Prātam neaptverami brīnumi

Jēzus ne tikai runāja kā tāds, kam vara, bet Savu dievišķo spēku izpauda arī darbos. Viņš pats norāda, ka šie darbi apstiprina Viņa vārdu patiesumu. Tempļa atjaunošanas svētkos, brīnīdamies par jūdu neticību, Jēzus sacīja: “Vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man! Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā.” (Jņ. 10:36–38)

Tādējādi Jēzus norāda pats uz Saviem brīnumdarbiem, kā liecību Viņa dievišķumam.

Kristietība neapšaubāmi ir brīnumu reliģija. Britu apoloģēts K. S. Luiss pamatoti norāda, ka neviena no pasaules reliģijām daudz neciestu, ja tās atmestu visu pārdabisko, iespējams, ka tās pat iegūtu. Taču to nevar sacīt par kristietību, jo viss kristīgās ticības saturs ir viens liels brīnums. Viss, ko mēs Jaunajā Derībā lasām par mūžīgā Dieva miesā nākšanu, pazemīgo dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, līdzi ņemot Savu cilvēcisko dabu, ir viens vienīgs brīnums. Atņemiet to kristietībai, un maz kas būs palicis no tās pāri.

Taču brīnumi mūsdienu cilvēka skeptiskajam prātam šķiet neiespējami. Tā kā mūsu dienās tie, šķiet, vairs nenotiek, tad tiek uzskatīts, ka arī Jēzus nekādus brīnumus veikt nevarēja. Tādējādi viss evaņģēlistu stāstītais par Jēzus brīnumdarbiem ir vai nu izskaidrojams ar pārāk sakāpinātu ticīgo iztēli, vai arī uzskatāms par agrīnās baznīcas melīgu propagandu. Kristieši vai nu pārspīlējuši Jēzus darbus, vai arī pārpratuši to nozīmi un maldīgi izskaidrojuši Vecās Derības gaismā. Paturot prātā K. S. Luisa vārdus par brīnumu īpašo vietu kristīgajā ticībā, mēs varam noprast, ka noliedzot Jēzus brīnumdarbus, tiek noliegta arī Viņa dievišķība un no kristīgās ticības patiešām maz kas paliek pāri. Tādēļ mēģināsim nedaudz apskatīt brīnumu jautājumu saistībā ar mūsdienu cilvēka uzskatiem.

Kā to norāda Romas katoļu vēsturnieks Dž. P. Meiers, tad jautājums par to, vai brīnumi ir iespējami vai ne, patiesību sakot, ir teoloģijas un filozofijas, nevis mūsdienu vēstures un dabaszinātņu jautājums. Ar mūsdienu vēsturiskās pētniecības un dabaszinātņu metodēm brīnumi nav nedz pierādami, nedz noraidāmi. Tas ir tādēļ, ka brīnums pēc savas būtības ir neparasts notikums, kuru var novērot ikviens neitrāls vērotājs. Brīnumam nav nekāda izskaidrojuma, un tas jāuzskata par tiešu Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Piemēram, no dzimšanas akls cilvēks, kam nav bijis nekādu cerību tikt dziedinātam, pēkšņi visu redz un var to uzskatāmi pierādīt arī citiem. Tātad brīnuma neparastums slēpjas tur, ka tam nav atrodams neviens zināms izskaidrojums. Brīnuma cēlonis var būt vienīgi īpaša Dieva iejaukšanās. Taču tādā gadījumā, brīnums nav un nevar būt mūsdienu vēstures jautājums, jo vēsturnieks, kas darbojas ar mūsdienu vēsturiskajām metodēm, nevarētu sacīt: to ir darījis Dievs, tāpat kā viņš nevar sacīt: to nav darījis Dievs. Tas būtu ticības jeb teoloģisks apgalvojums, nevis mūsdienu vēsturiskās pētniecības radīts secinājums. Brīnumi arvien ir teoloģijas vai filozofijas jautājumi. Mūsdienu dabaszinātnes un vēsturiskā pētniecība no tiem norobežojas. Citi to uzskata par mūsdienu zinātnes spēku, citi par tās vājumu, bet fakts ir tāds, ka, sastopoties ar brīnumu, mūsdienu zinātniskā pētniecība var tikai sacīt: mēs nezinām, kas tas ir. Mūsdienu dabaszinātnes un vēstures pētniecība, nepārkāpjot savu metožu robežas, nevar sacīt – tas ir, vai – tas nav iespējams. Par šādām lietām tās ir spiestas klusēt. Kaut ko vairāk te var sacīt vienīgi teoloģija vai filozofija.

