Divdesmit otrā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties [izlīdzināt parādu]. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Mīļie draugi, šis svētais, priekšā lasītais, evaņģēlijs attiecas uz piekto lūgšanu, kurā lūdzam: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” “Mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ neliedz mums piedošanu, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzamies, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības visu to dod; jo mēs ik dienas daudz grēkojam un sodu vien pelnām. Tad arī mēs no sirds gribam piedot un labu darīt tiem, kas pret mums apgrēkojas.”

To māca mums arī Kungs Jēzus mūsu evaņģēlijā. Šeit Viņš rāda, ka visuvaldītājs Dievs, kas ir ķēniņš pār visiem ķēniņiem, ar mums cilvēkiem, kā ar saviem kalpiem, grib nodzēst parādus. Bet, diemžēl, Viņš ierauga mums tādu parādu, ko mēs nemūžam nevaram nomaksāt ar visu savu mantu, nedz ar visiem saviem labiem darbiem izlīdzināt savus grēkus un pastāvēt Dieva soģa krēsla priekšā.

Mums būs mesties ceļos un sirsnīgi pielūgt Dievu, lai Viņš apžēlotos par mums. Tad Dievs mums, bez mūsu nopelna, atlaidīs mūsu grēku parādu.

Bet kā nu Dievs mums mūsu parādu atlaiž no tīras žēlastības, tā būs mums arīdzan no sirds dziļumiem piedot saviem parādniekiem, kar pret mums ir noziegušies. Citādi Dievs mums nemūžam neatlaidīs mūsu grēkus.

Šobrīd mēs gribam mācīties: Kā mums būs savam tuvākajam labprāt piedot, ko viņš pret mums ir darījis, gluži kā Dievs mums mūsu grēku parādu žēlīgi atlaiž.

Mīļais Jēzus! Tavas slāpes,
Tavi asins lāsīši,
Dzēš to grēku uguni,
Tāpēc gribu savās bēdās,
Sevi klusēt tavās rētās.
Tev to nastu, Kungs, uzņem,
Met to jūras dibenā,
Mazgā mani iknodienu,
Tīra sniega baltumā,
Valdi man ar tavu garu,
Ka pie tev vien palikt varu. Āmen.

Mīļie draugi, svētais apustulis Pēteris, dzirdēdams, ka Kungs Jēzus mācīja, lai viens otram piedotu, un, ka grēkos kritušos būs atkal uzņemt, vaicāja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” [Mt.18:21-22] Sanāk četrsimts deviņdesmit reizes. Kungs Jēzus Kristus grib sacīt, ka tev būs piedod savam tuvākajam ikreiz, kad viņš pret tevi apgrēkojas.

Tādēļ Viņš stāsta līdzību par ķēniņu, kas ar saviem kalpiem gribēja izlīdzināt parādus.

Kas ir ķēniņš? Tas ir pats Dievs, “godības ķēniņš.” [Ps.24:7] Viņam ir liela Valstība, jo zeme un Debesis pieder šim Kungam, un viss, kas ir pasaulē, zemes klajumi un viss, kas to apdzīvo. Dievs ir Ķēniņš, jo Viņam šeit ir žēlastības Valstība, kura ir kristītā Draudze, kas izplatās pa visu pasauli. Šis Ķēniņš “valda no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem!” [Ps.72:8]

Ja, Visuvaldītājs Dievs ir tāds ķēniņš, kam ir sava godības valstība, kurā ir gaisma bez tumsas, prieks un miers bez nelaimes un kara, veselība bez slimībām, dzīvība bez miršanas, un tāds prieks un gods “ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” [1.Kor.2:9] Kā māca svētais apustulis Pāvils. Šis ķēniņš ir visur, redz un zina visas lietas, un pazīst ikkatru cilvēku.

