Viena stipra pils [102]
Es zinu stipru vietu,
Kur drošs es varu būt,
Kaut pasaul’ bojā ietu,
Kā dūmi gaisā zūd.
Es zinu, kas nekritīs,
Kas mūžigi pastāv,
Kad māņi gudros sitīs
Un stipros lauzīs nāv’.
Es zin’, kas skaidri rāda
Še gaismu tumsibā,
Kas patiesibā vada
Uz uztur taisnībā;
Tie ir ta Kunga vārdi,
Kas mūžigi nevils,
Tie stāvēs neaizskarti,
Kā viena stipra pils.
Es zinu, kas man taisijs
Šo pili, kur es mīt’,
Kas manas saites raisijs,
Kas man kā saule spīd.
Tas ir, ko pielūdz debess,
Kam eņģļi godu dod,
Priekš ka ta pasaul’ drebēs,
Tas Dievs Kungs Cebaot.
Tas ir tas debess spožums,
Tas ir mans Jezus Krist,
Tas mana pils, mans drošums,
Ta klints, kas nevar šķīst,
Kas mūžibā vēl paliks
Man gaisma dzīviba,
Mans Pestitajs, mans palīgs,
– To zinu ticibā.
Kas par man krusta kokā
Nomiris, kapā likts,
Tam debes-vara rokā;
No nāves neaiztikts
Pie Dieva viņš iegājis
Un man salīdzinajs,
To Garu man atstājis,
Kas mans Iepriecetajs.
Tāpec es zin to vietu,
Kur drošs es varu būt,
Kaut pasaul’ bojā ietu,
– Es zin, kas nepazūd.
Es zinu, kas iekš nāves
Man mūžam nekritīs,
Mans kronis man pastāvēs,
Mans Jezus debesīs.
194. 58.
Ieskaties