3. Adventē

Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. [Mt.11:2-10]

Viena no adventa svētdienām kā parasti ir veltīta Jānim Kristītājam – ceļa sagatavotājam, kas bija sūtīts vēstnesis, kā eņģelis, mūsu Kunga priekšā Viņam ceļu sagatavot. Izcilākais no cilvēkiem, kāds jebkad dzimis.

Šodienas evaņģēlijs mūs ved sarežģītā pārdomu ceļā. No vienas puses šķiet, ka Jānis, šis taisnais, skaidrais un nešaubīgais vīrs, ir pēkšņi nācis kādās šaubās. No otras puses mēs redzam, ka mūsu Kungs un Pestītājs, par Jāni runādams un mācīdams, noliedz ka Jānis kaut kādā veidā būtu atkritis no ticības un ka viņa šaubas kaut kādā veidā būtu izmainījušas viņa sirdi un dvēseli.

Mēs lasām par šo notikumu, kas notiek laikā, kad Jānis atradās ieslodzījumā. Kur viņš bija nonācis savas drosmīgās sludināšanas dēļ, kur Hērods, zemes valdnieks, viņu bija ieslodzījis, jo Jānis bija atļāvies valdniekam aizrādīt par laulības pārkāpšanu, jo zemes valdniekam neklājas tādu piemēru rādīt tautai, proti, ņemot sev par sievu sava brāļa sievu. Protams, nevienam nepatīk šāds atmaskojums, un Hērods nav nekāds izņēmums.

No vienas puses viņam ir neērti Jānim liegt brīvību. Droši vien tas notika tādā veidā, kā to prot ķēniņi – savus nelietīgos darbus izgreznot kā labus. Droši vien viņš bija Jāni uzaicinājis pie sevis un vienkārši nelaida projām. Paturēja ieslodzījumā, ka Jānis vairs nevarēja brīvi staigāt. Tajā pašā laikā mēs Rakstos lasām, ka viņš bieži nāca ar Jāni aprunātos. Bet, kad Jānis sludināja par gaidāmo tiesu, kuras priekšā būs jāstājas visiem cilvēkiem, Hērods uzreiz pārtrauca sarunu un izbiedēts devās projām.

Jānis atrazdamies ieslodzījumā sūta divus savus mācekļus. Acīmredzot, mācekļi var Jāni cietumā apmeklēt. Viņš tos sūta pie Jēzus ar vārdiem: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”

Mums ir grūti saprast, cik daudz šajos vārdos izskan paša Jāņa šaubas un cik kārtējais pamudinājums mācekļiem, kas līdz šim ar milzu spēku un neatlaidību ir uzmākušies Jānim ar jautājumu, vai viņš pareizi nodeva liecību pie Jordānas par Jēzu no Nacaretes. Vai tiešām Viņš ir tas, kam jānāk? Redzi, viņš nedara kā mēs un kā tu, skolotāj.

Mēs lasām Rakstos, ka bieži izcēlās diskusijas starp Jāņa un Jēzus mācekļiem. Arī farizeji nāca un jautāja, kāpēc jūsu skolotājs negavē tā, kā Jānis Kristītājs un viņā mācekļi?

Arī Jēzus mācekļi, norādīdami, ka Jānis turējis savus mācekļus dievbijībā, saka savam Kungam Jēzum: “Māci mums Dievu lūgt, kā Jānis saviem mācekļiem mācījis lūgt Dievu.” Tāpat visur bija dzirdams, ka tā vietā, lai gavētu un kaut kādā veidā atturētos šajās ļaunajās dienās, Jēzus ēd un dzer kopā ar muitniekiem un grēciniekiem. Droši vien visu to Jānim mācekļi nāca stāstīt, un atkal un atkal jautāja: “Varbūt tu, skolotāj, esi kļūdījies un mums jāgaida kāds cits?”

Droši vien dažreiz Jāņa sirdī varēja iezagties kādas šaubas, jo nemēdz būt ticība bez šaubām. Šajā grēcīgajā pasaulē, kur esam nepilnīgi, un grēka un vājuma pie zemes noliegti, nevaram būt pilnīgi nevienā lietā. Visur, kur ir darbi, klāt ir arī grēks un nepilnība. Tāpat, visur kur ir ticība, klāt zogas arī šaubas, un bieži vien uzmācas visticīgākajiem un pārliecinātākajiem.