Šim ķēniņam ir kalpi, saka Kungs Jēzus Kristus. Kas ir kalps? Es atbildu: kalps ir cilvēks. Tas tiek saukts par Dieva kalpu radīšanas dēļ. Jo Viņš “tevi radījis un tevi veidojis.” [Jes.44:2] Cilvēks ir Dieva kalps atpirkšanas dēļ, kā kalps, kas visu mūžu pieder savam kungam. “Jo jūs esat dārgi atpirkti.” [1.Kor.6:20] Saka apustulis Pāvils. “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” [1.Pēt.1:18-19] Saka apustulis Pēteris. Mēs esam Dieva kalpi atjaunošanas dēļ. Jo caur ūdeni un Svēto Garu Viņš mūs ir radījis no jauna, atdzemdinājis, atjaunojis “atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” [Kol.3:10] Kā runā svētais Pāvils.

“No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” [Jēk.1:18] Saka apustulis Jēkabs. Šo savu kalpu, cilvēku, ķēniņš aicina grāmatas priekšā, gribēdams izlīdzināt ar viņu parādu, bet atrod, ka kalps Viņam ir parādā desmit tūkstoš podu, kas ir sešdesmit zelta mucas. Ar šo parādu Kungs Jēzus grib parādīt mūsu lielo grēku parādu. Kā tu nevari atdod sešdesmit zelta mucas, tāpat tu nevari savu lielo grēku pulku nomaksāt un Dieva priekšā nolīdzināt.

Apdomājiet šeit Dieva tiesu un sodu. Viņš aicina kalpu pie grāmatas, rāda tam parādu un spiež tam maksāt. “Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.” Ja viņš nemaksātu, tad viņu mestu cietumā.

Jūdiem bija pieņemts, ja kāds bija parādā vairāk nekā tas spēja atdot, tad viņš tapa pārdots ar visiem saviem bērniem un, kas viņam bija, par mūžīgu vergu, lai tas, kam viņš bija parādā, varētu savu naudu atdabūt. Tā mēs lasām Dieva grāmatā [1.Ķēn.4:1] par sievu, kurai nomira vīrs atstājot lielu parādu, un žēlojās pravietim Elīsam: Nu nāk parādu piedzinējs, gribot divus manus bērnus ņemt sev par kalpiem. Tāda tiesa tiek spriesta pār kalpu mūsu evaņģēlijā.

Gluži tāpat mūsu sentēvs Ādams lielo grēku parādu, ko viņš nopelnīja ar savu nepaklausību, ir atstājis mums, saviem bērniem, ka mums mūžīgi jāpaliek ļaunā velna vergiem, ja vien nebūtu Kungs Jēzus Kristus nomaksājis mūsu parādu.

Bet redziet šeit arī ķēniņa lielo žēlastību. Viņš gan zina, ka nabaga kalps nespēj nomaksāt tik lielu parādu ar visu savu nabadzību, bet kāpēc viņš sauc kalpu uz norēķinu? Mans draugs, ķēniņš to dara nevis tādēļ, ka viņam būtu nežēlīga sirds, bet gan tādēļ, ka viņš grib apžēloties par kalpu. Viņš uzrunā viņu bargi, lai dzirdot spriedumu, viņš lūgtos žēlastību, ka netiktu pārdots. To Jēzus Kristus rāda mūsu evaņģēlijā sacīdams: “Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.”

Vai tā nav liela žēlastība? Kalps lūdz, lai kungs ir pacietīgs [un vel pagaida], bet kungs atlaiž visu parādu. Caķejs gribēja vienīgi redzēt Kungu Jēzu, kāds viņš izskatās, bet Jēzus darīja viņam žēlastību un ņēma tajā dienā pie viņa mājvietu. [Lk.19:3-5]

Šajā līdzībā mēs skaidri redzam, kas mēs esam Dieva vaiga priekšā. Mēs Dieva priekšā esam parādnieki. Mēs esam Viņam desmit tūkstoš podu parādā, kas sanāk pa tūkstoš podiem uz katru bausli. Tāpēc arī apustulis Pāvils saka: “Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu [nu mēs esam parādnieki, ne miesai], ka mums būtu jādzīvo pēc miesas.” [Rom.8:12] Ak! Mums visiem ir tik liels parāds, ka mums jāžēlojas un kopā ar ķēniņu Dāvidu jāsaka: “Manas vainas ir vairāk kā matu uz galvas.” [Ps.40:13]

