Divdesmit septītā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. [Mt.25:1-13]

Lūdziet, tad jūs dabūsiet, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts. Tā, mīļie, draugi, ir paša žēlīgā Dieva pavēle visiem, kas grib nonākt debesīs. Kam ausis ir dzirdēt, tas lai klausās šo pavēli, kamēr viņš vēl dzīvo virs zemes.

Šī pavēle der tikai tiem, kas atzīst patieso Dievu, un kas no visas sirds dzenas pēc Viņa valstības. Redziet, tam ir jālūdz, jāmeklē, jāklaudzina, tad tas dabūs, tad tas atradīs, tad tam atvērs.

Ņemiet vērā, cik laipni Dievs runā. Viņš pavēl, ko mums būs darīt, un sola mums visu labu, ja mēs darām to, ko Viņš ir pavēlējis. Žēlīgais Tēvs, grib lai Viņa bērni Viņu pielūdz. Cik gan daudz dievlūdzēju nav bijis kopš pasaules sākuma, un neviens nav aizgājis tukšā, ja tas labprātīgi lūdzis Dievu, jo tad Dievs labprāt dod.

Kas Dievu, visaugstāko mantu, agri meklē, tas to arīdzan atrod. Kas laikus pie Dieva žēlastības durvīm klauvē, tam top atvērts.

Tik tiešām notiek [piepildās] Dieva vārds. Šīs pasaules [tukšinieki] ir nolādēti tajā pasaulē. Viņi nevar Dieva uzrādīt nevienu vainu, jo paši ir vainīgi, ka nav klausījuši Dieva pavēlēm. Dieva žēlastība paliek mūžīgi. Tas ir tiešam tiesa, bet tie cilvēki, kuriem šo Dieva žēlastību jālieto, tie nedzīvo mūžīgi, un, ja tie laikus neraugās pēc Dieva žēlastības, tas to pēc tam nekad vairs neaizsniegs.

Tāpēc meklē, ak cilvēks, ko meklēdams šajā pasaulē – meklē laikus tikt pie Dieva žēlastības. Ja tev tā ir, tad tev patiešām ir Dievs, un tev netrūks nenieka nedz tagad, nedz mūžīgi. Nepievilies, nedomā, ka tu to jau turu, kad tās tev vēl trūkst.

Visas pasaules cilvēki ir kā uzgleznoti šodienas evaņģēlijā – citi pieskaitāmi pie gurdām, citi pie negudrām jaunavām. Citi jūtās kā paša Dieva klēpī, kas tomēr nedara Dieva prātu. Kad beigās Dievs tos atstumj, tad tikai tie apjēdz, cik viņiem trūkst. Tādēļ, lai Dievs mums savlaicīgi prātu apgaismo, lai mēs šīs svētdienas evaņģēlijā varam pārdomāt:

Par to iztrūkumu, kas ir lielāks par visiem iztrūkumiem, kad beigās pietrūkst Dieva žēlastība.

Šeit mums jāpārdomā:

1. Kā var pietrūkt Dieva žēlastība.
2. Kas ir vislielākais trūkums, no visiem trūkumiem.

Dod Jēziņ, dod mans Kungs un Dievs,
No grēkiem ātri mitēties,
Un tūdaliņ pie tevīm nākt,
Pirms nāve trauc to sirdi mākt,
Lai tagad un katru dien,
Pret tavām kāzām taisos vien.

Kad pēdējā galā pietrūkst Dieva žēlastība, tas ir, mīļie draugi, trūkums pār visiem trūkumiem. Šo atziņu mēs izpētīsim, tādēļ visupirms mums jāzina:

1. Kā var pietrūkt Dieva žēlastība.

Uzklausiet, kas tad īsti ir Dieva žēlastība. Vai tu zini, cilvēk, kā Dievs tevi radīja, kad tu vēl nebiji, kā Dievs uztur tavu laicīgo dzīvību, un vēl pārdomā, kas tad tev pašam īsti pieder. Redzi, tā ir Dieva žēlastība, ko Dievs tev parāda, bez taviem nopelniem un tava cienīguma [vērtības]. Dievs liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem, un lietum līt pār taisniem un netaisniem. [Mt.5:45]