Tādējādi ikviens apgalvojums, ka brīnumi notiek vai nenotiek ir filozofisks, nevis vēsturisks vai dabaszinātņu jautājums. Vēsturnieki un zinātnieki, kuri apgalvo, ka izglītots mūsdienu cilvēks brīnumiem vairs ticēt nevar, izsaka nepamatotus un nezinātniskus apgalvojumus. Beigu beigās daudzi labi izglītoti mūsdienu cilvēki brīnumiem tic. Mēs varam diskutēt par to, vai šādu cilvēku ticība ir saprātīga un saskan ar viņu pašu zinātnisko pārliecību, taču pats fakts, ka viņi tic, nav nedz noliedzams, nedz arī zinātniski izskaidrojams. Te neatliek nekas cits kā atzīt – ticība brīnumiem ir brīnums, bet brīnumu priekšā mūsdienu zinātnes un vēstures pētniecība ar savu metodoloģiju ir pati sevi padarījusi mēmu, tas ir, brīnumu priekšā tām ir jāklusē, ja tās grib palikt zinātniskās pētniecības robežās. Pēc šī nelielā, mūsdienu cilvēkam adresētā ievada mēs varam pievērsties Jēzus brīnumdarbiem.

Kristus ne tikai pats ir Brīnums, bet Viņš arī veic brīnumainus darbus.

Svētajos Rakstos, lai apzīmētu mūsu prātam šīs tik neparastās norises, ir lietoti dažādi vārdi – brīnums, zīmes, varenie darbi un spēki. Tātad brīnumi ir Dieva neparastie, varenie darbi, kas darīti ar īpašu nolūku, lai īpaši izvēlētiem ļaudīm kaut ko atklātu. Izprast Jaunās Derības brīnumus mums lielā mērā palīdz kāds Jēzus izteikums: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jņ. 5:19). No šiem vārdiem izriet, ka viss, ko Dievs dara, ir brīnums, taču dažreiz Viņš rīkojas tā, lai cilvēkiem būtu īpaši skaidrs, ka darītājs ir tieši Viņš. Tā Dievs dara brīnumainus darbus, kas atklājas radībā, bet radība tajos nespēj saskatīt Dieva darbību un piedēvē visas dabas norises kādām dievībām, kā to dara pagāni, vai uzskata, ka šādi darbojas, izpaužas jeb organizējas matērija pati no sevis, kā to domā ateisti. Taču Svētie Raksti māca aiz visām radības norisēm saskatīt Dieva roku. Un, kad Jēzus saka, ka Viņš dara to, ko redz darām Tēvu, tad Viņš saka, ka miesā nākušais Dievs dara to pašu, ko Tēvs. Proti, pa Palestīnu staigājošais Dieva Dēls, darīdams brīnumus, nedara neko citu kā Viņa Debesu Tēvs, tikai Viņš tos veic daudz īsākā laika sprīdī un ne tik lielā mērogā, kā to dara Tēvs.

Viens no mērķiem, kādēļ Jēzus dara brīnumus, ir – lai cilvēki, redzot lielos dabas brīnumus jeb norises, saprastu, ka aiz šiem grandiozajiem notikumiem slēpjas tas pats personīgais spēks, kas aiz tiem notikumiem, kurus veic persona Jēzus. Citiem vārdiem, tajos brīnumos, kurus Dievs dara kādā konkrētā vietā, izpaužas tas pats, ko Viņš dara vispār universā vai ko Viņš darīs nākotnē. No cilvēciskā viedokļa raugoties, daži Jēzus brīnumi mums kaut ko atgādina un liek saprast, bet daži ir paredzējumi, kas rāda mums to, kas notiks nākotnē.

Minēsim, piemēram, Jēzus pirmo brīnumdarbu – ūdens pārvēršanu vīnā. Tādā veidā, kā cilvēki to uzskata par dabisku, Dievs rada vīna koku un māca tam caur saknēm uzsūkt ūdeni. Pēc tam šis ūdens ar saules enerģijas palīdzību tiek pārvērsts sulā, kas, savukārt, rūgstot pārvērtīsies vīnā. Un tā gadu pēc gada no Noasa laikiem līdz pat mūsu dienām Dievs pārvērš ūdeni vīnā. Taču cilvēki to neievēro. Tie vai nu kā pagāni domā, ka to visu veic Bachs vai Dionīsijs, vai kā modernie cilvēki uzskata par matērijas pašorganizācijas procesu, jo tas ir viss, ko cilvēka maņas spēj šajā procesā atklāt. Taču, kad Jēzus kāzās Kānā pārvērš ūdeni vīnā, tad plīvurs šim noslēpumam tiek norauts un cilvēki ar savām acīm redz, kā Dievs pārvērš ūdeni vīnā. Tikai to, ko parasti Viņš dara ilgākā laika posmā pa visu zemeslodi, tagad Viņš veic kādā noteiktā vietā un pavisam īsā brīdī. Šim notikumam vajadzēja ne tikai mācīt cilvēkiem to, ka Jēzus ir Dievs, bet ikreiz, kad tie ierauga vīna koku, dzer sulu vai vīnu, arī atcerēties, ka to ir devis Tas, kurš kopā ar citiem viesiem reiz sēdēja kāzās Kānā, atgādina K. S. Luiss.

