Universālais līdzeklis pret garīgo ļaunumu

“Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos.” [Kol.3:16]

Tā tas notiek tur, kur dzīve Kristū ir dzīva un veselīga, un tādai tai jābūt vienmēr! Kad tā ir, šis pamudinājums nav īpaši nepieciešams, tomēr parasti tas tā nav. “Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja” [Mt.25:5]. Tādā brīdī laiks stiepjas garumā un viss liekas nomācošs, un kristieša dzīve kļūst par rutīnu. Sāk valdīt laiskums, vēsums un nevērība gan attieksmē pret sevi, gan arī pret savu tuvāko, un tieši tad šis pamudinājums ir visvairāk vajadzīgs. Ar to kristieši atšķiras no miesīgiem cilvēkiem un apustuļa mācības pretiniekiem. Ticīgajiem ir labprātīgs gars, savukārt miesa ir tik vāja un kūtra, ka tie “nedara to, ko tie gribētu”, pat saņemdami šādus pamudinājumus.

No otras puses, mēs redzam arī to, ka Kristus vārds, kam vajadzētu bagātīgi mājot visu kristiešu sirdīs un mājās, ir atrodams tur ļoti trūcīgi. Mēs redzam, ka pie daudziem savstarpēja pamācīšana un pamudināšana ir gandrīz pilnīgi izsīkusi. Psalmi, himnas un garīgas dziesmas tur ir apklusušas. Dziesmas gan tiek dziedātas, tomēr ne Tam Kungam un ne sirdī, bet tikai cilvēkiem un vienīgi ar muti.

Mēs saprotam, cik neizteicami svarīga ir šī lieta, jo Kristus vārda bagātīga mājošana mūsu vidū ir patiesi universāls līdzeklis pret visu garīgu ļaunumu gan katram atsevišķam kristietim, gan arī kristīgām draudzēm, jā, visai Kristus baznīcai virs zemes. Pārdomājot lielo svētību, kas ir kristiešiem un viņu tuvākajiem, kad Kristus vārds bagātīgi mājo viņu vidū, un lielo postu un zaudējumu, kad tas tā nenotiek, mēs izbīstamies un kļūstam grūtsirdīgi. Pārdomājot šo pamudinājumu, cilvēks jūt, ka nekādi vārdi to nespēj izteikt un neviena sirds nav gana atvērta tik būtiskai lietai. Bet kas tad cilvēkam jādara? Kas spēj to saņemt, lai to saņem.

Mēs gribam noskaidrot, ko apustulis šai pamudinājumā saka. Apustuļa pamudinājums skar to, ko mēs, paldies Dievam, varam redzēt visos laikos un vietās, kur rodas garīga atmoda un evaņģēliska dzīve. Mēs to redzam visur, kur uzzied Tā Kunga stādi, proti – kad Kristus vārds bagātīgi mājo dvēselēs un kristieši sāk lasīt, runāt un dziedāt Dieva vārdu. Viņi sāk mācīt un pamudināt viens otru, un tas notiek priecīgā un paļāvīgā garā, ar sirsnīgu līksmību un labprātību.

Tā tas notiek vienmēr un visur, un arī šodienas pasaule stāv izbrīnījusies, rūgta un nicinājuma pilna – kā jūdi lielajā Vasarsvētku dienā. Toreiz apustuļi sāka runāt citās mēlēs par Dieva varenajiem darbiem, un pasaule teica: “Šie vīri ir salda vīna pilni.” Nu mēs saprotam apustuļa domu, kad tas saka: “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos; pamāciet un paskubiniet cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām.”

Ja vien mēs vienmēr spētu palikt Garā dedzīgi un mūsu pirmā mīlestība nekad neatdzistu, tad apustuļa pamudinājums būtu sasniedzis savu mērķi. Mūsu garīgā un mūžīgā labklājība prasa, lai mēs vienmēr paliktu un pieaugtu Kristus žēlastībā un atziņā, nekad nekļūtu nevērīgi un neļautu Dieva vārdu nostumt pie malas.

Nē, mums arvien jāuztur un jāuzpūš svētā uguns ar lasīšanu, runāšanu, dziedāšanu, savstarpēju pamudināšanu n pamācīšanu, jo citādi viss notiks tā, kā Kristus brīdināja Efezas draudzes eņģeli. Ja viņš neatgrieztos pie pirmās mīlestības, Tas Kungs nostumtu viņa lukturi no tā vietas. Tātad tā nav brīvas izvēles lieta, ko pēc savas patikas varam darīt vai nedarīt, saglabājot sev dzīvi. Nē, ja mēs nevēlamies palikt miesā un mūžīgā nāvē, mums visu laiku, ik dienas ir jāuztur garīgā dzīve ar Dieva vārdu.

Bērns tiek barots ar pienu. Tāpat arī jaunais cilvēks ir jāuztur ar pienu, ar “Kristus vārdu”. Tāpēc kristietim visu laiku ir jābūt ciešā saskarē ar Bībeli un tur jāpabaro sava dvēsele. Apustulis saka: “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos!” Tas nemājo tikai kā viesis, kas pie jums pārnakšņo, bet tam ir jāmājo jūsos mūžīgi, – viņš saka. Kristus vārdam ir jābūt pilnīgi savienotam ar mūsu iekšējo cilvēku un tas jāpārvalda.

Viņš arī saka “bagātīgi” – ne tikai atsevišķus, īsus brīžus, bet visu laiku, visur un visādos veidos. Ja tev nav iespējas to klausīties un lasīt tik bieži, tu arvien par Dieva vārdu vari domāt, runāt vai to dziedāt.

Tas Kungs liek mums it visur ļoti rūpīgi dēstīt Dieva vārdu savos bērnos, sacīdams: “Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties” [5.Moz.6:7]. Līdzīgi arī mums vienmēr un visur jāskolo sevi Kristus vārdos pat tad, kad mūsu fiziskais darbs neļauj tam veltīties īpašā veidā.