā uzrādītie argumenti lieti noderēs diskusijās par sieviešu ordināciju un iecelšanu mācītāja kārtā. Šajā rakstā izteikts ļoti ass vērtējums par sievietēm mācītājam, jo tā autore Ulla Hinbeka bijusi ordinēta un kalpojusi Zviedrijas baznīcā, līdz pārliecinājusies, ka Bībele neļauj sievietei ieņemt mācītāja amatu.

Dievs ir radījis cilvēci kā vīriešus un sievietes. Radīšanas procesā Dievs ir devis atšķirīgas īpašības un spējas vīrietim un sievietei.

Apustulis Pāvils, tā saucamajā “Kefalē Teoloģijā” apraksta vienu no otras izrietošas likumības, kas ir kā saikne starp debesīm un zemi un vienotas radīšanā. Viņš raksta, ka Dievs ir Kristus galva, Kristus ir Dieva gods (grieķu valodā – δόξα) un cilvēka galva. Vīrietis ir Kristus gods (grieķu valodā – δόξα, spožums) un sievietes galva. Sieviete ir vīrieša gods (spožums, δόξα – grieķu valodā). Tēvs nestāv pāri Dēlam. Vīrietis nestāv pāri sievietei, bet viņi ir dažādi, nav identiski. Abiem ir sava dala Kristū tādā pašā mērā, tikai dažādā veidā. Tas nozīmē, ka vīrietim ir viens īpašs aicinājums un sievietei otrs.

Vīrieša īpašais aicinājums ir būt par sludinātāju jeb mācītāju. Tāds iestādījums balstās Dieva vārdā, tā ka mums nav pamata šaubīties, ka šāds aicinājums ir Dievam patīkams. Jēzus pats iedibināja apustuļu amatu. Viņš aicināja apustuļus. Tiem bija jākļūst par Viņa, Dieva Dēla, pārstāvjiem baznīcā. Te jāteic, ka Jēzus savās funkcijās pārņem kaut ko no tā, kas jau ir bijis pazīstams: tēvs, rabīns, skolotājs, draudzes vadonis, mājastēvs, kas svētījis dāvanas lielos svētku mielastos, pāri visam Passā mielastu, passā Jēru, un Dievs dod tam Kristus oreolu un savu svētību. Jēzus pats bija cilvēks un Dieva Dēls pēc Tēva līdzības. Viņš aicināja par apustuļiem vienīgi vīriešus un pie Svētā Vakarēdiena iestādīšanas bija klāt vienīgi vīrieši. Tie bija apustuļi, kuriem Jēzus deva uzdevumu. Tieši viņiem Viņš deva saistīšanas un atraisīšanas atslēgas; Jēzus dvesa viņiem savu garu un sūtīja viņus pasaulē mācīt ļaudīm visu, ko Viņš bija pavēlējis. Apustuļi rīkojās tā pēc tā parauga, ko Jēzus viņiem bija atstājis, un izvēlējās jaunu apustuli Jūdasa vietā. Nevienam nenāca ne prātā viņa vietā likt sievieti. Neviena sieviete nenāca un neuzplijās ar jautājumu: kādēļ es nevaru būt par apustuli? Viņas labprāt sekoja Dieva norādījumam.

To, ka tam ir dziļāka jēga, mēs uzzinām no apustuļa Pāvila 1. Vēstules korintiešiem 14:34-38. Apustulis skaidri parāda, ka tas ir Dieva prāts un ko izšķirošs faktors glābšanai ir tas kā mēs pildām Viņa pavēles. Tas ir skaidri norādīts 1.vēstules Timotejam 2:12.

Tātad tikai vīrieši var kļūt par apustuļiem. Dievs aicina par saviem ganiem jeb mācītājiem tikai un vienīgi vīriešus. Mēs varam priekšstatīt noslēgtu loku, kur tikai vīriešiem ir ieeja un kura centrā. ir Kristus. Viņš aicina savus apustuļus un pārstāvjus baznīcā.