Viss, kas tika sacīts par šo brīnumu, attiecas arī uz citiem līdzīgiem brīnumiem. Tas pats notika tad, kad Jēzus dažas maizes pārvērta par daudzām maizēm, lai ar tām paēdinātu cilvēku tūkstošus, vai tad, kad viņš dažu zivju vietā deva tiem daudzus tūkstošus zivju, vai tad, kad palīdzēja Pēterim pēc neveiksmīgas zvejas iegūt lielu lomu. Visu to, ko Dievs parasti dara ilgākā laikposmā pa visu pasauli un ko cilvēki parasti neuzskata par brīnumu, Viņš tagad noteiktā vietā paveica īsā laikā. To, ko Dēls redz darām Tēvu, to arī Viņš dara.

Tas pats attiecas arī uz dziedināšanām. Ikvienam ārstam ir zināms, ka nevienam medikamentam nepiemīt nekādas brīnumainas spējas. Zāles vai nu veicina pašā cilvēkā notiekošos atveseļošanas procesus, vai arī aizkavē slimību izraisošos. Nav tādu zāļu, kas varētu likt brūcei sadzīt, ja pašā organismā jau nebūtu tādu procesu, kas liktu jaunai ādai pārklāt ievainojumu. Viss, ko Jēzus darīja dziedinādams, bija tas, ka Viņš šos procesus, kurus Dievs uztur visā pasaulē un veic ilgākā laikposmā, kādā atsevišķā cilvēkā paveica uzreiz. Mēs diemžēl nevaram šeit apskatīt daudzos un ļoti dažādos jautājumus, kas saistīti ar brīnumiem, vienīgi piebildīšu, ka otra veida brīnumi, tādi kā Jēzus augšāmcelšanās, staigāšana pa ūdens virsu vai iešana cauri aizvērtām durvīm, norāda uz nākotni, uz to jauno miesu un tās jaunajām spējām, kas kādreiz būs arī ticīgajiem.

Brīnumiem kristieši tātad tic nevis tādēļ, ka ir naivāki par citiem cilvēkiem, nedz arī tādēļ, ka nebūtu pazīstami ar zinātnes atziņām, bet gan tādēļ, ka tie tic dzīvajam Dievam, kas ir radījis šo pasauli un to arī uztur. Tam pievienojas atziņa, ka šo pasaules kārtību ir iespaidojis grēks. Grēka dēļ daba, kas kādreiz bija cilvēkam pilnīgi labvēlīga un pakļāvās tam, tagad ir kļuvusi viņam nepaklausīga un naidīga. Brīnumi, kas tagad notiek ierobežotā veidā, bieži vien nav nekas cits kā zaudētās dievišķās kārtības īslaicīga atjaunošana. Brīnumi tātad ir augstāku likumu iejaukšanās pašreizējās grēcīgās dzīves realitātē. Tie ir likumi, kurus grēcīgā pasaulē dzīvojošais grēcīgais cilvēks vienkārši nezina. Tas attiecas arī uz kristiešiem. Arī viņi nevar brīnumus izskaidrot, taču viņiem tas arī nav jādara. Kristiešiem būtiski ir brīnumus saprast. Visas kristīgās ticības pamatā ir brīnums. Tas ir Kristus augšāmcelšanās brīnums. Līdz ar Savu augšāmcelšanos Kristus ikvienu ticīgo pārceļ jaunā pasaulē, proti, tādā pasaulē, kur brīnumi ir ikdiena un ik diena ir brīnums.

Tādēļ gan pirmais Jēzus veiktais brīnumdarbs – ūdens pārvēršana vīnā, gan Viņa pēdējais brīnumdarbs – Lācara pamodināšana no miroņiem, ved cilvēkus pie ticības tam, ka Jēzus ir ne tikai cilvēks, bet arī patiess Dievs. Dievs priekš mums. Dievs, kas darbojas šajā pasaulē. Dievs, kas glābj grēciniekus.