Jēzus klātbūtne svētī ģimenes dzīvi

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]

Šīs svētdienas sprediķa tēma ir “Jēzus klātbūtne svētī ģimenes dzīvi”. Šajos vārdos ir ietverta Evaņģēlija vēsts, kura pasludināta notikumā, kas vēstī par kāzām Kānaānā. Kānā ir tā vieta, kur Jēzus iesāka savu publisko sludināšanu. Tur Viņš darīja pirmo brīnumu pārvērta ūdeni par vīnu un tādējādi uzturēja kāzu līksmību. Pēc tam, kad Jēzus Kristībās pie Jordānas ar Svētā Gara redzamu nākšanu bija svaidīts savai kalpošanai, Viņš veica savu pirmo brīnumu ne templī, ne sinagogā, ne kādā dievbijīgā sapulcē, bet gan vietā, kur tika svinētas kāzas, kur no Dieva rokām tika saņemta laulības dāvana un kur saskaņā ar Dieva gribu un žēlastību tika dibināta ģimene. Pats fakts, ka Kristus godības atklāsmei tika izvelēta tieši šī vieta, izceļ un pagodina laulības kārtu, tā ka kristieši visos laikos no šā Evaņģēlija lasījuma un izskaidrojuma var smelties savai dzīvei pamācību un spēku, mierinājumu un prieku. Mūsu acu priekšā laulība tiek rādīta kā pats pirmais no visiem Dieva iestādījumiem, proti, kā tāds, kas ir saglabāts no Paradīzes grēkā kritušajai pasaulei.

Laulība ir vecāka par visiem žēlastības iestādījumiem, vecāka par templi un dievkapojumu, par apgraizīšanu un Kristību. Tā mūsu priekšā ir kā daļa no tās esamības, kas ir pastāvējusi arī tad, kad cilvēka roka vēl nebija sniegusies pēc aizliegtā augļa, kad vēl nebija ne grēcinieku, ne vajadzības pēc grēku piedošanas. Tādējādi laulību apmirdz Dieva svētā gaisma, un bieži ar ironiju un sarkasmu apveltītais izteiciens “svētā laulības kārta” īstenībā izsaka būtisku, bībelisku patiesību. Šeit mēs sastopam ko tādu, kas patiesi nāk no Dieva un tādēļ ir svēts un kas ir jāuzņem ticībā un paklausībā, bijībā un pazemībā, jo mēs taču nevēlamies apgrēkoties pret svētām lietām, tas ir pret pašu Dievu.

Svētās lietas nav ierobežotas tikai ar baznīcas telpām, kur tiek sniegts Evaņģēlijs un sakramenti. Mēs tās sastopam arī laicīgo iekārtojumu pasaulē (kas saistīti ar Dieva likumiem), mūsu mājās, ģimenē un mūsu ikdienā.

Laulība, kādu mēs to redzam šīsdienas Evaņģēlijā, ir visiem redzama un atklāta ceremonija, kurā jaunlaulātie ir ienākuši ar publisku vienošanos. Tam par godu norisinājās lielas svinības, kurās rosījās vesels pulks dažādu apkalpotāju, lai pasniegtu bagātīgus ēdienus un dzērienus. Un tieši tas, ko mūsdienu pasaule šai sakarā tik ļoti nicina kā ārējās formalitātes dokumentus, laulības reģistrāciju un laulību publisku apstiprinājumu, pilnā mērā pieder pie jaunas ģimenes dibināšanas, jo tas viss ir apliecinājums vecāku priekšā, ka patiesi ir izveidota jauna ģimene. Tas arī atbilst Svēto Rakstu vārdiem: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (1. Moz. 2:24) . Tikai ar atklātu, publisku solījumu slēgtas laulības ir īstās laulības, bet visas kopdzīves formas, kas nav pakļautas šādai atklātai svētībai un netiek ietērptas svinīgajās kāzu drānās, ir un paliek kaut kas pretējs laulībām un ir jāsauc par grēku, kura vārds ir “netiklība”.

