Divkārši maldi

Mēs, nekristīgi dzīvojošie un domājošie mūsdienu cilvēki, dzīvojam ar divām nepareizībām mūsu dzīvēs, un tās mums dara iespējamu, mūsu dzīves vadīt ar zināmu mieru.

Pirmā kļūda ir tā, ka mēs domājam, ka viss mūsu darītais kā pagājušais un notikušais, nogrimst aizmirstības tumšajos bezdibeņos; ka mūžībā viss tiek izdzēsts aptuveni tāpat, kā tas vairāk vai mazāk izdziest no mūsu atmiņas.

Ar citiem vārdiem sakot: mēs dzīvojam ticībā uz galējo, spēcīgāko aizmiršanas varu. ..jebšu, Mūžība nozīmē – aizmirst!

Otra kļūda, kurā dzīvojam, ir tā, ka mēs domājam, ka spējam nošķirt apslēpto no atklātā, noslēpumaino un sabiedriskā. Tā mēs vadām atklātu, redzamu, sabiedrisko dzīvi un cieši līdzās tai ir apslēpta, noslēpumainā domu, atziņu un cerību dzīve, ko citi cilvēki šķiet nekad neuzzinās. Mūs pārņemtu stindzinošas šausmas, ja apzinātos, ka visas mūsu domas un izjūtas, ko esam domājuši kaut vai tikai vienas dienas garumā, reiz būs pilnīgi atklāti redzamas ikvienam. Tā nu mēs dzīvojam ar pašsaprotamo nosacījumu, ka apslēptais arī paliks paslēpts.

Taču Mūžība nav vis aizmirst, bet gan mūžība atmiņā, mūžīga atcerēšanās (un kur nekas nav apslēpts). Mūsu senčiem šai ziņā iemīļots tēls bija t.s. “Dzīves grāmata”, kurā ir ierakstīta mūsu dzīve.