Šis aicinājums attiecas uz visiem cilvēkiem. Vīriešiem ir iespēja kļūt par apustuļiem – saskaņā ar radīšanas kārtību. Bet nav jau daudz, kas kļūst par mācītājiem, maz ir izredzēto. Par nelaimi, ne jau visi, kas kļūst par mācītājiem jeb ganiem, ir īsti gani – viņu vidū ir atrodami mācītāji, kas ir bezdievīgi gani. Bet tas neietekmē žēlastības līdzekļus. Ar Dieva žēlastību tie saglabā savu iedarbīgo spēku. Tomēr mums nav tiesības izlietot Dieva žēlastības līdzekļus tā, kā mums iegribas, vai arī ļaut jebkuram izdalīt sakramentu. Mums nav Dieva apsolījuma, ka Viņš svētīs šādu rīcību. Viņš mums ir devis noteiktu kārtību, noteiktas pavēles, un tikai tad, kad mēs tās pildām, mēs varam paļauties, ka Dievs ir ar mums un dod svētību mūsu darbiem. Šajā noslēgtajā lokā, apustuļu iestādījumā pēc Viņa aicinājuma, sievietei nav vietas tieši tādēļ, ka viņa nav vīrietis. Tāda ir radīšanas kārtība. Ja kāds pastāv uz to, ka nav atšķirības starp vīrieti un sievieti, šāds cilvēks ir akls un kurls, viņam nav jēgas un saprašanas, par to nav ne mazāko šaubu.

Sieviete nav aicināta kļūt par apustuli. Viņai ir cits aicinājums, proti, mātes sūtība. Tas ir saskaņā ar radīšanu. Dievs ir svētījis sievieti un padarījis viņu par māti, un mums nav jāšaubās par to, ka tas ir Dievam tīkami. Arī mātes sūtību var priekšstatīt kā noslēgtu loku ar Kristu centrā. Šajā lokā nevar ieiet vīrietis, jo viņš nav sieviete.

Jaunajā Derībā mātes sūtība ir kļūt par kaut ko loti īpašu. Aicinājums uz to ir svēts, kaut kas tāds kā. Kristus aicinājums kļūt par apustuli. Dievs, Kristus, ir dzimis no sievietes. Viņa cilvēciskā būtība nāk no viņas – Viņš ir patiess cilvēks. Tas ir neticami liels pasludinājums – Dievs dzimis no sievas un nāk pie cilvēka, tātad – cilvēks var nākt pie Dieva.

Kad Dievs aicina sievieti savam īpašam uzdevumam, Viņš arī atgriežas pie kaut kā tāda, kas sen jau ir bijis un tam dod savu svētību. Šis aicinājums ietver visas sievietes, vienkārši tādēļ, ka viņas ir sievietes. Visas sievietes ir potenciālas mātes pat arī tad, ja ne katra var vai vēlas dot dzīvību bērnam. Vīrieša aicinājums par mācītāju un sievietes – par māti – abi nes sevī cilvēces pestīšanas nozīmību. Gans, mācītājs rāda cilvēkiem ceļu uz debesīm, māte dod dzīvību pasaules Pestītājam.

Radīšanas kārtības dotais aicinājums vīrietim kļūt par apustuli nav pieejams sievietei. Tāpat radīšanas kārtība sievietes aicinājumu – mātes sūtību – darījusi neiespējamu vīrietim.

Žēlastība, kā arī citas dāvanas vai aicinājumi ir domāti, lai kalpotu viens otram, piemēram, parastā sludināšana, kurā mēs esam aicināti viens otram apliecināt Dieva esamību, pravietošana, spēja dziedināt ar lūgšanu. Neviena no tām nav atkarīga no radīšanas kārtības, bet ikviena ir dota gan vīriešiem, gan sievietēm, gan zēniem, gan meitenēm.