Tu Dievu neesi lūdzis, lai Viņš tevi radītu, tomēr Viņš tev ir devis miesu un dvēseli, un piedzimt no mātes miesām. To dara Dieva žēlastība. Iespējams, tu Dievu maz pielūdz, kas zina, un iespējams, tu neproti Dievam kalpot, kas zina, varbūt tu to proti, un Dievu vairāk apkaitini, tomēr Viņš ik dienas tevi baro, sargā, glabā un dara tev visu labu. Vai tad tā nav Dieva žēlastība?

Tas vēl nav viss.

Tu saproti cik ļoti esi samaitāts. Labus darbus darīt tu pats no sevis neproti, un ja arī tev to pasaka priekšā, tev tas netīk [nepatīk]. Savukārt, blēdības tu proti bez mācītāja darīt, un pats prāts uz to laužas.

Tād nebija pirmais cilvēks, ko Dieva svētās rokas radīja. Šī samaitātība nav no Dieva, bet no ienaidnieka, kurš ienīst Dievu un cilvēkus – no velna.Velns samaitāja pirmos cilvēkus ar grēkiem, tādēļ viņu pēcnācēji ir grēcīgi cilvēki. Grēka alga [nopelns] ir nāve. [Rom.6:23] Kaitināt mūžīgo Dievu maksā dārgi. Par to ir nolemta [piespriesta] ne vien laicīga nāve, bet arī mūžīga pazudināšana.

Bet ko te cits citam [mēs viens otram] var līdzēt? Visi ir vainīgi. Tādēļ Dievs cilvēkiem ir parādījis jaunu žēlastību, atkarojot [atpestījot] tos no velna valstības, no grēkiem un nāves. Bet Dieva tas ir dārgi maksājis. “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm. [1.Pēt.1:18-19]

Bet tas vēl nav viss.

Kā gan tu, cilvēk, varētu zināt, ko Dievs nospriedis, ja Dievs tev to nepasludinātu? Redzi, tā atkal ir liela Dieva žēlastība, ka Viņš tevi ar savu Svēto Garu pamāca.

Dieva Gars ir licis sludināt praviešiem, evaņģēlistiem un apustuļiem. Tie ir mūs mācījuši. Un Svētais Gars dod šiem vārdiem spēku mūsu sirdīs, lai mēs ticam, un topam taisnoti un svēti. Vēl Dievs savu mācību apstiprina ar zīmēm – ar svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu. Vai tā nav Dieva žēlastība? Ar šo svēto mācību Dievs mums apliecina, ka viss jums pieder, bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam. [1.Kor.3:22-23]

No šīs īsās pamācības tu, ak cilvēk, vari pārdomāt, kā gan tas nākas, ka Dievs ar mums tā darbojas, mūs apgaismo, atgriež, taisno, aicina mūžīgajā dzīvošanā un dara mūžīgi svētus. Proti, to visu dara Viņa lielā žēlastība.

Neizsmeļamā Dieva žēlastība paliek vienmēr uz radu radiem, mūžīgi mūžos, bet cilvēkam, kas grib tajā ietērpties, nav jāpretojas, nedz savā slinkumā kļūt pārdrošam, jo citādi žēlastība viņam var pietrūkt.

To Jēzus mums māca šajā svētajā evaņģēlijā, līdzībā, sacīdams: “Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām.” Visas desmit jaunavas saņem žēlastību, ka viņā ir tā lielā laime, iziet sagaidīt līgavaini, bet piecas no tām bija gudras, bet piecas ģeķīgs.

Viņas visas zināja, ka līgavainis nāks un ņems viņas līdzi un kāzām, tādēļ viņas izgāja līgavainim pretim. Picas no viņām tik apzinīgi gatavojās, ka paņēma eļļu ne vien lukturos, bet arī īpašos traukos. Parējām eļļa ir tikai lukturos, bet traukos nav nenieka – tās ir ģeķīgās.

Skaidrojums līdzībai ir tāds. Jēzus ir līgavainis savai draudzei, kas tagad ir saderināts ar mūsu dvēselēm, bet Debesis ir lielais kāzu nams, uz kurieni Viņš pastarā dienā aizvedīs savu Baznīcu (visus ticīgos). Kādi tur nokļūst agrāk, pirms pienākusi pasaules pēdējā diena – kā nu kuram Viņš piesūtījis miršanas dienu.

Bet katram ir jāsagatavojas šim laikam. Ja gribi sagaidīt līgavaini, tad gaidītājam jābūt modram. Viņa gaismeklim jābūt iedegtam, lai redzētu nākam līgavaini. Viņam jābūt gaismā, tas ir, jādzīvo ticībā, jādara godīgi gaismas darbi. Šī gaisma nāk no Svētā Gara, tā ir prieka eļļa, kas katram jātur savs sirds traukā. Nav pareizi, kā viens otrs godīgi dzīvo un no ārienes spīguļo, jo patiesai godīgai dzīvi jānāk no Svētā Gara. Ja viņu gaismu svētā eļļa neuztur, tad tā apdziest. Katram ir jātur savu ticību. Viens ar savu ticību un svētību otru nevar izglābt, un tas nav pa naudu pērkams prieks.

Kas ir bezrūpīgs, un nedaudz iesācis domā, ka ar to pietiks lai nokļūtu Debesīs, vai arī, kas paļaujas uz citu cilvēku svēto dzīvošanu un aizbildniecību – un palaiž garām laiku, lai saņemtu savā sirdī Svēto Garu, gaiši nedzīvo, bet droši snauž grēka miegā, tas gan ļoti izbīsies pārlieku, kad pēkšņi viņu pārsteigs pusnakts, kad dzirdēs balsi – Līgavainis nāk.

Veltīga būs atziņa, ka eļļas tūkst. Kaut arī viņš skraidīs šurpu turpu, un pielūgs visus svētos, tomēr tie nenieka viņam nevarēs līdzēt, un kaut arī viņš klaudzinās pie žēlastības durvīm, un sauks: “Kungs, Kungs, atver man! Tomēr viņš netiks uzklausīts.

Tā pietrūkst Dieva žēlastība pēdējā galā. Bet kā?

Vai tādēļ, ka Dievs negribētu? Ak nē! Dēļ paša cilvēka ģeķības. Dievs savu žēlastības darbu pie cilvēka labi iesāk, un labi pabeidz. Viņš, tevi cilvēk, ir radījis, pestījis un darījis svētu, un aicinājis savā Debesu godībā, viņš tev dod laiku tam sagatavoties. Bet ja tu Viņa žēlastību smādē un nicini, ja tu saskaņā ar Viņa prātu nesagatavojies, tad pats arī atbildi, ja tev Viņa žēlastības pietrūks.

2. Kādēļ, tas ir visliekākais no visiem trūkumiem?

Apdomā, cilvēk. Ko māca šajā svētdienā! Kad līgavainis pusnaktī nāca, un tika saukts: “Līgavainis nāk, izejiet viņam pretī.” Tad visas jaunavas modās un cēlās, vienīgi ģeķīgas tikai tad pamanīja, ka viņām eļļa pietrūkusi. Dodiet, viņas saka citām, dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Ko gudrās atbildēja ģeķīgajām? Tā ne, lai nepietrūkst mums un jums. Tādējādi ģeķīgās pēdējā galā neatrada žēlastību pie cilvēkiem.

Mācies, mans draugs, kas nesagatavojas pastarās dienas atnākšanai savlaicīgi caur Dieva žēlastību, nedzīvo ticība un taisnībā, tas velti paļaujas uz citu cilvēku palīdzību. Tur nedz tēvs, nedz māte savam mīļajam bērnam var palīdzēt, nedz brālis brālim.Tad atliks vien ieraudzīt to, kas pietrūkst. Ar to arī beigsies laiks un žēlastība. Vai tas nav trūkums?

