Izdzīvošana vai uzdzīvošana

Mūsdienās daudziem cilvēkiem ļoti aktuāli ir jautājumi, kas saistīti ar laicīgo dzīvi – iztiku, mājvietu un tamlīdzīgām lietām. Protams, šie jautājumi nav jauni.

Interesanti, ka vienu no savām Rīgai adresētajām vēstulēm M. Luters velta tieši šādām lietām. Par pamatu savām pārdomām reformators izvēlējies 127. psalmu. Luters raksta:

“To daru tādēļ, ka šis psalms novērš sirdis no kārībām un zūdīšanās par laicīgo barību un labumiem, vedot uz ticību Dievam; tas īsumā māca, kā kristīgi pastāvēt, iegūstot un uzturot laicīgo mantu.”

Īsumā apskatīsim, ko Luters saka, komentējot šo psalmu.

Vispirms Luters norāda, ka nevērīga attieksme pret mācītājiem un skolotājiem novedīs pie tā, ka daudzi no tiem pametīs savu darbu un “katrs atgriezīsies pie roku darba vai kā citādi dosies projām, atmetot Vārdu un cenšoties atkauties no bada”. Kaut ko līdzīgu mēs vērojam arī mūsdienu Latvijā, kur skolotāji jau sen vasaras brīvdienās piepelnās ārzemēs, tagad tiem pievienojas arī ārsti, kas vienkārši dodas prom, jo nespēj šeit izdzīvot. Tā mēs nonāksim pie briesmīga posta – cilvēki kļūs mežonīgi, nebūs kas tos māca ne skolās, ne baznīcās, nedz arī ārstē slimnīcās.

Protams, tūdaļ atskan balsis gan no valdības puses, gan citiem – mums nav naudas, mēs bankrotēsim! Te Luters mudina vispirms padomāt par to, cik naudas tiek tērēts greznumlietām, uzdzīvei, alkoholam utt. Tālāk viņš norāda uz Salamana vārdiem: “No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks.” (Sal.pam.10:24) Viņš secina:

“Ja bīstamies bada, tad bads mūs piemeklēs un nelīdzēs nekāda zūdīšanās. Un, ja mēs, pat nebūdami trūkumā, esam tikpat norūpējušies kā bezdievīgie pagāni un neko nedarām Dieva vārda labā ar to, ko Viņš mums piešķīris šim uzdevumam, Viņš ļaus nākt pār mums tādiem laikiem, kad rūpju būs diezgan, taču ar tām nevarēsim sev palīdzēt.”

Un te Luters piebilst pārsteidzoši aktuālus vārdus:

“Un, kad notiek tas, kas sākas tagad, kad nāk šī pārmērīgā dārdzība, tad mums notiek pēc taisnības, kā paši esam gribējuši.”

Gribējuši vai negribējuši, bet pie daudzām posta lietām, kas notiek mūsu zemē, paši vien esam vainīgi. Turpiniet tā izturēties pret zinātniekiem, skolotājiem, ārstiem un mācītājiem un jūs uzzināsit, kas Dievam padomā!

Labi, labi – kritizēt jau mēs visi mākam, bet kā tad īsti būtu pareizi jādzīvo un jāizturas pret laicīgām lietām – mantu, naudu utt.?

Te Luters norāda, ka Salamans 127. psalmu rakstījis, būdams ne vien Svētā Gara iedvesmots, bet arī pieredzējis laicīgajā valdīšanā, kā arī būdams labs cilvēku un dzīves pazinējs. Luters raksta:

“Zinādams, cik veltīgi nopūlas neticība, rūpēdamās par savu vēderu, jo viss taču padots Dieva svētībai un aizsardzībai. Kur Viņš nesvētī, tur nepalīdz nekāds darbs. Kur Viņš nesargā, tur nepalīdz nekādas rūpes.”

Pilnīgi pretēji domā pasaule un cilvēka prāts, kas uzskata, ka “visas lietas jāvada ar savu padomu, visu veidojot ar paša darbu. Bet Salamans liek mums vērsties augšup, uz Dievu un māca mums īstā ticībā izlūgties un gaidīt visu to no Dieva.” Tādējādi Luters secina:

“Nama uzturēšanai jānotiek ticībā, un pietiek ar to, ka atzīstam – tas nav mūsu darbs, bet gan Dieva svētība un palīdzība.”

Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam vairs pašam nevajadzētu strādāt. “Darbs ir vajadzīgs, tikai pārticība un nama pilnība nav mūsu darba nopelns, bet Dieva labsirdības un svētības dāvana. Kur šī svētība tiek piedēvēta cilvēka darbiem, tur drīz vien ienāk kārības un rūpes, un cilvēks domā, ka, daudz strādādams, varēs daudz iegūt. Bet notiek pretējais – dažs strādā ārkārtīgi daudz, tomēr viņam gandrīz nav maizes, cits strādā rāmi, bet viņam veicas.. Tādēļ strādā tā, ka neesi velti strādājis, jo velti strādā tas, kas zūdās un paļaujas uz savu darbu, domādams sevi uzturēt. Darbs ir tavs, bet nama uzturēšana un pārticība ir vienīgi Dieva ziņā.”