Atdari desmit baušļu grāmatu un tu uzreiz atradīsi desmit tūkštoš podu grēku. Kad gan tu esi Dievu tā bijājis, kad tu būtu sargājies Viņu ar kādu lietu neapkaitināt? Kad es tu centies tā dzīvot, ka Dievs tev varētu būt žēlīgs? Vai esi savā nelaimē bijis pacietīgs un gaidījis uz Dieva palīdzību? Kurš mīl Dievu no visas sirds, pāri visām lietām, kas ir šajā pasaulē? Kurš grib nodot visu savu mantu un augumu, Dievu mīlēdams? Kas labprāt dara to, kas Dievam patīkams? Kas sargās no visa, kas Dievam nepatīk?

“Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus.” [1.Jņ.5:3] Vai dažu reizi tu uz cilvēku nepaļaujies vairāk, nekā uz Dievu, jo ķēniņš Dāvids saka: “Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem [lieliem kungiem]!” [Ps.118:9]

Kad esi tu Dievu pielūdzis no sirds? Kad tu Dievam esi pateicies par visu labo? Cik reizes esi lādējies pa deviņiem, simtiem, tūkstošiem? Kas uzklausa tagad Dieva vārdu no sirds? Kas šajos laiks dzīvo tā, kā Dieva vārds māca? Dažs svētdienā, kamēr citi pulcējas baznīcā, sēž krogā un plītē. Dažs velkās ap savu lauku. Dažs staipa kaulus uz rijas krāsns. Dažs gozējas saulē. Dažam svētdiena ir tik vien kā darba diena. Viņš ar un ecē zemi, krauj un dedzina līdumu, un saka – svētdienā gribas tāpat ēst, kā darba dienā. Kurš bērns tagad ciena savu tēvu un māti? Kura saime šajos laikos kaunu prot saimnieka un saimnieces priekšā? Cikkārt, diemžēl, netiek nokauti ar nazi, cirvi un citu ieroci? Šinī zemē daudz, daudz cilvēki dzēruši asinis. Kā rejies un baries tu ar savu tuvāko? Kā tu uz viņu dusmojies? Kādu palamu tu viņam mēdz dot?

Kāda rīšana, kāda dzeršana, kāda plītēšana ir pie vāciešiem un zemniekiem, pie lieliem un maziem, pie jauniem un veciem, pie vīriem un sievām? Kādas blēņas jādzird? Kādas bezkaunīgas dziesmas tiek dziedātas? Tādas dzirdot godīgam cilvēkam sūt ausis un sirds grib izsprāgt no mutes. Kur šajos laikus tu atradīsi godu? Maucība un nešķīstība visur ir dzirdama. Tiklīdz tuvākos ko iemanto, tā tam to atrauj nevien ar varu, bet arī ar viltu, olekti, svaru un zādzību. Cik reizes esi otru cilvēku maiņā pievīlis ar zirgu un viņam labo zirgu it kā zagšus atrāvis? Cik reizes esi melojis pret tuvāko, un to nepatiesi apmelojis. Tāpēc dziedi:

Tev ne būs skauģu acis mest,
Nei tavam prātam likties nest,
Uz cita namu, siev` un saim`
Ikvienam vēlēt labu laim`.