Ja kāds saka, ka viņam šaubas nekad neuzmācas un nekad nenomoka, tad šāds cilvēks pats varētu vaicāt – Vai mana ticība ir īsta? Vai es neesmu to kādā veidā iztēlojies vai izfantazējis? Tāpat kā jebkurš, kurš dara kādus darbus, jūt ka visur, kur viņš kaut ko dara, līdzi nāk grēks un nepilnība. Tāpēc neviens nevar sacīt, ka visu dara svēti, glīti, šķīsti un pilnīgi. Ja kāds savus darbus tur par pilnīgiem, tad atkal šādam cilvēkam vajadzētu sev vaicāt – Vai viņš savus darbus nav iztēlojies un izfantazējis? Varbūt viņam nemaz īstu darbu nav. Jo kamēr mēs sapņojam un fantazējam, mēs varam iedomāties gan nešaubīgu ticību, gan svētus un šķīstus darbus. Bet tikko mēs darām kādus darbus vai ticam, nedz mūsu darbi, nedz ticība nevar palikt šķīsta. Ticībai nāk klāt šaubas, bet darbiem grēks.

Te mums jāmācās dzīvot no žēlastības. Mēs redzam ārkārtīgi daudz šādus ticības un šaubu piemērus.

Vai kāds varētu iedomāties izcilāku ticības vīru, kā Mozus, kas bija visā Dieva namā uzticams kā kalps. Iedomājieties šo vīru, kurš varēja savos lielajos gados, savās vecumdienās, atstāt ierasto dzīvi, tikai tāpēc, ka Dievs viņu ir mudinājis doties atpakaļ uz Ēģipti un kļūt par to, kas izvedīs Dieva tautu verdzības, no Ēģiptes zemes.

Un Mozus dodas… ne jau uzreiz. Viņš runā ar Dievu, viņš ir šaubās, viņš mēģina no šī lielā uzdevuma tikt vaļā sacīdams, Sūti, ko sūtīdams, bet es jau nu gan neesmu tas vīrs, kas varētu tādas lietas darīt. Kungs reizē apskaišas uz viņu, viņa šaubu un neticības dēļ, tomēr mēs redzam cik ārkārtīgi liela ir viņa ticība un ticības drosme, kad viņš stājas faraona un tautas vecajo priekšā un dara tieši to, ko Kungs viņam ir pavēlējis – vienreiz, otreiz … desmitreiz … divdesmitreiz, un tomēr pienāk viņa dzīvē tāds brīdis, kad viņa ticība kļūst vāja. Tad mēs redzam, ka ticība ir no žēlastības. Tā nav cilvēka gribas apņemšanās un cilvēka paša darbs, bet Dieva dāvana. Dievs pats dod Svēto Garu, ka cilvēkam ir spēja un varēšana ticēt, un ar ticības acīm skatīt to, ko miesīgā acs nemaz redzēt nevar.

Tajā brīdi, kad Mozus ir lielā pārbaudījumā tuksnesī, kad tauta brēc, ka viņai nav ko dzert, tad Mozus zemojas tā Kunga priekšā. Kungs viņam saka – Ņem savu zizli, un ej nākamā dienā laukā pie Israēla tautas, runā uz viņu, un saki, lai no šīs klints, kas te stāv, iztek ūdens. Un Mozus, paguris no sava grūtā ceļa, kur viņam kā mātei zīdainis jānes katrs šīs tautas loceklis, jāpārliecina, jācīnās pret viņu neticību un pretestību, pat naidu, kad pat reizēm paceļas rokas, lai Mozu, Āronu un pārējos, kas ar viņu, nomētātu akmeņiem. Un Mozus kādā brīdi par savu ticību sašaubās. Viņš gan iziet āra pie tautas, viņš gan atceras tā Kunga vārdus, bet kad tauta viņam mācas virsū, viņš saka tautai, kas es esmu, vai lai es no šīs klints jums dodu dzert ūdeni? Un divas reizes sit ar savu zizli pa klinti. Un iztek ūdens… Tomēr šī sašaubīšanās un nosvārstīšanās, ir iemesls kāpēc Kungs saka – tu redzēsi gan apsolīto zemi, bet tu tajā neieiesi, jo tu ar savu neticību padarīji mani nesvētu, tu nesvētīji mani tautas vidū ar savu ticību – manus vārdus pagodinādams, šaubījies.

Te mēs redzam iespējams kaut ko līdzīgu arī pie Jāņa. Grūti sacīt. Varbūt ka nē. Bet katrā ziņā mēs arī pie šā notikuma ar Jāni varētu atcerēties to, ko mūsu ticības tevi ir aicinājuši mācīties no svētajiem. Kāda ir patiesā svēto godināšana. Nevis pielūgšana, bet godināšana. Kāda tā ir.

Visupirms, mums ir jāpateicas Dievam, ka Viņš ir devis ticības vīrus, savus svētos, krietnos ļaudis – vīrus un sievas – caur kuriem Dieva vārds ir sludināts un kristīgā draudze uzturēta un veidota. Tātad visupirms mums jāpateicas Dievam par to, ka Viņš savu draudzi šādā veidā cēlis un uzturējis. Otrkārt, mēs no svētajiem mācāmies pie visām tām labajām lietām, ko viņi ir darījuši ticībā. Un tur katram ir ko mācīties.

Mēs varam mācīties no Dāvida, kas bija augstā amatā un vadīja valsti. Varam mācīties no Gidiona, kā viņš karoja. Kaut ko mēs varam mācīties no viņiem visiem. Tomēr ir vēl trešā vieta, ko min mūsu ticības tēvi. Nevelti Svētie Raksti parāda svēto un ticīgo vājumu … viņu grēkus … kādreiz ārkārtīgi dziļus. Tas ir darīts mūsu pamācībai, lai mēs redzot, ka arī svētie ir grēka un nespēka apņemti, mēs nepagurtu savās šaubās un grēkos. Redzot Dāvidu laulības pārkāpšanā un slepkavībā vai kādu citu svēto kādā citā grēkā un nelaimē, un tomēr redzot, ka Dievs viņus ir atgriezis un nu viņi ir Debesīs un tiek saukti svēti, arī mēs, kad krītam un klūpam, kad šaubāmies un kļūstam nevarīgi, topam ar šo viņu šaubu un grēku piemēru līdzi stiprināti.

Katrā ziņā, ja Jānis ir kritis kādās šaubās, mēs varam no viņa daudz mācīties.

Mēs redzam, ka Jānis nav kritis šaubās savu pārdomu dēļ, bet droši vien tāpēc, ka neviens viņam apkārt nepalīdzēja viņa ticību uzturēt. Kad viņš mācīja un rādīja uz Jēzu no Nacaretes, klausījās viņā ar šaubām. Pat viņa tuvākie.

Patiesai ticībai un dievatziņai pasaule vienmēr stāvēs pretī ar savu viltus dievbijību, ar savām viltus atklāsmēm. Visur tur, kur Dieva vārds tiek šķīsti sludināts, tur uzreiz ir pretestība. Par to Pestītājs saka, ka kopš Jāņa Kristītāja dienām līdz pat šim laikam Debesu valstība ir pakļauta vardarbībai un varmākas cenšas to sagrābt.

Kad Jānis sāka sludināt Dieva vārdu šķīsti, tieši, skaidri un drosmīgi, pie viņa nāca no Jeruzalemes ar mērķi sagūstīt augsto priesteru sūtīti ļaudis ar līdzpaņemtiem sargiem, un iztaujāja Jāni Kristītāju, kas viņš tāds ir, ka viņš te tā sludina un runā. Beidzot, neko nevarēdami atrast, devās atpakaļ uz Jeruzalemi, bet beigu beigās zemes valdnieks, Herods jaunākais, viņu iesloga cietumā, un pēc kāda laika nocērt viņam galvu.

Kāpēc?

Varētu meklēt daudz un dažādus pasaulīgus iemeslus. Jā, viņš bija taisns un krietns, bet pārāk dedzīgs. Viņam nebija reālistiska skatījuma uz lietām, tāpēc neredzēja, kas viņam draud. Ja viņš būtu bijis labāks politiķis, izvairīgāk laipotu, piesardzīgāk sludinātu Dieva vārdu, tad droši vien viņš būtu palicis dzīvs.

Tāpat arī – vai kad Jēzus sludināja Dieva vārdu, kad aklos darīja redzīgus un kroplos staigājošus, spitālīgos šķīstus, kurlos dzirdīgus, mirušos dzīvus, vai šis naidīgais pūlis pašķīrās, sacīdams – jā, te nu mēs esam pārliecināti, te kaut kas notiek ar varenām zīmēm, kuras tik pats Dievs varētu darīt? Nē! Pretestība pret Viņu sacēlās vēl lielāka un varenāka.

Cik reizes ļaudis nāca, lai Jēzu kādā veidā gūstītu. Bija gadījums, kad Viņu gribēja nogrūst no kraujas pilsētā kurā Viņš bija izaudzis – Nacaretē. Bija gadījumi, kad pacēlās rokas, lai Viņu nomētātu akmeņiem Dieva templī. Beigu beigās Lielajā Piektdienā pūlis brēca – sit Viņu krustā!