Tā kā radīšanas likumi nav atmetami, sievietes un meitenes, kas vēlas piedalīties apustuļu sūtībā un kļūt par mācītājām, sevi izslēdz no Dieva aicinājuma un svētības, viņas kļūst par apustulēm, kas pašas sevi iecēlušas, un tikai pierāda, ka viņas nav apmierinātas ar savu dalu un vēlas kļūt par to, par ko tās nekad nespēs kļūt, proti – par vīrieti.

Tas, vai pastāv mācītājas sievietes vai nē, ir jautājums, kas jau ir izšķirts. Nav sieviešu mācītāju. Nav atrodams šis aicinājums, un tam arī nav nozīmes mācītāju īpašajā statusā.

Dekāna Nilsa Johansona grāmatā “Sievietes un kalpošana baznīcā” (Women and the Church Ministry) par 1. Korintiešu 11-14 un sieviešu ordināciju ir skaidri norādīts, ka viss šis fragments ir vienots. 1. Vēstulē korintiešiem 13.nodaļā mīlestības himna ir slavas dziesma tikai un vienīgi Kristum un Viņa darbam. Te nav runa par mīlestību kā ideoloģisku koncepciju, bet mīlestība (agape) nozīmē Kristu. Mīlestība – agape – Kristus.

Viss, ko apustulis saka 1. Vēstulē korintiešiem 13.nodaļā ir polemika pret “gnosis”, cilvēcisko gudrību. Viņš nostāda “gnosis” pretī “agape”, cilvēcisko gudrību pretstatā Kristum. Pāvils te nostājas pret tiem, kas pielieto savu cilvēcisko gudrību, lai pieprasītu pārmērīgu brīvību, brīvību, kas kļūst par apgrēcību vājajiem. Johansons norāda, ka šajā nodaļā Sv.Pāvils uzskata, ka visas žēlastības dāvanas, tas ir, arī “gnosis”, cilvēciskā gudrība, ir jāpakļauj “agape”, Kristum, lai tām būtu kāda svētība. Žēlastības dāvanu nevar pacelt pāri Kristum, tad tā kļūs ļauna.

Kā tas nākas, ka ir mācītājas sievietes, kas sludina baznīcā par spīti tam, ka Dievs ir noliedzis? Būtiski tas ir pateicoties faktam, ka “gnosis”, cilvēka prāts, tiek pacelts pāri Dievam, virs Kristus, virs “mīlestības”. Tas nenotiek Kristū, bet celts Kristum pāri. Šī, tā sauktā cilvēciskā gudrība, kas atļāvusi ordinēt sievietes, ir cēlusies no cilvēciskās gudrības, vienlīdzības, demokrātijas, sociālisma.

Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas 15. artikulā ir norāde uz cilvēku iedibinātām tradīcijām baznīcā. Tur, piemēram, ir dievkalpojuma kārtība, cilvēku radīta, kam nav tieša pamata Bībelē – rituāli, lūgšanu reizes, nodaļas grēku nožēlai utt. Tur teikts, ka šī dievkalpojuma kārtība (liturģija), kas ir tēvu iedibināta, ir kaut kas, kas mums jāturpina kārtības labad, ja tā neiet pret Dieva vārdu. Bet ne jau šī kārtība jāuzskata par izšķirošo pestīšanā. Līdzīgi mums jāsecina, ka sieviešu tiesības kalpot baznīcā un būt par mācītājām ir “cilvēciska tradīcija”, kārtība baznīcā, kas ir cilvēku radīta. Rakstos nav nekas teikts par šo tradīciju. Mēs arī neatrodam nevienu ticīgu sievieti Bībelē, kas šādi darbojas, pat nevienu, kas būtu to lūgusi. Tieši pretēji – Dieva vārdā izskan tiešs aizliegums tam – 1.Kor.14:34-39; 1.Tim.2:12.