Tā nevien dziedi, bet arī dari. Kas gan var uzskaitīt visus grēkus? Skaiti tu tos visus kopā, vai būs tavs parāds desmit tūkstoš podu vien? [pods – svara mērs]

Šāda parāda dēļ Dievs necietīs klusu, bet Viņš tā dēļ, tevi, ak, cilvēk, uzrunās un sāks norēķinu. Ko tu atbildēsi? Noliegt to nevari, izbēgt arī nē. Ko tad tu darīsi? Dari kā šis kalps. Meties Dieva priekšā ceļos, lūdz žēlastību un kopā ar ķēniņu Dāvidu: “Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” [Ps.143:2] Saki kopā ar pazudušo dēlu: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!.” [Lk.15:21; 18:13] Es gribu maksāt ne ar savu mantu, bet ar mana Kunga Jēzus Kristus nopelnu, jo “Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” [1.Jņ.2:2] “Mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti.” [Ap.d.15:11] Jo “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.” [Jes.53:4] Ak, Tēvs, pieņem Jēzu Kristu, savu Dēlu, par manu Galvotāju, Viņš galvo par mani un maksās manā vietā, ko esmu parādā.

Ja tu tā izturēsies, Dievs apžēlosies par tevi, piedos tavus grēkus, atlaidīs tev tavu parādu un nemūžam vairs to nepielīdzinās.

Kā Visuvaldītājs Ķēniņš un Debesu Tēvs tev piedod tavus grēkus no tīras žēlastības, bez tava nopelna Kunga Jēzus Kristus dēļ, tāpat tev būs piedod savam tuvākajam piedot, ko viņš ir tev darījis. Jo to tev un man māca Kungs Jēzus Kristus mūsu evaņģēlijā sacīdams: “Kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju [sudraba graši jeb simts deviņdesmit markas] parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.”

Kas tālāk notika šim nežēlīgajam kalpam? “Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.” Jēzus Kristus rāda, ko mums būs mācīties no šīs līdzības: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”

Mūsu laikos, Dievam žēl, radušies daudz tādu ļaužu, kas lielās dusmās zobus sakoduši nemūžam nevēlas piedot, līdz nav atkoduši un atriebuši tam, kas tiem kādu grēku pat nejauši nodarījuši. Ja tie varētu savu pretinieku nokaut ar acīm, tad tie to netaupītu. Bet klausieties, ko pats Jēzus Kristus šeit tev saka: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs.” Ja tu piedosi savam tuvākajam to, ar ko viņš tevi apkaitinājis, tad Dievs, savukārt, piedos tev tavus grēkus. Ja tu savam tuvākajam nepiedosi, tad arī Dievs tev nepiedos. Tu dusmosies virs zemes, tad Dievs dusmosies Debesīs, un tev klāsies grūtāk. “Jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” [Lk.6:38]

Sīraks pareizi runā par šo lietu: “Arī ienaids un dusmas ir riebīgas, taču grēcinieks tajās ir lietpratējs. Kas atriebjas, to atriebība gaidīs Kunga priekšā: Kungs pieminēs viņa grēkus, tik tiešām. Piedod tuvākajam pārestību, un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties. Cilvēks pret cilvēku dusmas lolo, bet no Kunga prasa, lai dziedina. Pret līdzcilvēku tādam nav žēlastības, bet par saviem grēkiem – lūdzas. Pats miesīga būtne – ienaidu glabā. Kurš aizliks vārdu par viņa grēkiem? Piemini galu – un mitējies nīst! Piemini iznīcību un nāvi – ievēro baušļus! [Sīr.27:30-28:6]

Tāpēc, mans draugs, piedod savam brālim. Kas tev darījis ko ļaunu, ir tavs brālis, tava miesa. Jo mums visiem ir viens Tēvs Debesīs, kas mūs ir radījis. Mums ir viena Māte, kristītā draudze. Mums ir viens brālis Jēzus Kristus. Iedami pie Dieva galda, mēs ēdam vienu barību un dzeram vienu dzērienu. Mums ir viena Tēvzeme Debesīs. To apdomā, ak, cilvēk! Piedod savam tuvākajam no sirds dziļumiem visus grēkus, kā Kristus Jēzus tev ir piedevis, un mīliet viens otru.

Mans Jēzus Kristus man ieģērbtu košu,
Kā brūti uzņems, tam es roku došu,
Tas ievedīs,
Man Debesīs,
Kur Viņa vaigs man atdos sirdi drošu. Āmen.