Jēzus nenāk šeit svētīt kādu divu cilvēku savrup dibinātu kopību, kur tie viens otram slepnībā ir čukstējuši par mīlestību un itin kā “Dieva vaiga priekšā” solījuši viens otram uzticību. Turpretī Dieva vaigs un no tā starojošā godība ir uz mums vērsta tikai un vienīgi atklātā, visu atzītā un apliecinātā, reģistrētā un publiskā laulībā, kur bērni tiktu ieņemti un radītī laulības gultā. Tikai tāda veida laulību pazīst un atzīst Svētie Raksti, kā arī tas ir apliecināts ar vārdiem: “Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs”. (Ebr. 13:4)

1. Patiesā laulībā ir jānes rūpju krusts.
Visādā ziņā droša zīme, ka cilvēks atrodas patiesajā Dieva iedibinātajā laulībā, ir tā, ka tas izjūt krustu, ko Dievs 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā ir uzlicis visai savai radībai. Vaiga sviedri, grūtniecības sāpes, zemes darbu smagums tas viss pieder dzīvei saskaņā ar Dieva vārdu un tādējādi arī laulības dzīvei. Šodien ļaudis bieži vēlas dzīvot bez bērniem un visās lietās piemēroties pagāniskajai vēlmei vienīgi apmierināt savas vajadzības, tā gribot nodrošināt sev bezrūpīgu eksistenci. Tādējādi viņi izvairās no Dieva uzliktā krusta, rūpēm un pūliņiem, bet tajā pašā laikā, būdami svētajā laulības kārtā, viņi arī zaudē pārliecību, ka dzīvo Dievam tīkamu dzīvi. Tā vietā stājas tukšība, bezjēdzība un apnikums, kas pavada tos, kuri dzīvo pēc sava prāta, nevis pēc Dieva prāta. Jo tādā gadījumā cilvēks krusta vietā ir izvēlējies nāves ceļu. No tā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā!

2. Patiesai laulībai Dievs ir apsolījis palīdzību ikdienišķās lietās.
Situācijās, kad ir jānes krusts, kad gluži kā šīsdienas lasījumā ir jāsaka:”Viņiem nav vīna” , kad mums ir grūtības, piemēram, daudz nesamaksātu rēķinu un citas materiālas problēmas, tad šīsdienas Evaņģēlijs par kāzām Kānaānā māca mums ko būtisku. Tā Svētie Raksti palīdz mums ieraudzīt lietas pareizā gaismā, un tā šis notikums iegūst savu patieso mirdzumu. Mums tā ir laba un iepriecinoša vēsts, ka mēs esam Jēzus visuspēcīgajā patvērumā, kas aptver debesis un zemi un katrā ziņā attiecas arī mūsu materiālajām vajadzībām un trūkumiem. Kad Jēzus pārvērš sešsimts litru ūdens par vīnu, Viņš mūsu priekšā parādās kā godības pilnais Kungs, kuru psalmists slavina ar vārdiem:”Tu liec zaļot zālei, lai nāktu no zemes maize un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu” (Ps.104:14,15). Tieši tā notiek, kad “Jēzus klātbūtne svētī mājas dzīvi” un kad ticībā Dieva vārdam mēs turamies pie Viņa žēlastības un Viņa iestādījumiem.

3. Patiesai laulībai Dievs ir apsolījis garīgu stiprinājumu.
Gan nesot krustu, gan saņemot palīdzību ikdienišķās lietās, mēs visā tajā saredzam ārēju apstiprinājumu Dieva žēlastībai, kuru Svētais Gars caur Vārdu ir devis mūsu sirdīs, lai mēs, būdami patiesajā laulībā, varētu būt pārliecināti, ka tā ir “patiesa Dieva žēlastība” (1.Pet.5:12), kurā mēs stāvam. Jo Dievs ļauj sevi atrast savos baušļos, kurus Viņš ir vainagojis ar visu savu žēlastību un svētību. Viņš ir tas, kurš ar saviem vārdiem un apsolījumiem “dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus” (2. Moz. 20:6). Viņš ir tas, kurš svētīja patriarhus un viņu ģimenes, kad tie staigāja Dieva ceļus, meklēja Viņa vaigu un uzticējās Viņam. Visu to arī mēs spējam Jēzū Kristū, kas caur Evaņģēliju un sakramentu, caur grēku piedošanu ir sūtījas dievbērnības Garu, un rada šo brīnumu, ka “bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsu dzīvē, kas nedzīvojam vairs miesai, bet garam” (Rom.8:4) . Šāda Dieva svētīta dzīve norisinās tad, kad šo patieso laulību pasludina, kad cilvēki tajā dzīvo un tādā veidā palīdz arī citiem dzīvot patiesu laulības dzīvi.

Āmen.