Adventa pārdomas un pamudinājumi

Lai gan dabiskā saules gaisma Adventa laikā arvien sarūk, tomēr garīgā gaisma, ko simbolizē sveces Adventa vainagos, arvien pieaug, līdz pilnā mērā atmirdz Kristus dzimšanas svētku spožumā. Tāpēc arī mēs, iesākot Adventa laiku, pārdomās pakavēsimies pie gara gaismas.

Lai gan ziemas laikā gaisma iestājas pavēlu un daudziem nākas celties jau tumsā, tomēr gaisma aizvien ir tā, kas norāda, ka pienācis laiks celties. Šī patiesība ir aktuāla arī garīgajā dzīvē. Kristieši nedrīkst dzīvot, kā pagadās, bet viņiem ir jāpazīst laiks un jāzina, kad pienākusi stunda celties. Šo kristieša pienākumu atgādina apustulis Pāvils, sacīdams: “To dariet, saprazdami šo laiku, ka jums jau pienākusi stunda celties no miega.” [Rom.13:11]

Šī tēma Pāvilam nav sveša un arī citās Rakstu vietās viņš aicina kristiešus mosties no miega. Tā Vēstulē efeziešiem viņš raksta: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” [Ef.5:14], un Vēstulē tesaloniķiešiem viņš aicina: “Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” [1.Tes.5:6]

Garīgais miegs ir tas pats, kas garīgā nāve, un tas nozīmē, ka garīgi aizmidzis cilvēks guļ grēkā. Šis grēcīgais miegs ir cilvēka bezrūpīga dzīve, ļaujot miesas iekārēm valdīt pār viņu un noteikt viņa dzīves gājumu. Pamosties no šā miega nozīmē atzīt iepriekšējo ceļu par grēka ceļu, uzlūkot Dievu un Viņa svēto prātu un censties dzīvot saskaņā ar to. Ikviens kristietis reiz tapa atmodināts un cēlās no sava garīgā miega tad, kad tika pievērsts kristietībai, kristīts un tādējādi no tumsības pievērsts gaismai, no netaisnības taisnībai, no sātana varas pie Dieva.

Taču atgriešanās nav tikai vienreizējs notikums. Patiesībā no šā brīža kristieša dzīve kļūst par nemitīgu atgriešanos. Tas nozīmē, ka katru dienu no jauna kristietis atsakās no sava miesas prāta, pasaules un sātana kārdinājumiem, un tiecas saprast un pildīt Dieva prātu, lai netiktu atkal ierauts vecajos grēkos. Tas viegli var notikt, ja tiek zaudēta garīgā modrība un cilvēks bezrūpīgi ļaujas garīga miega vilinošajai varai. Lai mūs no tā brīdinātu, Svētais Gars ar apustuļa Pāvila vārdiem šajā Adventa laikā aicina mūs mosties, jo ir pienācis laiks celties.

Pāvils arī paskaidro kāpēc: “Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi.” [Rom.13:11] Pāvils šeit nerunā par mūsu pestīšanu vispār, kas ir jau noticis fakts, bet par to pilnīgo pestīšanu, kas vēl nāks un iesāksies Pēdējās Tiesas dienā. Nekas vairs nestāv starp mums un pilnīgu pestīšanu, jo ticībā taisnotiem mums ir miers ar Dievu, un mēs ar paļāvīgu sirdi gaidām uz šo pilnīgas pestīšanas dienu, kas ar katru minūti, ar katru stundu, ar katru dienu nāk tuvāk un tuvāk. Šī diena, nevis mūsu grēcīgās vēlmes un pasaulīgās iekāres, ir mūsu dzīves mērķis. Tādēļ mūsu dzīvei, mūsu domām un jūtām ir jātiecas uz šo mērķi, neizlaižot to no acīm un nedomājot, ka tas ir kaut kas tik tāls, ka par to patreiz vēl nevajadzētu domāt. Nē, mūsu pestīšanas stunda tuvojas. Tādēļ neraudzīsimies atpakaļ kā Lata sieva uz Sodomu, bet tikai uz priekšu, uz savām patiesajām mājām.

Apustulis Pāvils norāda, ka tas ir ļoti svarīgi, jo “nakts drīz būs pagājusi.” [Rom.13:12] Šīs pasaules tumsības laiks paiet. Mēs jau redzam rītausmu. Jau uzlēc Kristus saule, un nāk Viņa Diena. Nāk Dieva dusmības un Viņa taisnās tiesas diena [Rom.2:5], Kristus diena [Fil.1:6], Tā Kunga diena [1.Tes.5:2] vai vienkārši tā diena [1.Tes.5:4] jeb Pastarā diena, kas būs pēdējā šīs pasaules diena. Tā būs arī mūsu pilnīgas pestīšanas diena jaunas svētlaimīgas dzīves sākuma diena. Taču vēl ir nakts šīs pasaules dzīves laiks. Šeit vēl valda grēks, nāve un tumsības princis velns, kas joprojām ir spēcīgs nepaklausības bērnos. Un, lai gan mēs iekšēji esam brīvi no viņa varas, mums tomēr ir jādzīvo šajā pasaulē, kur valda netaisnība, ciešanas un nāve. Taču apustulis ar savām redzīgajām gara acīm ir ievērojis, ka gaisma jau aust un šī nakts drīz būs pagājusi. “Diena ir tuvu,” viņš pravietiski saka, “tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.” [Rom.13:12]