Galvenā doma, kas izskan viscaur šim komentāram ir tā, ka tad, ja mums labi veicas, pateicība pienākas Dievam, bet, ja klājas sliktāk, tad nav jākrīt izmisumā. Turklāt Luters atkal un atkal atkārto, ka ļoti nepareizi būtu domāt, ka te viss atkarīgs tikai no paša cilvēka centieniem. Šādi domājot, mēs tikai saniknosim Dievu un beigsim neticībā. “Bet, ja tu gribi klusi un pareizi turēt savu namu, tad paklausi, ņem sev to darbu, kas jādara tev, lai tu ēstu maizi ar sviedriem vaigā. Un nerūpējies par to, kā iztiksi, kā darbs uzcels un uzturēs tavu namu. Liec to visu Dieva rokās, ļauj Viņam rūpēties un uzcelt, uztici to Viņam, tad Viņš arī skaidri un bagātīgi noliks tavā priekšā visu, kas tev ar tavu darbu jāatrod un jāsaņem, jo, kur Viņš nav nolicis, tur tu velti strādāsi un neko neatradīsi.”

Lutera doma te ir tāda, ka Dievs dabā ir ielicis dažādas dāvanas mums. Mūsu uzdevums – ar savu darbu tās meklēt un saņemt. “Viss mūsu darbs nav nekas cits, kā vien atrast un saņemt Dieva žēlastību.”

Tas pats, kas attiecas uz atsevišķu namu, attiecas arī uz pilsētu un valsti kopumā. Te Lutera padoms ir vienkāršs: mums jārīkojas un jāstrādā tā, it kā viss būtu atkarīgas no mums pašiem, bet tomēr jāzina, ka visu saņemam tikai un vienīgi no Dieva žēlastības un svētības. “Ko palīdz mūsu daudzās rūpes un nodomi”, Luters retoriski vaicā, “ja viss notiek tā, kā Viņš grib, un ne citādi?” Tādēļ vislabākais, ko varam darīt ir strādāt, nezūdīties par nākotni, bet ļaut par to gādāt Dievam. Ja gribam būt gudri un prātīgi un visu turēt savās rokās, tad mums ir jārēķinās ar “īpašām” Dieva rūpēm par mums, proti, gudrajiem “jātop piemuļķotiem viņu prātīgumā, viņu nodomiem jātop izjauktiem”. Cilvēks gan var domāt un plānot, bet visu paveic un dara Dievs. Tā šis psalms mums māca, “kā Dievs pats uzņemas valdīšanu, rūpes par mums un mūsu aizsardzību”. Tomēr tas nenozīmē, ka varēsim dzīvot mierā, jo “kur ir Dieva klātiene, tur jābūt arī sātana uzbrukumiem. Neticība un pasaules kārības nespēj paciest, ka kāds dievbijīgi dzīvo vai māca, tādēļ šādi nama tēvi un pilsētas nepaliek bez ienaidniekiem, kas viņus aprunā un izsmej. Bet tiem visiem pretī stāv mierinājums, ka galu galā tomēr varēsim ar godu pastāvēt”.

Mēs gan redzam, ka velns samaitā valdību, ka cilvēki kļūst mantkārīgi un ļauni; ka zinātnieka, skolotāja, ārsta un mācītāja darbs zaudē savu prestižu un neviens tiem labprāt negrib maksāt; ka vispār strādāt godīgi un nopelnīt pienācīgi mūsu zemē ir grūti; ka daudzi cilvēki saņem pensiju vai algu, kas ir zemāka par iztikas minimumu, taču mums nav jākrīt izmisumā. Arī Dievs to redz, un nenovēršami notiks tā, ka mēs būsim spiesti meklēt kādu, kas vēl spēs mūs mācīt un būsim ar mieru tam maksāt, cik vien viņš prasīs, jo skolotāju un zinātnieku vairs vienkārši nebūs. Tāpat notiks arī ar ārstiem un mācītājiem, visiem godīgiem amatniekiem un lietpratējiem. Jau tagad mēs piedzīvojam šīs sodības sākumu, bet, kad Dieva dusmas parādīsies pa īstam, tikai tad mēs to arī sapratīsim pa īstam.

Acīmredzot tā mācība, ko saņēmām padomju laikā, sāk jau piemirsties, un mums ir vajadzīga jauna, drusku bargāka. Tā nenovēršami nāks, bet dievbijīgajiem nav jāpilda savas sirdis ar rūgtumu, dusmām un zūdīšanos, bet jāpaceļ savas acis uz Dievu, jāslavē Viņš un jāpateicas Viņam! Stāstiet Viņam par visu savās lūgšanās, Viņš var un grib jums palīdzēt, un Viņš noteikti to arī darīs.