Mēs esam pestīti
“Jo cerībā mēs esam pestīti.” [Rom.8:24]
Mēs esam pestīti, saka apustulis. Taču tas ir pārāk iepriecinoši un noslēpumaini, lai mēs tam spētu noticēt. Mums to atklāj visvarenā Dieva vārdi, Viņa Gars un solījums, un tomēr tas pa īstam neienāk mūsu sirdīs. Un tomēr apustulis saka, ka tā ir dievišķa patiesība, ka esam glābti un mums doti pirmie Gara augļi.
Mēs esam pestīti – kaut arī ne tādā veidā, ka uzreiz to spētu redzēt un just. Vārds “pestīti” nozīmē to, ka esam izbēguši no pazušanas un glābti debesīm. Šis jēdziens nenozīmē kādas mūsu sajūtas, nedz arī tūlītēju mūžīgās svētlaimes baudīšanu. Pagaidām mēs to satveram vienīgi ticībā. Tādēļ apustulis saka, ka “cerībā mēs esam pestīti”.
“Pestīti” ir vārds, no kura vārdu Sev ieguvis mūsu Pestītājs. “Pestīti” ietilpina sevī visas labās lietas, ko Viņš mums sagādājis: mums ir visu mūsu grēku piedošana un mūžīga draudzība ar Dievu, mēs esam Dieva bērni, kas ierakstīti Dzīvības grāmatā; Dievs mūs pazīst, mīl un gaida debesīs; mēs esam ciešā vienībā ar Dievu un mūsu sirdīs ir Svētais Gars, kas apgaismo, svētī un vada mūs visā patiesībā līdz dienai, kad aicinās mūs mājās. Tas viss izsaka to, ko nozīmē būs pestītam un svētīgam!
Apustulis saka, ka mēs jau esam pestīti. Šis vārds nozīmē, ka mirstot mēs būsim glābti un svētīgi. Tas ir tiesa arī vēl citā nozīmē, proti, ticīgie baudīs mūžīgo glābšanu ne tikai pēc nāves. Šis teksts saka, ka mēs esam “pestīti” jau tagad, būdami Dieva bērni, mantinieki un pestīšanas dārgumu īpašnieki.
Ābrahāms nekļuva par Dieva draugu tikai pēc nāves. Viņš tāds bija jau iepriekš, mājodams teltīs. Un Dieva draudzība, kāda tam bija virs zemes, viņu pavadīja arī nāvē un mūžībā. Neviens nekļūst par Dieva draugu brīdī, kad mirst un dvēsele šķiras no miesas. Mums ir jābūt Dieva draugiem jau iepriekš.
Kas jau šeit un tagad neiemanto Dieva Dēlu ticībā, dzīvības neredzēs [Jņ.3:36]. Bet, kas jau šeit ir ieguvis pirmos Gara augļus, reiz iegūs visu pilnību. Tie, kas jau tagad ir vienībā ar Kristu, tādi būs arī mūžībā. Tādēļ viņi jau tagad ir pestīti un svētīti.
Vai tas nav svētīgs cilvēks, kas ir Dieva mīļotais bērns un var runāt ar Dievu kā savu Tēvu? Vai tas nav svētīgs cilvēks, par ko Kristus saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” [Jņ.5:24]?
Vai tie nav svētīgi, par kuriem apustulis raksta: “Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis” [Ebr.12:22–24].
Vai tie nav svētīgi? Tie, kam apustulis to rakstīja, joprojām dzīvoja virs zemes un nesa šo nāves un grēka apņemto miesu. Viņus arvien ielenca visi garīgie ienaidnieki, un tiem bija jācīnās pret savu samaitātību un jālūdz pēc glābšanas. Tomēr apustulis saka, ka viņi ir “tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem”.
Apustulis šeit redz tikai vienu grandiozu un svētīgu draudzi. Daži no ticīgajiem jau ir nonākuši debesīs – pilnību sasniegušie taisnie gari, bet citi vēl atradās virs zemes, un tiem bija vajadzīga “asins šķīstīšana”. Tā tas patiesi ir ar visiem ticīgajiem. Kā Dieva bērni un draugi tie ir viena svēta draudze kopā ar visiem jau debesīs nonākušajiem.
Kā sabatā mēs redzam lielus ļaužu pūļus ejam uz templi – vieni jau ir iegājuši un atrodas iekšā, citi ir durvīs, un vēl citi ārpusē, un tomēr tie visi ir viena liela draudze –, tāpat arī ar visiem ticīgajiem. Mēs vēl neesam iegājuši un joprojām atrodamies ārpusē, taču mēs jau piederam pie pestīto draudzes un esam tikpat svētīgi kā tie, kas jau sasnieguši debesis. To māca šis mūsu teksts, sakot, ka mēs esam pestīti cerībā.
Tā būtu daudzkārša svētība, ja šo patiesību, ka jau tagad esam pestīti, mēs spētu ierakstīt dziļi jo dziļi savā sirdī! Mēs jau šeit un tagad esam Dieva bērni un mantinieki. Mēs tikai gaidām, kad Dievs mūs svētīgi aicinās mājās. Šis ticības un cerības mierinājums ir visas mūsu kristīgās pārliecības patiesais spēks.
Ieskaties