Ko vēl? Tad pats žēlīgais Dievs vairs nežēlos tos, kas Viņa žēlastību jau laikus nebūs kopuši. Tā ir rakstīts mūsu evaņģēlijā: Līgavainis nāca, un kas bija gatavas, gāja ar viņu kāzās, un durvis tika aizslēgtas.

Šodien (šajā laikā) debesu kāzu nama durvis ir vaļā. Ja kas klaudzina, ar asarām lūdz, tam atver.

Šeit ir vaļā, šeit ir laiks, šeit ir brīvība ieiet, bet tur ir viss pagalam, un kad līgavainis būs atnācis, durvis tiks aizslēgtas. Un kaut arī daudzi gribētu ieiet, tad tomēr neviens vairs nevarēs. Jā. Neviens pats. Vai tas nav trūkums?

Ko palīdzēs sirsnīga lūgšana? Sauca gan ģeķīgās: Kungs, Kungs, atdari mums. Bet tas atbildēja: Patiesi es jums saku, es jūs nepazīstu.

Vai, vai. Ja pats Dievs neuzklausa šādu lūgšanu, kas tad to uzklausīs? Ja Dievs mums nepalīdzēs, kas tad mums palīdzēs? Tas bezdievīgajiem būs zudusi pēdējā cerība.

Kamēr cilvēks dzīvo šajā pasaulē, tikmēr viņam ir vēl cerība. Pat ja viņam te ne visai labi klājas, tad tomēr viņš cer, ka gan jau Dievs palīdzēs. Un šī cerība viņu uztur. Bet tur būs zudusi pēdējā cerība.

Un nesakiet – kas tad (kas par to)? Nu un ka neesam kāzās, bez kāzām arī var labi dzīvot (iztikt)! Kas tā runā, tas par Debesu lietām saprot tik pat cik lops.

Redzi cilvēk, kad kāzu nama durvis tiek slēgtas, tad iegājušie iesāk līksmoties un priecāties bez mitēšanās, bet tie, kas atstumti paliks ārā, un sapratīs (sajutīs) kādā bezgalīga bēdu nakts ir iestājusies.

Tomēr tu vairs nebūs atgriešanās. Tur nepalīdzēs nedz atziņa, nedz nožēla, nedz sirds satriektība, nedz apņemšanās nekad tā nedarīt, nedz lūgšana, nedz asaras. Nekas. Tad iestāsies mūžīga atšķirtība no Dieva, kura šajā pasaulē bija kā spēle un rotaļa – redz kā es protu, redz cik es drosmīgs. Tur tam būs beigas. Dievs nedzirdēs un Dievs negribēs dzirdēt. Dievs neapžēlosies, un negribēs apžēloties.

Mēs par to nespējam spriest, jo tās lietas stāv pāri mūsu saprašanai. Šeit jāuzticas Dieva vārdam.

Šeit man pietrūkst valoda (vārdi). Es nespēju aprakstīt nedz laimi un prieku, ko baudīs Dieva bērni Debesīs, nedz to nelaimi un mocības izstāstīt, kas notiks Dieva atstumtajiem. Par Debesu dzīvi varu sacīt vienīgi apustuļa Pāvila vārdiem, kur jau dzīvs būdams reiz tika parauts visaugstākajās debesīs, un pārnācis sacīja: “Ko acs nav redzējusi, ko auss nav dzirdējusi un kas nav nācis neviena cilvēka sirdī, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. [2.Kor.12:4; 1.Kor.2:9] Un līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” [Ps.16:11]

Bet par bezgalīgo nelaimi, kas notiks bezdievīgajiem, lai pietiekami ir ar apustuļa Jāņa atklāsmi: “Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem.” [Atkl.14:11] Arī pravietis Jesaja saka: “jo viņu (atkritēju) tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu visai miesai.” [Jes.66:24]

Nu, mans draugs, tu dzirdi šos vārdus. Vai tava sirds nedreb un acs neritina asaras?Vai tev šķiet vienalga vai dusēt Dieva klēpī vai ellē, kas ugunī un sērā deg, pūt un gulēt mūžīgi? Vai vari tu būt tik pārdrošs un nerūpēties, kur tu tiksi (nolikts) pēc šīs dzīves? Vai negribi tu laikus modrēties, un saskatīt to, kas tev vajadzīgs mūžībai? Ak, gan tu pamodīsies, kad pienāks nāves stunda. Aizmidzis tu netiksi iecelts Debesīs, bet redzi, ka tas pārāk ilgi nebūs jāgaida.

Ņem vērā sava Jēzus vārdus, ko Viņš saka mūsu svētā evaņģēlija noslēgumā tev un visiem cilvēkiem: “Esiet modri, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu, kurā Cilvēka Dēls nāk.” Cilvēka Dēls ir arī paša Dieva Dēls, Jēzus Kristus vārdā (ir viņa vārds). Viņš tapa par cilvēka bērnu, lai darītu cilvēkus par Dieva bērniem. Tagad Viņš bildina mūsu dvēseles kā līgavainis līgavu. Un kad šis laiks būs pagājis, tad Viņš nāks savu saderēto pārvest mājās, bet sodīs arī tos, kas Viņa atnākšanai nebūs sagatavojušies.

Tā mīļie draugi, mēs esam pārdomājuši to iztrūkumu, kas ir lielāks par visiem trūkumiem, kad pēdējā galā pietrūkst Dieva žēlastības.

Kā nu mums šo jauko mācību pareizi jāvalkā (jālieto)?

Tu dzirdēji, mans draugs, ka Debesu valstība līdzīga desmit jaunavām, no kurām citas ir gudras, un citas ģeķīgas, tādēļ raugies, lai esi gudro pulkā pieskaitīts.

Lūdz pašu žēlīgo Dievu, kas tevis dēļ tik žēlsirdīgi darbojas: “Māci, ak Dievs, mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.” [Ps.90:12]

Grēki cilvēka acis sedz kā biezs apsegs, tādēļ viņš nevar atzīt laiku, kurā Dievs viņam parāda žēlastību. Un niknais sātans ar visu centību strādā ar mērķi nozagt cilvēkam žēlastības laiku.

Viņš māca darīt šo un to, viņš nokauj laiku ar nieka darbiem un slinkumu, lai laiciņš tikai aiztek projām, un lai ar nabaga dvēseli nonāktu postā. Velna viltība! Viņš grib tevi novest tādā iztrūkumā, ko nemūžam neviens nevarēs vairs piepildīt. Redzi, tev ir desmit pirksti. Visus tu mīli un visus to kop, un nevienu pašu pat par lielu naudu negribētu atdot. Bet ja gadās nelaimē un tu kādu no tiem zaudētu – vai tas nebūtu liels trūkums?

Bet, ja tu miesīgu locekli tā kop, kādēļ tāpat neko savu dvēseli? Ja no desmit pirkstiem trūkst viens, tad paliek vēl deviņi, no divām rokām un kājām, ja trūkts viena, tad paliek otra, bet ja Dieva žēlastība vienai vienīgai dvēselei trūkst, un tā aiziet postā, tas ir vislielākais trūkums.

Lietojiet Dieva žēlastību pareizi, “lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” Tādēļ Dievs ir žēlīgs, lai jūs pie Viņa nāktu. Jūs, kas esat kristīti, jau vienu reizi esat Dieva tuvu klāt pienākuši, tajā brīdī, kad viņš pie svētās kristības aicinājis, tad esat noslēguši ar Dievu brīnišķīgu derību. Bet ak, cik reizes jūs no viņa atkal esat atkāpušies un uz grēka ceļiem nostājušies?

Pirmais soģis ar ko jums jātuvojas Dievam ir atgriešanās no grēkiem. Jums šeit jāatzīst savus grēkus, nožēlot un nošķirt no sevis, jo Dievs grib jums piedot grēkus, iedot jaunu prātu un apžēloties par jums. [Ps.32:1] Ak, cik labi klājas tam, kam grēki piedoti, kam Dievs rada šķīstu sirdi, un kam rada pastāvīgu garu. [Ps.51:12]

Bet lūdzu nekavējies atgriezties pie Dieva. Nedomājiet, ka vēl ir laiks. Kāds jaunībā domā, ka varēs atgriezties vecumā. Bet saki lūdzu, kas tev ir teicis, ka tu kļūsi vecs? Vai neredzi, ka jauni blēži mirst. Vai tas ir pareizi, ja gribi savu dzīves spēku grēkodams novalkāt? Lai nu Dievs ņem par labu to mazumiņu spēka, kas atliek vecumā. Jo vairāk tu būsi ieradis grēkot, jo grūtāk no grēkiem būs rimties. Dažs negrib no grēkiem atstāties, kamēr ir vesels, tomēr, kad paliek slims, arī tad tas nav viegli. Cits slimībā un nespēkā ne domāt nedomā ar Dievu izlīgt, bet joprojām domā, kas zina, ja nu atlabšu. Bet vēlāk, kad, tā teikt, dvēsele jau pašā mēles galā, tad skrien viņš pēc Dieva kalpa, jo labprāt gribētu dabūt Dieva mieru un ar vienu lēcienu ielēkt pašā Debesu Tēva klēpī.

Bet sakiet mīļie ļautiņi, vai jums nekož sirdī šī evaņģēlija vārdi, ko atbildēja ģeķīgajām jaunavām, kad viņā eļļa pietrūka un viņas to lūdza gudrajām – tā ne, lai nepietrūkst jums un mums.

Vai jūs nepārņem izbailes, kad tur pat dzirdat līgavaiņa vārdus tām, kas nokavēja – patiesi, es jūs nepazīstu?

Vai jūs nedomājat – Ak Dievs, ka tik nenokavēju, un man tā nenotiek!

Tāpēc esiet modri. Visupirms padariet steidzamāko darbu. Saderiet (izlīgstiet) ar Dievu laikus. Turiet ticību savā sirdī, dzīvojiet godīgi un gādīgi. Noslauciet arvien grēku miegu no savām acīm. Jūs nezināt, kad tas Kungs nāk.

Jūs jaunie ļaudis, neapgāniet savas dvēseles ar apzinātiem tīšiem grēkiem, lai varat tuvoties Jēzum, kā līgava līgavainim. Jūs vecākie apdomājiet, cik ilgi jūsu mūžs vēl varētu pietikt. Jūs taču zināt, kā liela vētra lauž stiprus un jaunus kokus, izgāž ar visām saknēm – ne tikai sapuvušus un satrunējušus (izdēdējušus).

Ja jauni ļaudis nevar turēties pretī nāvei, tad ko teikt par veciem? Ja jūs manāt, ka jūsu dzīvības svece tikai pašā galā deg, tad vēl vairāk pielūkojiet, lai jūsu ticības svece jūsu sirdīs skaidri degtu. Ak, kaut jūs būtu apraduši ar savu dvēseles līgavaini – tas jo dienas, jo vairāk jūs ilgotos pēc Viņa atnākšanas.

Svēti ir tie, kurus tas Kungs nākdams atradīs nomodā un Viņa atnākšanu gaidām. Kas vienam, tas visiem sacīts: “Esiet nomodā.” [Mk.13:37] Uz godu, kāds ir Debesu kāzās ir vērts arī pagaidīt. Kas šeit ar Dievu salīdzinās, tas jau var ar Dāvidu dziedāt: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka.” Ja tā tas ir ceļā, tad pašā galā nonākušie dziedās un sacīs:

Ak, kā saldi tās dziesmas,
No visu augstā,
Ak, kāds jaukums ir bez briesmas,
Redzams, svētā pilsētā!
Nāc tu augsti teikta diena,
Tu vien tīk, tu tīki viena,
Jauna saule uzlēkt steidz,
Ko ne kāds mūžs nenobeigs.

Uz to (turieni) mums lai palīdz Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Šos trīs, kas viens pats Dievs, lai slavē mūsu balss, tam nava sākuma, tam nebūs arī gals. Āmen!