Ņemiet Svēto Garu!
“Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Un to sacījis, viņš dvēsa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” [Jņ.20:21-23]
Tie bija eņģeļi, kas Kristus dzimšanas svētku vakarā nāca pie ganiem ar brīnišķīgo vēsti: “miers virs zemes un (Dievam) uz cilvēkiem labs prāts”. Šoreiz tas ir pats godības Kungs, augšāmceltais Kristus, kas rādīdams savas caurdurtās rokas un sānus stājas mācekļu vidū ar miera vēsti. Te mēs redzam, ka pirmais, iniciators, iesācējs arvien ir pats Dievs. Viņš mūs ir pirmais mācījis, ka miers nāk no Viņa. Tā ir Viņa vēsts. Viņš liek to eņģeļu mutēs, un Viņš sūta savu Dēlu, kas pats ir Miers, Miera lielskungs, lai Viņš dāvātu mieru saviem ļaudīm, Dieva tautai Israēlam.
Kas ir šis Israēls? Tie ir Jēzus mācekļi, Viņa apustuļi, pašreiz tikai desmit, jo Jūda ir izrādījies nodevējs un Toma nav viņu vidū, bet jau pēc astoņām dienām arī Toms apliecinās: “Mans Kungs un mans Dievs!” Un vēl pēc neilga laika arī Matijs tiks pieskaitīts apustuļiem un viņi atkal būs divpadsmit, pārstāvot divpadsmit Israēla ciltis. Tas ir jaunais Israēls, ne vairs pēc miesas, bet gara. Dieva tauta Kristus Baznīca.
Tāpat kā Tēvs ir sūtījis savu Dēlu, tā Dēls tagad sūta savus apustuļus, savu Baznīcu. Mēs jau dzirdējām, ka Kristus bija sūtīts ar miera vēsti un tā ir tā pati vēsts, kuru tālāk jānes Baznīcai. Tā ir vēsts no Dieva. Nevis no kāda noslēpumaina, bezpersoniska, dievišķa spēka, ko mēs pat nepazīstam, bet no Dieva, kas ir trīsvienīgs, kura Vārds ir mums zināms Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs šeit redzam visas trīs dievišķās personas kopā. Te ir Tēvs, kas sūta Dēlu. Te ir Dēls, kas stāv mācekļu vidū, un te ir Svētais Gars, ko tie saņem no Viņa.
Tūdaļ arī seko uzdevums: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Lūk arī visa iepriekš teiktā mērķis. No mūžīgā un svētā Dieva klātbūtnes tika padzīts nesvētais, grēcīgais, nāvei nolemtais cilvēks. Šā cilvēka dēļ pats Dievs kļuva par cilvēku, pieņemot cilvēka miesu. To eņģeļi sludināja ganiem. Izciezdams cilvēka vietā elles mokas, Dieva Dēls samaksāja par visu cilvēku grēkiem un nodibināja Dieva un cilvēku starpā mieru.
Nu Dievam ir uz mums labs prāts, virs zemes miers tiek sludināts kā mēs to priecīgi dziedam savā liturģijā tūlīt pēc Absolūcijas jeb grēku piedošanas. Tā ir ticības dziesma, jo tikai tie, kas tic, ka Kristus ir miris par viņu grēkiem un pilnīgi samaksājis par tiem, saņem grēku piedošanu. Neviens netop taisnots Dieva priekšā pats ar saviem spēkiem. Taisnošana ir grēku piedošana un tā arvien ir dāvana, kas tiek saņemta bez jebkāda nopelna Kristus dēļ ticībā.
Lai mēs varētu pie šīs ticības nākt tas Kungs savai Baznīcai ir devis vēl vienu dāvanu. Šī davana ir mācītāja amats, garīgais amats jeb Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats.
Mēs to atrodam tik skaidri izteiktu šodienas tekstā:” kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu”. Šeit tas ir atslēgu jeb garīgais amats. Tas nepieder kādam atsevišķi, bet tas ir visas Baznīcas īpašums. Te tie abi Baznīca un Garīgais Amats ir tik cieši kopā, neatdalāmi viens no otra, apustuļi vienlaikus ir gan Viņa Baznīca, gan arī Baznīcas mācītāji. Neviens nav augstāks par otru — “amats nav kungs pār draudzi, draudze nav kungs pār amatu, bet pār abiem ir viens Kungs, kurā tie ir viens.”
Tā ir vara ne valdīt, bet piedot. Tā ir vara, kas nāk no tā Kunga, kam “ir dota visa vara debesīs un virs zemes”. Un neviens nevar Viņam atņemt šo varu. Tādēļ Viņš pavēl: “eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” Te tas ir Garīgais amats kristīšanas un mācīšanas amats. Te ir arī vienīgā vara, kas pieder šim amatam Vārda vara, par kuru citās vietās Kristus saka: “Kas jūs klausa, tas klausa mani”; “Kas jūs dzird, tas dzird mani”; “Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs”. Tā ir Viņa vēsts, tie ir Viņa vārdi, tas ir Viņa miers, tas ir Viņa evaņģēlijs, tie ir Viņa sakramenti, un tie ir arī Viņa mācekļi, un tā ir Viņa baznīca, proti, Viņam ticīgie, avis, kas dzird Gana balsi. Arī Garīgais amats ir Viņa amats. Viņš pats ir patiesais mācītājs. Un Viņš pats aicina un ieceļ mācītājus, likdams tiem kļūt par Viņa muti, par dāvanu draudzei.
Ja apustuļus Viņš aicināja un iecēla pats tiešā veidā, tad šodien Kristus un Svētais Gars to dara caur Baznīcu. Vienalga vai to dara draudze, vai mācītāju grupa, vai bīskaps — viņi to dara Baznīcas vārdā. Baznīcai ir tiesības un pienākums sev aicināt mācītāju. Bez šā aicinājuma “baznīcā nevienam nav atļauts publiski mācīt un sakramentus pārvaldīt”. Šis aicinājums ir uz mūžu, izņemot gadījumus, kad kāds vairs nepilda to, kādēļ tas Kungs viņu ir aicinājis. Visos citos gadījumos Baznīca atzīst savus mācītājus un rūpējas par tiem, jo tie ir dāvana no tā Kunga.
Pats Kristus caur Augsburgas Ticības Apliecības Rīgas luterāņu draudzi ir aicinājis Gundaru Bākuli un Uģi Sildegu kļūt par Viņa Baznīcas mācītājiem, ganiem un bīskapiem. Viņi ir likumīgi aicināti, tiem ir nepieciešamā teoloģiskā izglītība, un viņi ir devuši mācītāja solījumu.
Likumīgais aicinājums tiem uzliek pienākumu skaidri sludināt Evaņģēliju un pareizi izdalīt sakramentus. Lai to varētu pareizi darīt, Viņi ir studējuši Svētos Rakstus un mūsu Baznīcas Ticības Apliecības. Viņi ir arī devuši solījumu, ka nemācīs neko citu, kā tikai to, ko Svētie Raksti māca. Turklāt, nevis to, kas viņiem pašiem liekas, ko Svētie Raksti māca, bet pareizu Svēto Rakstu mācību, kā tā izklāstīta mūsu Ticības apliecībās. Ordinācijas solījums tiem neļauj mācīt neko citu, un ir jums par ķīlu, ka no viņu mutēm dzirdēsit paša Kunga vārdus.
No šā brīža viņi ir jums tā Kunga mute. Viņi mācīs jums visu to, ko tas Kungs ir pavēlējis, sludinās jums Dieva likumu un Evaņģēliju, piedos jums grēkus, sniegs tā Kunga Miesu un Asinis, un mierinās bēdās un grūtībās. Viņi kristīs un mācīs jūsu bērnus un ik dienas nāks Dieva priekšā, aizlūgdami par jums. Viņi uzticīgi sargās jūs no maldiem un velna mācībām, lai jūs nenomaldītos no šaurā dzīvības ceļa, un vis beidzot, kad jums pienāks laiks doties pie tā Kunga, viņi palīdzēs jums nāves šausmu priekšā saglabāt drošu ticību un paļāvību. Kamēr jūs spēsit tos saklausīt, viņi stāstīs jums par Kungu Jēzu, kā tas cietis un miris par jūsu grēkiem. Tie atgādinās jums, ka esat kristīti Viņa vārdā un piedos jums grēkus, lai jūsu sirds būtu mierīga. Un kad jūsu apziņa sāks izdzist, tie turēs jūsu acu priekšā krucifiksu, kas atgādinās, ka tas Kungs visu ir piepildījis, un atkārtos Viņa vārdus: “Miers ir ar jums”.