Šai pasaulei nekāda patiesība nav pieņemama, ja vien tā ir patiesība. Ar šo pasauli ir jānotiek kādai neiespējamai pārvērtībai un pārmaiņai, lai viņa pieņemtu patiesību. Pati no sevis grēcīgā pasaule vienmēr grib kaut ko citu nekā grib Dievs. Tāpēc arī Pestītājs saka par šo pasauli un paaudzi, kas bija Viņa laikā, ka tā līdzināma bērniem tirgus laukumā un sauc uz biedriem – mēs jums stabulējām, bet jūs nedancojāt, mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt. Tālāk Pestītājs saka, ka nāca Jānis. Viņš ne ēda, ne dzēra, bet tie teica, ka viņā ir dēmons. Nāca Cilvēka Dēls, Viņš ēd un dzer, tie saka, Redzi, izēdājs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Proti, pasaule vienmēr gaida kaut ko citu, nekā Dievs grib viņai dot.

Jānim Kristītājam šī paaudze stabulē un dzied kāzu dziesmas, lai viņš dejotu, bet Jānis ir nācis, lai ar bauslības veseri atgrieztu cilvēku sirdis pie Dieva. Viņš nāca gavēdams, nabadzīgu un pieticīgu dzīvi dzīvodams un aicinādams atgriezties no grēka.

Pasaule teica, ka tas ir aizdomīgi. Ja viņš būtu ēdis un dzēris, viņš būtu tā kā mēs un tad varētu vairāk viņam ticēt. Viņi gaidīja no viņa, ka viņš dejotu pēc viņu stabulēm.

Bet, kad Jēzus, Cilvēka Dēls, nāca, evaņģēliju nesdams, piepildīdams vārdu, ko mēs šodien dzirdējām – Ieprieciniet, ieprieciniet savu tautu, saka jūsu Dievs! Runājiet mīlīgi ar Jeruzalemi. Tās ciešanu laiks ir piepildīts. Tās grēki nolīdzināti. Kad šī vēsts piepildījās Cilvēka Dēlam nākot šajā pasaulē, kur Viņš ne tikai aicināja atgriezties no grēkiem, bet grēciniekiem, kas bija atgriezti, sacīja – Tavi grēki tev ir piedoti. Tad ļaudis, kas stāvēja Viņam pretī, dzied raudu dziesmas, un gaida, lai Viņš raudātu. Viņi gaida, lai Viņa mācekļi gavētu, tāpat kā Jāņa Kristītāja mācekļi.

Redziet, tieši pretēji. Un atkal pretēji Dievam.

Te Baznīcai ir kāda pamācība. Bieži mūsu laikos tiek sasauktas teoloģiskas konferences, kurās sanāk kopā bīskapi un teologi un uzdod kādu jautājumu – ko pasaule gaida no baznīcas? Kādus jautājumus pasaule uzdod baznīcai? Ko pasaule stabulē? Ja kāzu dziesmas, tad mums jādanco Ko pasaule dzied? Ja raudu dziesmas, tad mums jāraud. Citādi mūs nepieņems.

Taisnība, mīļie. Pasaule jūs nepieņems, ja jūs nedancosiet, kad tā stabulē, un neraudāsiet, kad tā raud raudu dziesmas.

Bet skatieties uz Dievu, ko Viņš jums liek darīt. Vai dancot un gavilēt vai raudāt un gausties.

Jānim pasaule prasīja dejot, bet Jēzum – gavēt un raudāt. Bet tomēr Dievs bija licis Jānim pavisam pretēji – gavēt un raudāt par šīs pasaules grēkiem, un Jēzum priecāties par to žēlastību, ko Viņš ir atnesis līdz. Kā līgavainis, kas nāk savā kāzu namā. Viņš priecājās kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, jo tie bija saņēmuši grēku piedošanu un tika atgriezti.

Tā mēs redzam, ka šajā stāstā par Jāni Kristītāju un viņa šaubām, un stāstā, kur Pestītājs arī mums atklāj kādas ļoti svarīgas lietas gan par Jāni Kristītāju, gan par sevi, mēs varam mācīties ļoti daudz par savu ticību, par savām šaubām, par to ko pasaule gaida un par ceļu, kas ejams mums.

Tad nu lai neapmulstam, kad mums nāk pārbaudījuma brīdis, jo, ja mūsu ticība ir īsta, tad viņa noteikti tiks pārbaudīta. Lai Dievs svētī, ka tad mēs zinām. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]