Tāpat kā ļaudis no rīta novelk nakts drēbes, tā kristiešiem ir jānoliek tumsības darbi. Un tāpat kā ļaudis uzvelk dienas drēbes vai kā karavīrs apvelk savas bruņas priekšā stāvošās dienas cīņām, tā kristiešiem ir jātērpjas gaismas bruņās. Gaisma un tumsa Rakstos nozīmē to pašu, ko taisnība un netaisnība. Šīm abām lietām nevar būt nekā kopēja, jo, kur ir gaisma, tur tumsai vairs nav vietas. Tāpat arī, kur ir taisnība, tur nevar vairs būt netaisnības. Tātad kristieša dzīve gaismā, tērptam gaismas bruņās, ir nepārtraukta cīņa ar grēku. Taisnības darbi nekad nerodas bez iekšējas cīņas ar mūsu veco cilvēku un viņa grēcīgajām tieksmēm. Tādēļ Pāvils mūs mudina cīnīties ticības cīņu, apvilkt jauno cilvēku, tērpties gaismā jeb Kristū un mirt miesas grēcīgajām iekārēm katru dienu no jauna. Mūsu grēcīgā daba cer, ka Dievs un Viņa tiesas diena ir tālu, bet Pāvils saka, ka tā tuvojas. Tādēļ atraisīsimies no visiem kauna darbiem, kas varētu pakļaut mūs Dieva dusmām un tiesai un apvilksim labos darbus. Ja jau visa šī pasaule ies bojā, saka Pēteris, tad “cik stipriem jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva tiesas atnākšanu!”. Tādēļ tērpsimies gaismas bruņās un piepildīsim savu dzīvi ar taisnības darbiem, kā Pāvils to saka:”Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa.” [Rom.13:13] Tas ir nedarīsim darbus, kurus dara tikai naktī. Darbus no kuriem ir jākaunas, bet dzīvosim Kristus atnākšanas dienas gaismā, lai mēs netiktu pārsteigti. Par katru domu, vārdu, darbu mums jābūt pārliecinātiem, ka mēs to varam domāt, runāt, darīt Viņa klātbūtnē. Mums jābūt pārliecinātiem, ka katram darbam, ko mēs grasāmies darīt, mēs varam lūgt un saņemt Dieva svētību. Un jādzīvo un jāstaigā tā, lai varam būt droši un priecīgi sagaidīt Kristus otro atnākšanu, kuras tuvošanos mēs gaidām ar prieku, nevis šausmās par izdarītajiem grēkiem.

Tālāk apustulis norāda dažus grēkus, kuriem nav vietas kristieša dzīvē: dzīres, skurbums, izvirtība, izlaidība, ķildas un naids.

Šīs lietas ir tās, pēc kurām tiecas pasaule jeb pagāni. Tie sapņo par dzīrēm, tie ar prieku atceras savus skurbuma brīžus un tajos pastrādātās lietas. Ar tām tie pat lielās viens otra priekšā. Izvirtība un izlaidība ir viņu dzīves mērķis. Tā dēļ viņi apskauž viens otru un viņu starpā valda ķildas un naids. Nespējot apmierināt savas zemiskās iegribas, tie kļūst ļauni, gatavi zagt, slepkavot un darīt visu iespējamo, lai tikai apmierinātu savu miesu. Arī mēs kristieši, dzīvojam šajā pašā pasaulē, kas mūs nemitīgi kārdina. Mūsu grēcīgā daba arvien vēl kvēlo mūsos, un velns dara visu, lai uzpūstu liesmu un iedegtos grēka ugunskurs, kas sadedzinātu mūsu dvēseli. Tādēļ mēs nedrīkstam gulēt. Mums ir jābūt nomodā un jāstaigā gaismā, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā.

Lai to iespētu mums ir jāapvelk gaismas bruņas, tas ir, Kungs Jēzus Kristus.

Svētās Kristības dienā jūs apvilkāt Kungu Jēzu Kristu. Jūs nomazgājāt savus grēkus Viņa nopelnos un ietērpāties Viņa taisnības baltajās drēbēs. Tagad turpiniet apvilkt Kristu ne tikai taisnībai, bet arī svēttapšanai,sekojot Kristus piemēram, Viņa svētajai dzīvei. Kristus pēc sava apsolījuma pats mājo jūsos un veido jūsu dzīvi un uzvedību. Viņš ne tikai jums dāvā taisnību, bet dara jūs arī svētus. Viņš liek jums līdzināties Viņa vienkāršībai, atklātumam, labestībai, pazemībai, līdzjūtībai un draudzībai. Pāvila aicinājums “lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus”, kalpo mums, lai mēs varētu turpināt šo svēttapšanas ceļu. To ceļu, kas nav nekas cits kā Tas Kungs pats. Tikai, lai mēs nenomaldītos no tā un nekļūtu par laupījumu velnam un pasaulei, Pāvils piebilst: “.. un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.” [Rom.13:14]

Mūsu miesā mājo daudz šādu kārību. Ja mēs miesu lutinām, nepakļaujam disciplīnai, kārības pavisam viegli var sākt valdīt pār mums. Atcerieties pasaules mērķis ir dzīvot vienm labāk, komfortablāk, lai varētu lutināt savu miesu. Šo mērķi pasaule tomēr pilnībā nekad nesasniegs, un Tiesas diena darīs tās utopiskajiem, negudrajiem centieniem galu. Jūsu mērķis ir debesis, jauna zeme dzīve kopā ar Dievu, tādēļ norūdiet miesu, pakļaujiet to šim mērķim. Lai kā arī miesai tas patiktu, piespiediet to lūgt Dievu, lasīt Bībeli, mācīties katehismu, dzīvot, ēst, ģērbties, izturēties vienkārši. Netiecieties pēc pārmērībām, panesiet pārbaudījumus, jo jūsu alga ir liela Debesīs. Dariet to, nevis tādēļ, lai nokļūtu Debesīs, bet tādēļ, ka jūs jau esat saņēmuši Debesis kā dāvanu. Pagodiniet ar savu dzīvi šīs lielās dāvanas devēju mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu.