Lutera uzskats par zaudēto sākotnējo taisnību

Kā galveno atšķirību, kas raksturo cilvēku pirms un pēc grēkā krišanas, Luters uzsver sākotnējo taisnību (justitia originalis), kas cilvēkam piemita pirms grēkā krišanas. Šo sākotnējo taisnību raksturoja bezgrēcīgā cilvēka spēja ticēt Dievam, Viņu mīlēt un bīties. Šī spēja cilvēkam piemita, kamēr tas bija vienībā ar Dievu.

Savā slavenajā disputā ar Erasmu (‘De servo arbitrio’) Luters uzsver, ka arī šī sākotnējā taisnība bija nesaraujami saistīta ar Dieva žēlastību, nevis nesaraujami saistīta ar cilvēku pašu; tikko cilvēks no šīs žēlastības atkrīt, viņš zaudē arī šīs savas īpašības.

Lai arī Lutera uzskats par zaudēto sākotnējo taisnību savā izteiksmē ir pārņemts no sholastiskās teoloģijas un saskaņojas ar dažu Baznīcas tēvu izteikumiem, tomēr Lutera uzsvērtās tālākās konsekvences ir būtiski atšķirīgas. Sholastiskā teoloģija atzina iedzimtā grēka postošo iedarbību kā nopietnu cilvēka dvēseles un garīgo spēku iemaitājumu, tomēr tā apgalvoja, ka cilvēka dabai piemītošās labās spējas ir vēl pietiekamas, lai kaut ierobežotā veidā piepildītu Dieva taisnības prasības un varētu gūt pestīšanas nopelnus.

Lutera kritika pret šiem sholastiskās teoloģijas ieskatiem ir virzīta vairākos virzienos. No vienas puses viņš tos klasificē kā paviršus un nekonsekventus, no otras – kā bezdievīgus un Kristus krusta nāvi zaimojošus.

Luters pamatoti norāda uz sholastiskās teoloģijas kļūdu, ka tā neizšķir cilvēkā dabiskās spējas un garīgās spējas, garīgo taisnību un pilsonisko taisnību. Luters savās lekcijās par Vēstuli galatiešiem raksta:

Kad sofisti apgalvo, ka cilvēka dabiskās spējas ir labas, es varu to pieņemt, bet ja viņi no tā izdara secinājumus, ka cilvēks var piepildīt bauslību, mīlēt Dievu utt., tad šo secinājumu es noraidu. Es izšķiru dabiskās un garīgās spējas un apgalvoju, ka garīgās spējas nav veselas, bet gan izkropļotas un grēka iznīcinātas..

Šie vārdi: ‘Dieva Dēls’; ‘mīlējis mani’; ‘par mani nodevies’ – ir pērkons un debesu uguns visai bauslības taisnībai un mācībai par labajiem darbiem. Mana griba un prāts ir iestiguši tik lielā ļaunumā, tik milzīgos maldos, tādā tumsā un tumsonībā, ka es varēju tikt atbrīvots tikai par šādu neizmērojami dārgu maksu. Vai mēs tādā gadījumā lai sākam plātīties ar saprāta varu, veselīgiem dabas dotiem talantiem, ar saprāta spēju izlemt, kas mums der labāk, vai ar to, ka darām ‘visu, ko spējam’? ..[tā ir] nepiedodama un šausmīga zaimošana – izgudrot darbus Dieva pielabināšanai, kad tu redzi, ka Viņu nevar pielabināt ne ar ko citu, izņemot šo neizmērojamo un neaptveramo maksu – Dieva Dēla nāvi un asinīm, kuru viens piliens ir dārgāks par visu radību.

Luters strikti nošķir cilvēku kā Dieva radību un viņā mītošo grēku, jo tas, ka cilvēks arī pēc grēkā krišanas ir un paliek Dieva radība, palīdz mums labāk saprast pašu pestīšanas noslēpumu: Dievs nav nācis atpestīt grēku un velna darbu, bet gan savu radījumu. Tomēr ar cilvēka prātu neviens nevar vairs atšķirt to, kas cilvēkā ir Dieva labā radība un kas – uz šīs radības parazitējošais ļaunums un grēks. Šai ziņā Luters par grēka samaitāto cilvēku ir lietojis salīdzinājumu par vīnu, kam pielieta inde.

Ko tad šis iedzimtais grēks cilvēkā ir samaitājis? Pretēji sholastu apgalvojumiem, ka grēks atstājis neskartas vai tikai nenozīmīgi skāris cilvēka augstākās spējas, Luters uzsver, ka grēks ir samaitājis visu cilvēku, bet it īpašiaugstākās, garīgās spējas, kas veido cilvēka attiecības ar Dievu. Disputā ar Erasmu (‘De servo arbitrio’) Luters sholastu izteikumus vērtē kā zaimojošus un antikristīgus, jo tādā gadījumā Kristus būtu miris tikai par cilvēka nevērtīgāko daļu, bet vērtīgākajai, garīgajai daļai Kristus dotā pestīšana būtu nevajadzīga un veltīga.

Tieši tāpat kā Lutera mācība par attaisnošanu ticībā ir saistīta ar izpratni par cilvēku kā indivīdu Dieva priekšā, ar to ir saistīta arī Lutera izpratne par grēku. Lutera izpratnē grēks nav pārkāpums pret kādu abstraktu principu vai bausli, bet gan personiska pret Dievu vērsta darbība.

Lutera interese par baušļiem sniedzas tikai tiktāl, cik tie atklāj un paskaidro mums Dieva gribu. Komentējot Ps.51:6, Luters raksta:

Ja es esmu grēkojis, tad ne pret velnu, ne pret savu sirdsapziņu, bauslību, grēku, cilvēku, eņģeli, bet vienīgi pret Dievu (Si peccavi, non diabolo, conscientiae, legi, peccato, homini, angelo, sed soli Deo).

[Pārpublicēts no www.lmf.lv]

« Sākums | Iepriekšējā daļa | Turpinājumsu »