Šāda rīcība, cilvēku radīta, stāv pretī Dieva vārdam un pieder cilvēciskām tradīcijām, kam nav jāseko. Tas nenāk no Dieva, bet no antikrista – no velna. Sv.Pāvils liek mums saprast, ka aizliegums sievietēm kļūt par mācītājām ir Dieva bauslis (1.Kor.14:37), un mēs uzzinām, ka pestīšanā ir svarīgi, kādu nostāju mēs šeit ieņemam (kas nebūt nav nekas jauns, kas būtu radies mūsdienās, bet ir zināms kopš apustuļu laikiem). Apustulis saka: “Ja ir kāds, kas neatzīst šo aizliegumu, viņš pats tiks neatzīts (no Dieva).”

Sievietes mācītājas baznīcā nozīmē Dieva noliktās kārtības laušanu, kārtību, kas sevi nostādījusi pāri Dievam un ieviesta Viņa baznīcā, kaut ko, ko Dievs aizliedzis. Mums tam ir jāstājas pretī, jo tas ir pret Dieva vārdu. Vēl vairāk, ir skaidrs, ka šāda noliktā kārtība ir svarīgs noteikums pestīšanai, taisnošanai, jo tas ir skaidri izteikts noliegums un vēršanās pret visiem tiem, kas neatzīst šo jauno kārtību un atsakās tai paklausīt.

Apoloģijas 15.artikuls citē Sv.Pāvilu: “It viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:23) Ja dievkalpojumam nav pamata Dieva vārdā, tad sirdsapziņai ir jāapšauba, Dievam tas ir tīkams. Patiešām, kam ir vajadzīgi tik daudz vārdu tik skaidrā lietā? Ja mūsu oponenti piekopj šādu cilvēcisku dievkalpošanu, cenzdamies nopelnīt taisnošanu, žēlastību, grēku piedošanu, viņi patiesība dibina antikrista valstību. Antikrista valstība ir jauna veida Dieva pielūgsme, ko izgudrojuši cilvēki, izslēdzot Kristu.

Mūsu tēvi apustuliskajā baznīcā nav pazinuši tādu Dievu, kas būtu aicinājis sievietes par apustuļiem. Tas ir jauna veida “dievs”, ko še pielūdz, feminisma, sociālisma, cilvēciskās gudrības “dievs”, jauns “dievs”, jauna ticība. Tā nav kristietība, bet cita reliģija.

Tā kā sievietes mācītājas ir cilvēku izveidotas kārtības auglis baznīcā, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu, tad par sievieti nevar domāt kā par bezdievīgu mācītāju, kas, pateicoties Dieva žēlastībai, par spīti savai bezdievībai, var efektīvi pārvaldīt sakramentu. Sievietei nav šīs siešanas un atraisīšanas atslēgas, un tādēļ viņa nespēj cilvēkam nedz saistīt, nedz atlaist grēkus. Tie, kas apmeklē Dievgaldu, ko izdala sieviete, neiegūst grēku piedošanu. ko izdala sieviete, nav svētības. Viņa neved cilvēkus pie Dieva, bet vienmēr prom no Dieva. Tas, kas kalpo sievietes vadītā dievkalpojumā, nav Dievs, bet velns, antikrists.

Teoloģijas doktors Toms Hardts raksta savā rakstā “Evaņģēliskā kalpošana” (Evangelical Offīce):

“Tā. kā Dieva vārds ir aizliedzis sievietēm būt mācītājām, žēlastības līdzekļu pasniegšana, kas no abām altāra pusēm nozīmē noteiktu Dieva noliktās kārtības graušanu, nekādi nav attaisnojama, tā ir destruktīva. Tas, ka attiecībā uz vārdiem un elementiem, kas ir klātesoši, žēlastības līdzekļi ir iedarbīgi, tas neietekmē – ne palielina, ne pamazina – grēku, kas ir izdarīts.”

Tādēļ sievietes mācītājas sakramenta izdalīšana ved cilvēku zem lāsta.