Nepiedots grēks tiek mīlēts, bet piedots – ienīsts

Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai (Rom.6:14).

Apustulis saka, ka grēks vairs nebūs kungs tiem, kas dzīvo žēlastībā, nevis bauslībā. Kāds neparasts apgalvojums! Bet kāpēc grēks vairs nebūs kungs pār mums, kas nedzīvojam bauslībā, bet žēlastībā? Tam ir divi iemesli. Pirmais ir saistīts ar izmaiņu, kas notiek ar žēlastībā atdzimušu sirdi. Otrais iemesls ir saistīts ar Dieva sirdi un valdīšanu.

Kad dvēsele ir bauslībā nomirusi bauslībai (Gal.2:19) un dzīvo no tīras žēlastības, tad cilvēks ir ieguvis jaunu sirdi, kas mīl Dievu un Viņa prātu. Cilvēka sirds patiešām sāk ienīst grēku. Iepriekš viņš atradās bauslības verdzības jūgā un neticēja grēku piedošanai, bet grēka dēļ redzēja tikai Dieva draudus un dusmas.

Toreiz viņa sirds nespēja mīlēt Dievu un ienīst grēku. Dieva draudi neradīja cilvēkā nekādas raizes par grēku un nekādas ciešanas, tas nespēja no sirds ienīst un nolādēt savu grēku. Nē, viņa attiecības ar grēku bija kā aiztriektam mīlniekam, kas negribīgi ir devies prom no mīļotās, darot to vienīgi tēva bardzības dēļ. Dievs viņam šķita biedējošs un dusmīgs, un tas nespēja mīlēt Dievu, priecāties un just Viņā patiku. Tādēļ viņa mīlestība pieķērās grēkam, ko Dievs nosodījis. Kāds Gara svētīgs cilvēks ir pareizi sacījis: “Nepiedots grēks tiek mīlēts. Bet piedots grēks tiek ienīsts.”

Mīlestība ir lielākais spēks cilvēkā. Kam es esmu pieķēries savā mīlestībā, tas valda pār mani. Mīlestība un prieks Tai Kungā un ienaids pret grēku rodas tikai tādā dvēselē, kas ir pārcelta no verdzības jūga uz žēlastības valstību. Taču ticīgo mīlestība nav tikai dabiska pretmīlestība, bet ticīgie patiesi ir “Dieva sēkla” (1.Pēt.1:23), kur Svētais Gars mājo atdzimušo sirdīs.

Vienīgi šī sēkla uzveic, pārvar un nogalina grēku. Jā, vienīgi šī sēkla panāk to, ka neturpinām grēkot un, kā saka apustulis Jānis, – nepriecājamies par grēku un nenododam sevi par grēka kalpiem. Un tad grēks vairs nevalda mūsos kā kungs. Tā ir pirmā lieta, kas mums jāpamana, lai saprastu šo tekstu.

Bez tam ir vēl kāds noslēpums. Apustulis saka, ka grēks vairs nebūs jūsu kungs – jūs neesat zem bauslības, bet zem žēlastības. Šis apgalvojums ir balstīts uz kaut ko lielāku par mūsu jauno, svētīto prātu. Tas ir balstīts uz pašu Dievu. Noslēpums ir šāds: kad bauslībā cilvēks ir nomiris bauslībai un viss viņa mierinājums ir vienīgi Dievā un Viņa žēlastībā, viņš atrodas vāja bērna atkarības stāvoklī un atbildību par viņu ir uzņēmies pats Dievs.

2.Kor.12:10 apustulis izpauž šo noslēpumu: “Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” To pašu ir teicis Tas Kungs: Mans spēks nespēkā varens parādās. Tā Kunga spēks parādās pie vājajiem. Dievs nedod Savu spēku stiprajiem, kas uzskata, ka pašiem ir gana daudz spēka. Nē, Savu spēku Viņš dod tiem, kas palikuši kaunā un kļuvuši niecības ar visiem saviem darbiem, un dzīvo tikai no žēlastības.

Bet tie, kas arvien atrodas zem bauslības, vēl nav izsmēluši savus spēkus un nav tikuši salauzti, bet arvien jūtas spējīgi rīkoties un paši grib uzveikt savus grēkus, ir cilvēki, kas turpina darboties ar pašu spēkiem. Ja viņi lūdz Dievam spēku, kuru piešķirt ir pretēji Viņa gudrībai, likumiem un žēlastībai, un viņi to lūdz laikā, kad savā iekšējā būtībā tie joprojām uzticas pašu spēkiem, tad viņi vēl nav nomiruši bauslībai un nedzīvo vienīgi no žēlastības.

Ja tu virspusīgi skaties uz pašpietiekamu cilvēku dievbijību, tev var šķist, ka viņiem piemīt Dieva spēks pastāvēt pret grēku. Tomēr Tas Kungs saka, ka tā ir tikai ārēja šķīstība un tīrība. Tie ir kā balsināti kapi. Grēka iekšējais spēks šādam cilvēkam vēl nav atklājies, jo tas arvien cer, ka no viņa paša spēkiem un darbiem var nākt kaut kas labs. Tādēļ iekšējās samaitātības spēks joprojām paliek neskarts.

Pavisam citādi tas ir ar cilvēkiem, kas ir par sevi izmisuši un kam visa taisnība un spēks ir vienīgi Kristū. Pats Tas Kungs uzņemas atbildību par šādām satriektām dvēselēm, vājiem un atkarīgiem bērniem. Viņš mierina viņus un saka: “Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks tavā nespēkā varens parādās.” Tas ir otrais iemesls, kāpēc apustulis var pasludināt, ka grēks vairs nav kungs pār tiem, kas nedzīvo bauslībā, bet žēlastībā. Taču mūsu prātam tas ir noslēpums, tādēļ īpaša uzmanība mums jāpievērš mācībai, ko apustulis šeit sniedz, ka pār grēku var valdīt vienīgi tad, kad cilvēks ir zem žēlastības, nevis zem bauslības.