Vai kāds cilvēks var vēl ko vairāk darīt jūsu labā?Tāda, lūk, ir tā dāvana, kuru tas Kungs jums šodien dāvina jūsu mācītāji. Pieņemiet viņus kā paša Kunga sūtītus ar cieņu, pateicību un lūgšanām.
Mūsu Kunga žēlastība ir ar jums! Āmen!
manurpat mācītājs ir draudzes dāvana un kalps…
reiz satiku mācītāju,kurš ne tikai bija “mute”, bet arī “rokas” draudzei….
viņš daudz ko darīja kā citi cilvēki…
pat grīdu mazgāja…ja redzēja,ka kāds to nebija izmazgājis…
vēlāk jau tas bija pierasti, ka aizejot ciemā atļāva sievai ciemoties un pagatavoja ēst… pat traukus nomazgāja…!!!
un tad manlikās,ka tas mācītājs rīkojās tāpat kā Kristus – paēdinot un arī toreiz zaļajā ceturienā kalpojot ticīgajiem …
nav šaubu, Baznīcā pastāv hierarhija, aicināts mācītājs būtu kā “ģimenes galva”, kura galva ir Kristus, no viņa lielā mērā ir atkarīgs cik daudz draudzei tiks tās svētības, eļļas, ar kuru “tiek svaidīta priestera”galva. Tomēr, uzskatu, ka Kristus aicinājums “iet un darīt par mācekļiem tautas…. ” nav tikai mācītāju pienākums. pasludināt, liecināt… ir katra ticīgā aicinājums, kur vēl diakoni, kas arī ir garīga kalpošana, kaut ne no kanceles. kā Barnets saka : “Diakoni agrīnajā Baznīcā un tagad, ir tie, kas savieno Baznīcas pielūgsmi, dievkalpojumu (leiturgia) un kalpošana (diakonia), simbolizē dievkalpojuma un citu kalpošanas formu vienotību. [..] Svarīgi ir tas, ka liturģiskās un diakonijas funkcijas, abas pastorālās un labdarības/ sociālās, sabalansē individuālo diakonu un diakonālās kopības kalpošanu”
Un šos vārdus teicis Luters: ““Katrs cilvēks, kas kristībā saņēmis Dieva žēlastību, ir aicināts iepriecināt brāļus ar evaņģēliju [..] un var būt priesteris, pasludinot tiem grēku piedošanas vēsti. Katram kristīgam cilvēkam ir tiesība izpildīt priestera funkcijas, pasludināt Dieva vārdus, kristīt, svinēt Sv.Vakarēdienu, izlietot t.s. “atslēgas varu”, aizlūgt par citiem, upurēt, nodot savu spriedumu par mācībām un gariem. [..] Cilvēkam nav jābūt ordinētam garīgā amatā, lai viņš kā priesteris varētu kalpot brāļiem.” Tātad jūs esat ķēnišķi priesteri jeb runa varētu būt par laju kalpošanu?
Ar šo visu gribēju teikt, ka mācītājs, kurš uztver sevi kā VIENĪGO garīgo kalpu visā baznīcā, var pamatīgi nošaut greizi, gan kalpošanas organizēšanā, gan attieksmēs, motivācijās, beigu beigās, kāds gars valdīs tādā draudzē?
Meja
hm…
bet rakstā jau teikts: “Tā ir vara ne valdīt, bet piedot.”
(priekšpēdējās rindkopas sākums)