Par saistību ar redzamo baznīcu

No tā, ka cilvēks var tikt izglābts jebkurā sektā, ka visās sektantu baznīcās sastopami Dieva bērni, nav jāsecina, ka šajās sektās var palikt.

Daudzi to nesaprot; viņi iedomājas, ka tas ir īsti unionistisks princips, turēties pie uzskata, ka katrā no šīm sektām cilvēks var tikt pestīts.

Tas gan tiesa, un patiesība ir tāda, ka mēs tiekam glābti ticībā, kāda var piemist dažiem šo sektantisko baznīcu locekļiem. Taču, ja es saskatu savas ķecerīgās draudzes maldus un to tomēr nepametu, tad man draud pazušana – tāpēc, ka kļūdas atzīstu, bet negribu no tām atbrīvoties.

Es vēl labi atceros to laiku, kad kļuvu ticīgs. Tad es arī pievienojos Apvienotās baznīcas draudzei. Daži gribēja mani aizvest uz luterisko baznīcu. Bet es sacīju: “Es esmu ticīgs un negribu piederēt baznīcai, kas apgalvo, ka tikai tā var sniegt pestīšanu.”

Bet tad manās rokās nonāca labi raksti un es sapratu, ka tā tas nav.

Luteriskā baznīca saka, ka vienīgi tai ir Dieva vārda tīrā mācība, bet tā nesaka, ka tā ir vienīgā baznīca, kas var sniegt pestīšanu, tā pieļauj, ka arī sektās var tapt pestīts, ja nepieņem to kļūdas.

Tiklīdz es to biju atzinis, es atstāju Apvienotās baznīcas draudzi un pievienojos luteriešiem.

To, ka luteriskajai baznīcai ir patiesība, es biju atzinis sen, bet es negribēju izsacīt šādus pāvestiešu uzskatus.

Tagad es pamanīju, ka tā nepavisam nemāca, ka nosodāmi būtu visi, kas nomaldījušies kādā ticības tēzē, bet gan tikai tie, kas maldīšanos atzinuši un tomēr grib pie šiem maldiem palikt…